Dienās, kad tika pieminēta 60. gadskārta kopš NKVD, pildot Maskavas priekšniecības pavēles, 1944. gada februārī/martā izveda trimdā veselas Kaukāza reģiona tautas, arī Eiropas Parlamenta deputāti Staļina organizētās čečenu deportācijas oficiāli raksturoja kā genocīda aktu. Tāpat vērts atcerēties, ka čečenu un ingušu represēšanu veica persona, kas vēlāk aktīvi darbojās arī Baltijā. Viņa vārds ir Pāvels Vetrovs.
Lēmumu par pilnīgi visu savā zemē dzīvojošo čečenu un ingušu deportēšanu uz specnometinājuma vietām Kazahijā un Kirgīzijā PSRS Valsts aizsardzības komiteja pieņēma vēl 1944. gada 31. janvārī. Veselu tautu vardarbīgu pārvietošanu uz svešu ģeogrāfisku telpu un citu tautu vidi padomija pamatoja ar to, ka čečeni un inguši tāpat kā viņu likteņa biedri kalmiki, Krimas tatāri un citas "neuzticamās nācijas" jau gadsimtiem bija izrādījuši pretestību Krievijas virsvarai, nebija nostājušās t. s. Oktobra revolūcijas pusē, bet sacēlušās pret padomju varu un, pēc Maskavas domām, allaž nepārvarami sliekušās uz sadarbību ar Krievijas un vēlāk PSRS ienaidniekiem. Tāds šķiriski rasistisks skats uz "problēmu" prasīja attiecīgu rīkošanos valsts līmenī, jo staļiniskā pacietība bija izsīkusi un kara apstākļi bija izdevīgi, lai iecerētais notiktu bez bremzējošām starptautiskām atskaņām. "Karjeras" sākums Līdz šim čečenu tauta vēl kopš cara laikiem bija izcietusi astoņas deportācijas. Šai vajadzēja būt devītajai un totālai. Lai paveiktu tādu uzdevumu, 1944. gada februārī uz Čečenijas un Ingušijas APSR nosūtīja ģenerāļa Pāvela Vetrova komandēto 4. NKVD strēlnieku divīziju. Tā bija gadu iepriekš izveidota "iekšlietu" divīzija "īpašu uzdevumu veikšanai no okupācijas atbrīvotajās teritorijās". Četrdesmit vienu gadu vecajam divīzijas komandierim pulkvedim P. Vetrovam divas nedēļas pēc divīzijas saformēšanas jau bija ģenerālmajora dienesta pakāpe un lielas izredzes kāpt vēl augstāk... Uz sevi liktās cerības viņš attaisnoja. Laikā no 1944. gada 23. februāra līdz 6. martam Vetrova divīzijas karotāji ar varu un viltu sagrūda lopu vagonos un aizsūtīja Vidusāzijas virzienā vairāk par pusmiljonu čečenu un ingušu. Vīriešu sagūstīšanai izmantoja aicinājumu visiem ierasties uz sarkanarmijas svētkiem 23. februārī NKVD speciāli sagatavotās slazdu vietās. Pēc veiksmīgās operācijas ģenerālis Vetrovs saņēma augstu partijas un valdības novērtējumu — PSRS Augstākās padomes prezidijs "par priekšzīmīgu valdības speciālo uzdevumu izpildi" 1944. gada 8. martā viņu apbalvoja ar Sarkanā karoga ordeni. Iegūto pieredzi bija jāturpina likt lietā. Tā paša gada 19. maija naktī Vetrova vadītie cīnītāji sev raksturīgā veidā, kas pazīstams no ģenerāļa Ivana Serova (ne tikai baltiešu, bet arī čečenu un ingušu deportāciju pārraudzītāja) instrukcijām, "atbrīvoja" no tatāriem Krimas pilsētas un ciemus. Daudzi tatāru jaunekļi atradās sarkanās armijas rindās frontē, tāpēc speciāli sagatavotajās kravas mašīnās dzina bērnus, sievietes, sirmgalvjus... visus pēc nacionālās piederības, lai sūtītu tos moku ceļā uz Vidusāziju. No Krimas līdz ar 188 tūkstošiem tatāru deportēja arī 37 000 grieķu, bulgāru un armēņu. "Varoņdarbi" Lietuvā Minēto Vetrova "varoņdarbu" Staļina valdība novērtēja ar kārtējā — Tēvijas kara Pirmās pakāpes ordeņa uzkabināšanu uz divīzijas komandiera krūtīm 1944. gada 7. augustā. Vetrova lepnajā, pašrekomendējošajā ziņojumā savam nākamajam politiskajam saimniekam "Lietuvas PSR CK sekretāram b. Sņečkum" (tā šis ģenerālis formulē adresātu), konkretizēts 4. divīzijas "varonīgais ieguldījums" uzvaras kontā Čečenijas-Ingušijas un Krimas akciju laikā: "90 229 personas pāraudzinātas kā "speckontingents", fiziski likvidēti 26 243 spiegi un bandīti" utt., utt. Sņečkus par Vetrova priekšnieku kļuva 1944. gada augustā, kad 4. NKVD strēlnieku divīziju pārcēla uz Lietuvu. Tās štābs atradās Viļņā. Ģenerālis Pāvels Vetrovs, tiesa, nebija tik liels Baltijas politisko un diplomātisko lietu speciālists kā Rīgā sliktu slavu ieguvušais 1940. gada "diplomāts" Mihails Vetrovs, bet savu specifiskā "kaujas darba" prasmi ģenerālis nemēdza kautrīgi noliegt. It sevišķi priekšniecībai domātajos pārskatos. Ieradies Lietuvā, viņš varēja būt priecīgs, ka atkal atgriezies pazīstamās vietās. Atšķirībā no citiem represiju karaspēka vadītājiem (piemēram, viņa vietnieka Ivana Pankina un divīzijas štāba priekšnieka Mihaila Klimova) Lietuvā Vetrovs bija "strādājis un dzīvojis" jau pirms padomju — vācu kara, staļiniskās okupācijas sākotnē. Karam sākoties, viņš bija štāba majors NKVD 22. motorizētajā divīzijā. 1944. gada vasarā neilgu laiku Vetrovs pildīja Viļņas kara komandiera pienākumus, bet "operatīvo valdības uzdevumu veikšana" aizvien palika viņa personības galvenais aicinājums. Vietējie partijas un padomju vadītāji, saprotams, svētīja pieredzējušo deportāciju ģenerāli iesāktajam "pretvalstisko elementu" nīcināšanas darbam. 1944. gada 27. jūlijā Vetrovam bija gara, draudzīga un partijiski lietišķa saruna ar Lietuvas PSR Augstākās padomes priekšsēdi Justu Paļecki, kurš tikai pirms divām nedēļām bija atgriezies Lietuvā. Paļeckis jau, tā teikt, dziļi un personīgi ieinteresēti ķērās pie pašu radikālāko jautājumu risināšanas atjaunotā komunistu režīma ietvaros... Ģenerāļa Vetrova divīzijas pulki 1945. gadā izvietojās Viļņā, Utenā, Marijampolē un Alītā. Divīzija bija pakļauta Baltijas kara apgabala NKDV karaspēka vadībai Rīgā un attiecīgajai augstākajai vadībai Maskavā. 1947. gadā tā pārgāja PSRS Valsts drošības ministrijas pakļautībā. Vetrovieši, šis faktiski lielākais svešas valsts militārais formējums, Lietuvā cīnījās pret nacionālo partizānu kustību, pret t. s. lietuviski vāciskajiem un poliski vāciskajiem buržuāziskajiem nacionālistiem — padomju leksikā izsakoties. Jāatzīmē, ka Vetrovam un viņa padotajiem tā vairs nebija Čečenija, Ingušija vai Krima, kur "valdības uzdevumus" izdevās izpildīt samērā vienkārši, nesastopot plašu, organizētu, bruņotu pretestību. Baltijā bruņota pretošanās kustība ilga vairākus gadus. Lietuviešu partizānu cīņas grupas ne reizi vien nodarīja Vetrova divīzijai krietnus zaudējumus. Bet arī Vetrova divīzijas upuru uzskaites grāmatvedība ir iespaidīga. Pēc lietuviešu vēsturnieku ziņām, vetrovieši tikai 1944. gadā vien nošāvuši ap 2000 pusaudžu. Viņus ierakstīja ailē pie personām, kas izvairījušās no iesaukšanas sarkanarmijā. Kopumā 1944. gadā tika nogalināti vai apcietināti un aizgājuši moku ceļos 22 612 cilvēki ("bandīti", "dzimtenes nodevēji", "režīma pārkāpēji", "radiouztvērējus nenodevušie", "sagūstītie vācieši", "spiegi" u. c.). Cīņā pret Lietuvas nacionālo partizānu kustību un deportāciju laikā 1949. gadā Vetrova divīzija pildīja lielākā NKVD karaspēka grupējuma lomu plašā teritorijā, arī Latvijas pierobežā Zemgalē un Kurzemē. Kad aprima šāvieni, ģenerālmajora P. Vetrova vārds turpina figurēt Padomju Lietuvas politiskajā dzīvē. Viņš bijis Lietuvas kompartijas 6. kongresa delegāts, vēlāk kļuva arī vietējās komunistu CK kandidāts un loceklis. Pēckara militārajās parādēs Viļņā Vetrovu redz stāvam plecu pie pleca tribīnēs kopā ar citiem Lietuvas komunistiskās vadības vīriem, kā arī to pārraugiem no Maskavas. Turpinājās arī bagātīgā "apordeņošana" par "speciālo valdības uzdevumu sekmīgo izpildīšanu". Par cīņu pret brīvas Lietuvas aizstāvjiem šis ģenerālmajors saņēma vēl trīs apbalvojumus: Kutuzova Otrās pakāpes (1945), Tēvijas kara Pirmās pakāpes (1947) un Sarkanā karoga ordeni (1949). Medaļas neskaitot. 1951. gadā Vetrovu norīkoja darbā militāri pedagoģiskajā frontē. Viņš sāka mācīt savas deportāciju gudrības Harkovas kara skolā. Tur lielu uzmanību jaunās paaudzes audzināšanā viņš pievērsis tradīcijām. Kaukāza tautu un lietuviešu bendem uz vecumdienām patika veselīgi atpūsties. To viņš darīja, gozējoties Rīgas Jūrmalā, tā saucamajā Viļa Lāča "saimniecībā".