Valstij būtu jāpārskata attieksme pret trūcīgo ēdināšanai izveidotajām zupas virtuvēm, jo spēkā esošie normatīvie akti krietni apgrūtina to darbību, norāda Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags.
Aicina novērst birokrātiskos šķēršļus zupas virtuvju attīstīšanai (4)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
"Iedomājieties bezpajumtniekus, kuri pāršķiro atkritumu konteinerus, kaut ko atrod, to arī apēd. To cilvēks var ēst, bet, lai izveidotu zupas virtuvi, nepieciešams ne tikai sertificēts pavārs, bet arī pareizi iekārtotas virtuves un dažādas atļaujas," intervijā aģentūrai LETA skaidroja arhibīskaps.
Pēc viņa domām, daudz vieglāk būtu, ja draudžu locekļi drīkstētu paši vārīt mājās zupu un dalīt to cilvēkiem uz ielas, jo jau pašlaik laukos ir draudzes, kuras sev piederošajās lauksaimniecības zemēs stāda kartupeļus un dala trūkumcietējiem. Taču spēkā esošie tiesību akti šādu kārtību nepieļauj, līdz ar to daudzos gadījumos zupas virtuves padarot par grūti īstenojamu atbalsta formu trūcīgajiem.
Tomēr pieprasījums pēc zupas virtuvju izdalītā ēdiena ir krietni pieaudzis, jo paplašinājies cilvēku loks, kas meklē palīdzību, stāsta Vanags. Agrāk šīs virtuves pārsvarā apmeklējuši bezpajumtnieki un atsevišķas sociālās grupas, bet tagad uz tām nāk arvien dažādāku sabiedrības slāņu pārstāvji, tostarp pensionāri un pēdējā laikā arī bērni.
Arī Cietumu kalpošanas apvienības vadītājs, luterāņu mācītājs Valdis Baltruks, kurš organizē palīdzību pārtikas veidā bijušajiem ieslodzītajiem, arhibīskapu informējis, ka pēc palīdzības arvien biežāk nāk ne tikai bijušie cietumnieki, bet arī biroja tuvākās apkaimes iedzīvotāji.
Arhibīskaps gan uzsver, ka sociālās palīdzības sniegšanā ir jomas, kurā baznīcai būtu grūti pārņemt valsts funkcijas, piemēram, sociālo pabalstu izmaksu vai plašas sociālās aprūpes īstenošanu, lai gan pieprasījuma pēc tā netrūkst.
"Baznīcā ir daudz motivētu cilvēku, kuru pieeja balstās evaņģēlijā, un cilvēki viņus labprāt uzņem pie sevis mājās kā palīgus, tomēr to brīvprātīgā kārtā ir diezgan grūti organizēt," skaidro Vanags.
Tāpat, lai arī vairākās draudzēs pastāv bērnudārzi un pansionāti, baznīcai nebūtu iespējams izveidot un uzturēt lielas institūcijas, piemēram, patversmes, kaut arī aukstajā laikā Rīgā tās būtu ļoti nepieciešamas, norāda Vanags.
"Savulaik bija uzsaukums, ka baznīcām vajadzētu atvērt dievnamus, lai tur varētu dzīvot bezpajumtnieki, tomēr šāds ierosinājums pēc būtības ir diezgan sarežģīts, jo daudzās no tām nav piemērotu sanitāro ierīču un ārpus dievkalpojumu laika tās arī netiek apkurinātas," piebilst arhibīskaps.