Baltais terors

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

"Mājas Viesis" jau rakstīja par Pētera Stučkas lielinieku valdības izrēķināšanos 1919. gadā ar politiskajiem pretiniekiem (MV, 02. 01. 2004.). Tikpat nežēlīgs bija arī baltais terors, kas, pēc tā laika preses ziņām, aculiecinieku atmiņām un vēsturiskajiem pētījumiem, mūsu tautai nodarījis ne mazāku postu.

Izrēķināšanās ar citādi domājošajiem sākās jau pirms Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem 1919. gada maijā. Eksekūciju veicēji gandrīz simtprocentīgi bija vācbaltiešu landesvēristi un vācu dzelzsdivīzijas karakalpi, vēlāk tiem pievienojās arī bermontieši. Ar landesvēristiem Kurzemē diemžēl kādu laiku bija spiesti karot kopā arī latviešu karavīri. Tomēr latviešu spēks bija pārāk vājš, lai aizkavētu vai novērstu balto teroru. Landeszvēra zvērības Baltais terors sākās Kuldīgā, ko landesvērs ieņēma naktī no 12. uz 13. februāri. Iebraucēji dažu dienu laikā nogalināja 136 civiliedzīvotājus. Pēc desmit dienām viņi uzbruka Ventspilij, 24. februārī to sagrābjot. Landesvēristi bez tiesas apšāva visus latviešus, kuriem vien varēja pārmest lieliniecismu vai simpatizēšanu tam. Liepājā iznākošā "Strādnieku Avīze" tajās dienās rakstīja: "Nošauj ikvienu, kam nav īsta vācu ausveisa (apliecības. — R. T.). Nošaušana notiekot galvenajām kārtām jūrmalā.(..) Iedzīvotāji naktīs atstājot pilsētu, kura drīzumā būšot tikpat klusa un tukša kā Kuldīga." Līdz 16. aprīlim Ventspilī nogalināja ap 200 cilvēku, kuru vidū bija pat Latvijas Pagaidu valdības ierēdņi. K. Ulmaņa kabineta Apsardzības ministrijas kontroles nodaļas priekšnieks leitnants S. Staprāns 1919. gada 4. aprīlī informēja apsardzības ministru J. Zālīti, ka Talsu apriņķī un Dundagā vēl nav ieradušies Pagaidu valdības pārstāvji. "Visa vara atrodas vāciešu rokās, kuri izved teroru visšausmīgākos apmēros. Vienos pašos Talsos pa šo laiku ir nošauti 30 cilvēki. (..) Uz nāvi notiesā bez kādas lielas izmeklēšanas. Lielos apmēros notiesā Kandavā un Dundagā. (..) Tas viss tiek darīts uz Latvijas Pagaidu valdības rēķina." 18. martā landesvērs ieņēma Jelgavu. Līdzīgi kā Kuldīgā, arī Ventspilī, Talsos un citās vietās iebrucēji tūdaļ uzsāka nežēlīgu teroru pret vietējiem iedzīvotājiem, atriebjoties par lielinieku izrēķināšanos ar Jelgavas vāciešiem. Nošāva ne tikai daudzus vīriešus, bet arī sievietes un jauniešus, pat pusaudžus. Landesvēristi nogalināja pat latviešu strēlniekus, kuru sanitārvilciens bija iestrēdzis Jelgavā. Prese upuru kopskaitu vērtēja ap 500 cilvēkiem. Ne velti landesvērs tautā ieguva apzīmējumu "landeszvērs". "… izsludinu karastāvokli Rīgas pilsētā…" Landesvērs, dzelzsdivīzija, kā arī latviešu nacionālā karaspēka vienības 1919. gada 22. maijā atbrīvoja Rīgu no lielinieku jūga. Lai varētu tikai sev pierakstīt uzvarētāju godu, vācu daļas virzījās uz Latvijas galvaspilsētu taisni, bet pulkveža J. Baloža komandētajai brigādei vajadzēja doties uz Rīgu caur Piņķiem un Babīti, tādējādi sasniedzot galamērķi tikai 23. maijā. Landesvēra komandieris majors A. Flečers, iegājis ar savu karadraudzi Rīgā, tūdaļ izdeva pavēli, no kuras vienpadsmit punktiem desmit beidzās ar vārdiem "tiks sodīts ar nāvi". Lūk, ko noteica daži šīs pirms 85 gadiem izdotās "nāves deklarācijas" punkti : "Es izsludinu karastāvokli Rīgas pilsētā un pavēlu: 1. Katram, pie kā atrodas ieroči (šaujamie un citi), munīcija vai spridzināmās vielas, tie jānodod 12 stundu laikā pēc šā paziņojuma tuvākajā policijas vaktī. Katrs, pie kura vēlāk tiks atrasti ieroči, tiks sodīts ar nāvi. (..) 4. Ja no kāda nama tiktu šauts uz karaspēku, tad visi iedzīvotāji atbild par to ar savu dzīvību. 5. Katra privātpersona, kas bez atļaujas izies no plkst. 6 vakarā līdz 6 rītā uz ielas, tiks sodīta ar nāvi. (..) 10. Aizliegta ir katra valdības neatļautu rakstu drukāšana un izplatīšana. Noteikumu pārkāpšana tiks sodīta ar nāvi. 11. Visi lielinieku laikā izdotie likumi un rīkojumi zaudē līdz ar šā paziņojuma izsludināšanu savu spēku." Šo dokumentu nežēlīgi īstenoja. Lūk, kā 1919. gada 22. jūnijā asinspirti Rīgā aprakstīja Valkā iznākošais nacionālais laikraksts "Tautas Balss", kuru rediģēja O. Nonācs un rakstnieks Jēkabs Janševskis (faktiski tas bija Pagaidu valdības orgāns): "Otrajā dienā pēc landesvēra ienākšanas Rīgā pilsētas ielas atgādināja kaujas lauku: uz visām galvenajām ielām gulēja nošauto līķi, pa 2 — 3 blakus (..). Līķiem visiem bija novilkti zābaki, apģērbu kabatas apgrieztas otrādi. Daudziem bija piespraustas komunistu partijas biedru kartiņas, kas apliecināja nošauto personību. (..) Priekšpilsētās (Pārdaugavā) varēja redzēt pat desmitiem līķu vienā vietā." Tālāk laikraksts vēstīja, ka trešajā (otrajā. — R. T.) dienā pēc Rīgas ieņemšanas pilsētā ieradušās pirmās latviešu karaspēka daļas. Pilsētu sadalījuši kvartālos, no kuriem katru ieņēmusi sava karaspēka daļa. Sākušās kvartālu kratīšanas — uz ielas apturējuši gājējus un pārbaudījuši viņu dokumentus. Ja vācu zaldāti pie kāda atraduši zīmīti, pēc kuras varētu domāt, ka tās īpašnieks ir komunists, tad viņu turpat uz ielas nošāvuši. Latviešu zaldāti gan šaubīgās personības tikai apcietinājuši un pēc izmeklēšanas palaiduši brīvībā. Karavīri kratījuši arī visus namus. Rīgas cietumi bijuši pārpildīti, un apcietinātos vajadzējis turēt pat privātos namos. Vācieši tūdaļ nodibinājuši tā saukto "Standrecht" — "kakla tiesu", kuras miteklis bija Suvorova ielā 12 (tag. K. Barona iela. — R. T.), pretī Vērmaņa parkam. Šā nama sētā faktiski bez jebkādas tiesas divas dienas (4. un 5. dienā pēc vācu ienākšanas) šāva cilvēkus. "Tautas balss" informēja, ka Rīgas mācītāji, kuri bija ne mazāk cietuši no komunistiem, pat vērsušies ar "petīciju" pie vācu militārās pārvaldes, prasot izbeigt beztiesas slepkavošanu. Landesvēra virspavēlnieks pavēlējis "pārtraukt (!) nošaušanas bez tiesas un sarkanā terora vietā nenodibināt balto teroru". Faktiski pavēli tomēr nepildīja. Pulkveža J. Baloža štābā kāds aculiecinieks vairāku personu klātbūtnē žēlojies, ka Pārdaugavā apcietināti vairāki desmiti strādnieku. Latviešu tautības strādnieki nodalīti atsevišķi, cittautībnieki atsvabināti, bet latvieši nošauti turpat uz vietas. Atbrīvotajā Rīgā šādi — bez tiesas un bez izmeklēšanas — nogalināti ap 2000 cilvēku. "Nežēlīgi, aukstasinīgi, bet nesāpīgi…" Pirmajos Vasarsvētkos centrālcietumā ieradās angļu misijas pārstāvis majors A. Kīnens, kurš interesējās par ieslodzītajiem. Viņš iznāca no cietuma gluži satriekts. A. Kīnens cietumā pārliecinājās, ka 99% ieslodzīto ir latvieši un ka svētku rītā nošauti 48 vīrieši un 16 sievietes. Pēc A. Kīnena viesošanās sekoja izmaiņas — pārtrauca nošaušanu bez tiesas un saskaņā ar "veciem krievu likumiem" dibināja sevišķas kara tiesas. Daudz ciniskāks bija ASV pārstāvis pulkvežleitnants V. Grīns, kurš 1919. gada 3. jūlijā telegrafēja savai priekšniecībai: "Baltie (..) izdara masu slepkavības. Piedzīvojuši virsnieki un labi iepraktizējušies kareivji nāvessodus izpilda nežēlīgi un aukstasinīgi, bet arī nesāpīgi (sic! — R. T.), jo nāve iestājas uz vietas (..). To es saku kā lietpratējs (..). Es noklausījos vācu kareivju sarunu, ka četros kara gados viņi ne reizi nav redzējuši šādus skatus. Jautājumu par nāvessodu izpildīšanu esmu apspriedis ar Flečeru, pieprasīdams (..), lai ikreiz nāvessoda izpildīšanā būtu klāt mācītājs un ārsts." Amerikāņu militārists turpināja: "Attiecībā uz Flečeru jāsaka, ka kārtību Rīgā viņš atjaunojis ārkārtīgi grūtos apstākļos (..) un ka viņš rīkojas ar dzelzs roku, bet objektīvi." Armijas avīze "Latvijas Kareivis" 1924. gada 15. februārī pārpublicēja ASV presē ievietoto amerikāņu kinooperatora leitnanta F. Džonsona rakstu par astoņpadsmit latviešu komunistu nošaušanu Jelgavā 1919. gada 26. maijā. Daži notiesātie, raksta F. Džonsons, bijuši pat mazgadīgi. Spriedumu izpildījuši dzelzsdivīzijas kareivji. Uzņemto filmu ASV pārstāvis pulkvežleitnants V. Grīns uzskatīja par tik vērtīgu, ka nolēma to personīgi aizvest uz Parīzi un nodot ASV prezidentam V. Vilsonam, lai demonstrētu miera konferencē, parādot vācu iekarotāju teroru Latvijā. Zvērības nebija svešas arī Bermonta armijai. Bermontieši ieņēma un atbruņoja latviešu komandantūras Kurzemē, aplaupīja zemniekus, atņemot pārtikas produktus, mājlopus, naudu, par mazāko nepaklausību nošāva cilvēkus. Bermontieši daudzos gadījumos sadistiski nonāvēja sagūstītos latviešu karavīrus. 1919. gada 15. oktobrī nesekmīgā uzbrukuma laikā pāri Dzelzs tiltam viņi Pārdaugavā sagūstīja leitnantu Kārli Fihtenbergu, izdūra viņam acis, nogrieza mēli un mocīja, līdz viņš mocekļa nāvē mira. Pēc nāves K. Fihtenbergu apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni. Ziņas par kopējo upuru skaitu Rīgā pēc tās ieņemšanas ir pretrunīgas. Trimdas vēsturnieks profesors E. Andersons to vērtē ap 4,5 tūkstošiem. Nesen iznākušās Latvijas akadēmiskās vēstures II sējuma autori runā par vairākiem tūkstošiem nogalināto. Enciklopēdijā "Latvijas Brīvības cīņas 1918 — 1920" (Rīga, 1999) minēti kā divi tūkstoši, tā arī četri tūkstoši upuru. Pēdējā grāmatā vēl teikts, ka kopumā vācu terora laikā bijuši apmēram seši tūkstoši upuru. Stipri jāšaubās, vai kādreiz izdosies precīzi noskaidrot baltā terora rezultātā dzīvību zaudējušo skaitu. Nevar nepievienoties Brīvības cīņu enciklopēdijas autoru secinājumam, ka "noslepkavoto skaitā bija ne tikai lieliniecisma piekritēji, bet arī Latvijas demokrātiskās republikas aizstāvji un pat vienkārši latvieši". In memoriam…

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X

Tēmas

Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu