Savu sakņu meklēšana, senču apzināšana, dzimtas koka zīmēšana — smalki sakot, ģenealoģija ir ļoti darbietilpīga, laikietilpīga, padārga, taču ārkārtīgi saistoša nodarbe. No kura gala sākt un kur meklēt "saknes", Nedēļa skaidroja Valsts vēstures arhīvā un pie ģeogrāfa un vēsturnieka Ilmāra Meža.
Kur meklēt savas saknes? (4)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ilmārs Mežs ir apzinājis savus senčus līdz pat sestajai un septītajai paaudzei un atzīst, ka dzimtas koka veidošana ir nepārtraukts process, jo ik pa laikam tiek uztaustīta jauna informācija par tuvākiem un tālākiem radiem. Interese par savām saknēm viņam radusies ap gadiem 30, kad sajutis vajadzību noskaidrot visu par saviem priekštečiem. Pētniecības procesā vajadzējis uzklausīt gan radu stāstus, gan meklēt Latvijas laika adrešu grāmatas, gan šķirstīt baznīcas grāmatas un citus dokumentus, ko atradis Valsts vēstures arhīvā. Uzmundrinot citus šā pētniecības darba sācējus, viņš teic, ka līdz sestajai paaudzei savus senčus varēs atrast gandrīz katrs, taču vēl tālāki atklājumi jau skaitāmi par veiksmi.
No radu stāstiem līdz adrešu grāmatām
Ilmārs Mežs jau sākotnēji galveno uzsvaru licis uz mātes dzimtu, jo tēvs par saviem vecvecākiem nav zinājis praktiski neko — tik vien kā savu mātes vārdu, kura no viņa jau mazotnē bija atteikusies, un tālab tēvu uzaudzināja audžuvecāki. Šo to jau gadu gaitā izdevies uzzināt arī par tēvamātes dzimtu, ar "atradumiem" pat pārsteidzot savu tēvu, taču vispamatīgākais pētījums tapis par mātes tēva saknēm — Vidiņu jeb, senāk, Dragūnu dzimtu, kas ir viena no septiņām kuršu ķoniņu dzimtām. Kā pirmo soli Mežs iesaka uzzīmēt visvienkāršāko shēmiņu — atzīmēt vienā kvadrātiņā sevi, nākamajos divos — savus vecākus un tad — savus vecvecākus, katram pierakstot pilnu vārdu, dzimšanas laiku un vietu. Tālākais jau prasīs papildu informāciju — vajadzēs uzmeklēt un aprunāties ar dzimtas vecāko vai zinošāko radinieku, lai tas izstāstītu visu viņam vai viņai zināmo par dzimtu un tās zariem. Parasti tā izrādās kāda vecāka tante, kas labprāt izstāstīs visu viņai zināmo. Ilmāram vecāmāte un vectēva brālis, par laimi, bija uzrakstījuši Vidiņu dzimtas hroniku — krietnu pētījumu par savu laiku un sev zināmajiem radiem. I. Mežs iesaka arī pašiem nepaslinkot un uzrakstīt šādu hroniku. Tā būs laba dāvana bērniem — jaunākajai paaudzei, kaut arī pašreiz dzimtas vēsture viņus neinteresē. Taču — ja arī nav šādu rakstisku liecību, izmantojot, kā jau minēts, zinošākā radinieka stāstījumu, pierakstus vai tml., varēs jau papildināt pirmo shēmas uzmetumu.
Kad radinieku sniegtā informācija izsmelta, nākamais avots, Ilmāra Meža vārdiem sakot, ir grāmatas. Viņš min Latvijas laika telefongrāmatas, kurās var atrast pārsteidzoši daudz uzvārdu ar adresēm un amatiem. Tikpat noderīgas var būt vecās adrešu grāmatas, kas ir sameklējamas Misiņa vai citās bibliotēkās. Latvijas laika adrešu grāmatā ir minēti visi zemes īpašnieki, atrast var arī amatniekus un citu profesiju pārstāvjus. Tajās varbūt nevarēs atrast katru kalpu vai strādnieku, taču vienu otru pavedienu tās sniegs gan. Tā viņa paziņa, kurš nopircis Cēsu pusē māju, ar šā avota palīdzību noskaidrojis, kam īpašums savulaik piederējis. Īpaši noderīgas ir 1935. gadā tautas skaitīšanas uzskaites lapas, kurās tika minēti visi tolaik dzīvie Latvijas iedzīvotāji. Arī 1941. gadā ir tapis līdzīgs saraksts. Ļoti pamatīgs atspēriena punkts ir Valsts vēstures arhīvā pieejamās mapes par katru dzīvojošo un 1935. gada februārī saskaitīto. Tajās var atrast ziņas par ikvienu Latvijā dzīvojošo, turklāt sniegti arī paskaidrojumi par nodarbošanos (arī bērnu — piemēram, gana zosis, spēlējas). Ja bērns ir tolaik mācījies skolā, tad viņu var atrast pie sadaļas — skolēni.
Vieglāk ir izskatīt mazu pagastu mapes, kur vajadzīgo cilvēku var atrast ātrāk. Ja meklējamā persona ir no lielpilsētas vai Rīgas, meklēšana var aizņemt pat vairākas nedēļas. Iemesls tam — personu saraksts nav sakārtots nekādā loģiskā secībā. I. Mežs iesaka izmantot arī senās mājas grāmatas, jo arī tajās var atrast norādes par meklējamiem cilvēkiem. Starp citu, arhīvā saglabājusies arī daļa cara laika mājas grāmatu.
Baznīcas grāmatās — daudz ziņu
Kad izskatīta visa iepriekšminētā "literatūra", nākamais solis ir "bezgalīga rakņāšanās" pa baznīcas grāmatām, no kurām lielākais vairums ir saglabājušās, un tas nozīmē, ka gandrīz visi toreizējie Latvijas iedzīvotāji ir iegrāmatoti šajos dokumentos. Pirms tam gan noteikti jāzina, pie kuras reliģiskās draudzes senči piederējuši, citādi veltīgi meklēsiet baptistus luterāņu draudzē. Tāpat jānoskaidro, vai tajā rajonā nav bijušas divas baznīcas un divas draudzes, kā tas bijis I. Mežam. Baznīcas grāmatā ir atrodamas ziņas ne tikai par dzimušajiem un mirušajiem, tajās fiksēti arī laulību ieraksti, kuri var palīdzēt izsekot sieviešu līnijai, jo dokumentā parasti ir minēts meitas uzvārds un reizēm arī līgavas vecāki. I. Mežs izsaka nožēlu, ka šie saraksti nav datorizēti, kā tas, piemēram, ir ASV. Tas ļoti atvieglotu vajadzīgās personas meklēšanu.
Kad baznīcas grāmatas ir "izsmeltas", var ķerties pie iedzīvotāju reģistra muižas inventarizācijas lietās, kas aizsniedzas arī līdz "bezuzvārda laikiem" — līdz 18. gadsimta beigām. Šajās lietās ik pa 10–15 gadiem tiek uzskaitīts viss kustamais un nekustamais īpašums. Ja muižā bijis 300 cilvēku, tad tiek uzskaitīti ne tikai darbspējīgie, bet visi ģimenes locekļi. Turklāt par pamatu tiek ņemta iepriekšējā perioda atskaite, līdz ar to var izsekot, kas noticis ar visiem muižas iemītniekiem. Ja izdodas izskatīt 6–7 šādas revīzijas grāmatas, tad paveras visai saprotama aina par iedzīvotāju dzīves gaitām. Diemžēl saglabājusies tikai aptuveni puse šādu muižas revīzijas atskaišu, un tās aptver laika posmu līdz kādam 1850. gadam, kad to pārtrauca darīt. Vidzemes puses ļaudīm ir iespēja atrast savus senčus arī zviedru laika dokumentos, kuri tolaik tika perfekti sakārtoti, teic I. Mežs. Pēc šādas dokumentu "revīzijas" noteikti iespējams sameklēt savas saknes līdz pat sestajai vai pat astotajai paaudzei, taču dažam var paveikties tās atrast līdz pat desmitajai, kas aizsniedzas līdz 18. gadsimta sākumam — līdz Ziemeļu kara un mēra laikiem.
Arhīvu "bombardē" ar pieprasījumiem
Valsts vēstures arhīva pakalpojumu koordinācijas daļas vadītāja Lūcija Poča apliecina, ka interese par ģenealoģiskajiem pētījumiem esot liela. Šobrīd uzkrājumā ir 337 pieprasījumi, daļa pat no 2003. gada. Diemžēl arhīva darbinieki nespējot apmierināt visus pieprasījumus, jo ik mēnesi nāk klāt jauni iesniegumi (šā gada četros mēnešos — 180). L. Poča uzsver, ka šis ir maksas pakalpojums un tā cena ir atkarīga no izmantoto lietu daudzuma, sagatavojot arhīva uzziņu, un iesniedzēja doto pamatdatu precizitātes. Maksa par pētījuma sastādīšanu par vienu personu (ar trim ierakstiem — dzimšanu, miršanu, laulību) ir Ls 10,54, kā arī vēl Ls 1,31–2,62 dokumentu apzināšanas lietās. Tiek izsniegtas arī prasītās dokumentu kopijas. Pirms ģenealoģiskā pētījuma uzsākšanas, ja meklēšanas iespējas arhīvā pastāv, tiek prasīta arī avansa iemaksa 50 latu apmērā, ko vēlāk iekļauj galīgajā aprēķinā. Ja pētījuma rezultāts ir negatīvs, tad šī summa sedz meklēšanas izmaksas.
Arī arhīva lasītavas apmeklētāju loks arvien paplašinās, šobrīd tajā reģistrēti 1198 lasītāji, no tiem — 1024 ir Latvijas iedzīvotāji, 174 — no ārzemēm. Aptuveni 35% no tēmu kopskaita veido tieši dzimtas koka pētījumi, bet ārvalstu iedzīvotājiem — pat 53 procentus. Aktuāla ir arī dažādu laikposmu personāliju darbības un dzīves datu izpēte, kas gan veido tikai 6–7% no tēmu kopskaita. Lasītavas daļas vadītāja Gunta Minde norāda, ka ar šo tēmu pārsvarā strādā muzeju zinātniskie līdzstrādnieki un citu pētniecības iestāžu pārstāvji, kuriem ir nepieciešamās zināšanas un prasmes darbam ar avotiem. Diemžēl vairākumam, kas ķeras pie sava dzimtas koka sastādīšanas, līdz tam nav bijusi saskare ar pētniecības darba specifiku un arhīva dokumentiem, līdz ar to trūkst šim darbam nepieciešamo iemaņu. Grūtības rada arī tas, ka dokumenti ir dažādās valodās — vācu, krievu un dažkārt arī zviedru valodā, bez tam jāprot izlasīt dokumentos ietverto informāciju, kā arī nedaudz jāzina attiecīgā laika perioda iestāžu vēsture. G. Minde teic, ka daļa lasītāju darba gaitā palēnām apgūst vajadzīgās pamatzināšanas, tomēr ir arī tādi, kam pētniecības darbs ir svešs pēc būtības. Jebkurā gadījumā darbs ar dokumentiem prasa lielu pacietību un laiku. Taču tad, kad esat uzzinājis, kas ir jūsu senči vēl tālu aiz vecvecmāmiņas un vecvectētiņa, rodas kāda grūti aprakstāma, bet katrā ziņā ļoti patīkama sajūta — ka esat turpinājums kaut kam ļoti senam un ka jūs, visticamāk, turpināsieties vēl tālā nākotnē.