Par suņiem. Jeb kāpēc joprojām esam Austrumeiropas valsts? (185)

(Tā kā, ļoti iespējams, daudziem būs slinkums lasīt tik garu rakstu, aicinu izlasīt vismaz pēdējo rindkopu un mēģināt sev atbildēt uz tur uzdoto jautājumu.)

Šis raksts būs par suņiem. Kāds šim jautājumam sakars ar valsts dzīves līmeni? Nu gluži tāds pats kā jebkurai citai sadzīves tēmai, kas norāda uz indivīda spriestspēju kā tādu. Bez tam atšķirībā no tik daudziem citiem tematiem, kurus ļautiņiem ļoti tīk aprunāt (sākot ar makroekonomiku, beidzot ar kāda TV šova zvaigznes jauno kleitu), «suņu jautājums» patiesībā ir daudz skumjāks, jo cieš dzīvības, kuras vismazāk pie vainas, ka tikušas ne tajā gudrākajā sabiedrībā... Šeit runāju gan par suņiem pašiem, gan par tiem bērniem, kurus kāds neaudzināts un nepieskatīts suns ir sakodis.

Ik pa laikam ziņu portālos parādās kāds raksts, kas saistīts ar suņiem. Gan pārskatot komentārus pie šādiem rakstiem, gan arī kontaktējoties «dzīvajā» ar dažādiem cilvēkiem, dažbrīd mati ceļas stāvus, jo grūti noticēt, ka tik daudziem ir tik, maigi sakot, dīvaina domāšana. Jā, tieši par loģisko domāšanu es šeit runāju, nevis par to, vai suņi patīk vai nepatīk (pieņemsim, ka tā ir gaumes lieta). Tāpēc uzskatīju par vajadzīgu tomēr šeit apspriest pāris lietas.

Kā pret suni jāizturas?

Vispirms būtu vajadzīga neliela atkāpe par to, kas tas suns vispār tāds ir, lai saprastu, kā pret viņu būtu jāizturas. Vai tas ir kā automašīna, mēbele, vai tomēr ģimenes loceklis? Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju suni ir redzējuši tikai kaimiņam aiz sētas, bet, kā jau tas daudzos jautājumos ierasts, ar šādu redzēšanu vien pietiek, lai sajustos kompetents par to diskutēt un zinātu teikt, ka suns taču ir «tikai suns» un jelkāda cilvēciska saprāta piedēvēšana šim dzīvniekam ir murgi un pasakas. Vēl skumjāks ir gadījums, ja dažiem šādiem «zinātājiem» suns pat ir, bet nekad nav ienācis prātā viņu normāli audzināt. Tāpēc nedaudz pastāstīšu pāris faktu par savu «cilvēka labāko draugu». Bez jebkādiem izdomājumiem, izpušķojumiem,slavinošiem epitetiem, pāris fakti. Tā kā ir bijuši dažādu šķirņu suņi, tad šeit to neizcelšu, lai kādam atkal neveidojas stereotipi. Būs vienkārši «suns».

Brīnās, ka suns ir saprātīgs

Ļoti raksturīga iezīme - ja pie mums atnāk ciemos kāds, kurš neko par suņiem nezina, populārākais teikums no ciemiņa mutes būs: «Kā viņš (mūsu suns) to saprata!? Eu, bet viņš saprot!!! Kā tas iespējams!?» Palūgsiet manam sunim atnest bumbiņu - sameklēs un atnesīs. Paprasīsiet riņķīti - atnesīs riņķīti. Paprasīsiet pudeli (ir paradums nograuzt tukšām plastmasas pudelēm korķi) - atnesīs tieši pudeli. Un tā kopā padsmit dažādu lietu, tikai pēc nosaukuma. Tāpat ar dažādiem ēdieniem - jau pēc piesolītā garduma nosaukuma vien zinās, vai jāskrien pie ledusskapja, pieliekamā, galda vai suņu barības maisa. Tāpat ar cilvēku vārdiem - pieies tieši pie tā no mums - saimniekiem vai draugiem, kas mēdz nākt ciemos, - pie kura paprasīs. Ar laika apstākļiem - ja suns prasīsies ārā, bet pateikšu, ka ārā lietus, - uzreiz ies atpakaļ (reiz pat piegāja pie loga pārliecināties!). Un tā es varu turpināt vēl un vēl, ar dažādām parādībām, darbībām, priekšmetiem, viltībām spēlējoties. Visu nosaukt nemaz nav iespējams un nav arī vajadzības.

Vēl varu izcelt gadījumu, kad ciemos bija atnācis kaķis, ar ko mūsu suns ļoti gribēja spēlēties, nesa piedāvāt dažādas mantiņas. Kaķēns pārāk mazs, no suņa nedaudz baidās, spēlēties negrib. Suns uz brīdi likās mierā, apsēžas malā un skatās. Tad mūsu četrkājainis ievēroja, ka kaķa saimniece no papīra gabaliņiem veido mazas bumbiņas un ripina savam mīlulim, kurš arī sāk priecīgi ar tām spēlēties. Ko mūsējais? Vispirms uzmanīgi, galvu piešķiebis, skatās, pēc tam aizskrien uz koridoru. Pēc mirkļa ir atpakaļ, zobos turēdams čupiņu ar reklāmavīzēm, kuras baksta kaķim purnā...

Saprotiet, kādā līmenī jau ir šī domāšana? Nevis vienkārša komandu iekalšana, bet patstāvīga DOMĀŠANA.

Īsāk sakot, ar savu pieredzi varu tikai vēlreiz apstiprināt jau daudzkārt lasīto, ka pieauguša suņa intelekts ir apmēram trīsgadīga bērna līmenī. Jā, runāt nemāk (piebildīšu - nemāk runāt cilvēkam saprotamā valodā!), bet to es sauktu par fizisku, nevis intelektuālu atšķirību. Toties sunim ir vēl papildu maņas, kas piemīt tikai ar īpašām spējām apveltītiem cilvēkiem. Piemēram, jūt, ja kādam kaut kur ļoti sāp (ir pārbaudīts). Kā arī - jau pa gabalu jūt, ar kādiem nodomiem cilvēks nāk. Pēdējā, starp citu, arī ir no lietām, kas suņu saimniekiem (protams, normāliem) nav nekāds noslēpums, bet lielākā daļa no pārējiem tam netic, daži, protams, pat vienkārši ZINA, ka tā nav.

Jūt ļaunus nodomus

Mums bija viens ļoti izteiksmīgs gadījums šajā sakarā: reiz mūsu visnotaļ mierīgais un labsirdīgais suns nakts vidū pieskrēja pie durvīm un ārkārtīgi nikni atņirgtiem zobiem rēja un ar priekšķepām sitās iekšā durvīs. Nekad ne pirms tam, ne pēc tam neesam mūsu četrkājaino draugu redzējuši tik nenormāli niknu. Tajā brīdī varēja dzirdēt bēgošus soļus un aizcērtamies mājas ārdurvis. Kā izrādījās, mūsu dzīvokļa otrās durvis jau bija atmūķētas un bija vaļā, karājās tikai ķēdē. Visos citos gadījumos, kad kāds klauvē vai citādi grabinās pie durvīm, suns vienkārši skrien pie durvīm un rej. Bet šis zādzības mēģinājums bija vienīgais, kad tas tika darīts ar briesmīgi atņirgtiem zobiem. Secinājums no šā visa - varētu vēl pastrīdēties, vai ir pareizi mērīt intelektu tikai pēc cilvēku standartiem un tādējādi pielīdzināt pieaugušu, labi audzinātu (!) suni TIKAI trīsgadīgam bērnam. Jo suns saprot daudz ko tādu, kas nav mērāms ar cilvēka intelekta standartiem.

Piebildīšu, ka mūsu suns nebūt nav nekāds īpašs izņēmums un tas gudrākais pasaulē, nav grūti atrast dažādus video vai grāmatas ar patiešām it kā brīnumainiem stāstiem par cilvēka labāko draugu («It kā» - jo būtībā nekā brīnumaina tur nav, viss atkarīgs tikai no skatpunkta - ko mēs zinām un gaidām no šā dzīvnieka). Mūsējais ne minūti nav pavadījis suņu skolā, arī dresēts ir minimāli, zina tikai kādas piecas, sešas komandas. Un vēl jau kopš bērnības iedresēts, ka nedrīkst kost. Un viss, vairāk nekādas dresūras. Tad no kurienes sunim tāda gudrība? Pavisam vienkārši - viņš tiek uztverts kā ģimenes loceklis. Kad viņš atnes bumbiņu, tad arī tiek pateikts: «Tev ir bumbiņa?» Kad viņam dod sieru, tad arī tiek pateikts, ka tas ir siers. Kad ārā līst lietus, tad arī tika pateikts, ka lietus līst. Un tā vienu, otru, trešo reizi - un suns jau ir sapratis, ko tas vai cits vārds nozīmē.

Tātad - kā būtu jāizturas pret radību, kuras potenciālais intelekts ir šādā līmenī?

Vai vispār vajadzētu būt kādiem jautājumiem par to?

Skaidrs, ka tagad atradīsies daudzi tādi, kas teiks: skaistas jau pasakas sarakstīji, bet redz, kur bērnu sakoda, uz ielām uzbrūk, kaukāzietis kaimiņpagalmā pie ķēdes arī neizskatās diez cik gudrs... kāds tiem suņiem sakars ar gudrību?

Kurš vainīgs pie suņu uzvedības?

Lūk, šeit arī parādās tas, ko jau minēju par loģisko domāšanu... Kurš tad ir vainīgs pie tā, ka ir tādi suņi!? Vai jūs esat iedomājušies, kāds izaugtu cilvēks, ja viņu turētu vientulībā pie ķēdes un neviens ar viņu nerunātu? Jums nešķiet, ka tādā veidā audzināts homo sapiens pat pieaudzis būtu stulbāks par normāli audzinātu suni? Pat neieslīgstot tik ekstrēmās galējībās - ja kāds nemāk audzināt savu bērnu (vai tad piemēru trūkst!?), jūs automātiski uzreiz visus bērnus par tikpat neaudzinātiem uzskatāt? Suņi nekam neder, suņi plosa cilvēkus - vai šādā pašā stilā jūs arī domājat, kad lasāt kriminālziņas, kur katru dienu aprakstīti CILVĒKU pastrādātie noziegumi? Vai varbūt pagriezīsim to citādi - ja kāds ir sadurts ar nazi, tad pēc jūsu loģikas būtu jāiznīcina visi naži tikai tāpēc, ka viens nemāk apieties? Jāaizliedz visiem braukt ar auto, tikai tāpēc, ka viens ir nobraucis gājēju?

Jūs nevainojat visas pasaules automašīnas, ja viens nemāk braukt, jūs neprasāt iznīcināt visus nažus, ja kāds ir sadurts, jūs nevainojat bērnus, kas nemāk uzvesties, bet gan vecākus. Tad pēc kādas loģikas daži vaino suņus (un izdara secinājumus par visiem to sugasbrāļiem), ja tie nav audzināti??? Suņi taču ir pilnīgi atkarīgi no cilvēka, tie nav meža dzīvnieki, kā viņus audzinās, tādi tie arī būs. Tad kādus secinājumus var izdarīt par sabiedrību, kas ne tikai nemāk audzināt suņus, bet pat neapjēdz, ka paši pie tā vainojami, nevis suņi!? Tad kā var gaidīt, ka tik «loģiski» domājošs cilvēku kopums mācēs gudri pārvaldīt savu valsti? Galu galā kurš tad ievēl Saeimu, būvē ceļus, dara vai izvirza pārstāvjus darīt jebko citu šajā valstī? Padomājiet...

Par traģēdiju

Turpinājumā vēl izteikšu savas domas par pāris skaļākajiem gadījumiem suņu sakarā... Bija ļoti skumjš notikums, kad suns saplosīja 8 mēnešus vecu zīdaini. Komentārus daudz nelasīju, bet, cik lasīju, dominējošu viedokli varētu īsumā raksturot šādi: «Es taču teicu, ka suņi nav nekādi ģimenes locekļi, bet ir plēsēji, tāpēc es indēju visus kaimiņu suņus, tādējādi aizsargājot bērnus.» Pāris iepriekšējās rindkopās jau minēju savas domas par šādu indivīdu spriestspējas līmeni. Pieņemu, ka šiem «bērnu aizstāvjiem» nav arī mājās neviena naža, viņi iznīcina visas automašīnas, galu galā kāpēc lai arī, piemēram, neapslaktētu visus cilvēkus, jo katru dienu taču kāds divkājainais izdara kādu noziegumu... Par pašu gadījumu runājot - protams, nezinu tieši, cik šis suns bija gudrs un mācīts (man gan bija savas domas par saimnieku, jau tikai dzirdot, kāda barība sunim tikusi dota, bet nenodarbošos tagad ar reklāmu vai antireklāmu), bet jebkurā gadījumā - bērnu, ko suns NEKAD IEPRIEKŠ NAV REDZĒJIS (!!!), atstāt vienu pašu (!) kopā ar suni, piedevām brīdī, kad tas ēd... tas ir prātam neaptverami. Tikpat labi var atstāt trīsgadīgu bērnu vienu pašu virtuvē pie gāzes plīts ar sērkociņiem rokās un gaidīt, kas notiks. Un ja uzlaidīs māju gaisā - tad izteiksiet spriedumus vai nu par gāzes plītīm, vai trīsgadīgu bērnu bīstamību. Jūs taču tā nedarītu, vai ne? Un bērnu vienu pašu pie plīts un sērkociņiem arī neatstātu, vai ne? Esmu gandrīz pārliecināts, ka mans suns arī šādā situācijā bērnam nekostu (jo jau kopš bērnības ir stingri iedresēts nekost un būt uzmanīgam ar maziem bērniem - efekts ir tāds, ka viņš gandrīz vai izvairās no bērniem, jo zina, ka jābūt ļoti uzmanīgam), tāpat kā daudziem trīsgadīgiem bērniem jau būs stingri piekodināts nespēlēties ar sērkociņiem, bet tāpat taču nedrīkst riskēt. Kur nu vēl, ja suns nav mācīts par košanu vai bērns par sērkociņiem. Un bērns sunim taču var arī uzkāpt vai citādi sāpes nodarīt, līdz galam nevar paredzēt mirkļa reakciju. Bet saprātīgam cilvēkam taču nevajadzētu būt problēmām ar to visu rēķināties; ja tas netiek darīts - ne jau suns jāvaino.

Pirms gada suņi saplosīja sievieti - arī par šo gadījumu nekādiem jautājumiem nevajadzētu būt. Attiecīgi audzināti suņi, iespējams, neēduši... Tikai un vienīgi cilvēku vaina. Jebkuru suni var pataisīt par plēsēju, tāpat kā jebkuru bērnu var izaudzināt par noziedznieku.

Mīl savu saimnieku bez priekšnoteikumiem

Bija gadījums, kad pie mājas tika sašauts suns, aizvests uz purvu nomirt. Būtu lieki pat apspriest veidu, kā tas notika. Bet dīvaini arī bija viedokļi komentāros - suņa, protams, esot žēl, bet «principā likvidēts pareizi, jo viņam nebija tur jāatrodas». Nu labi, pieņemsim, ka atradās nevietā, bet ko tad tam sunim vajadzēja darīt? Zvanīt saimniekam, lai laiž iekšā? Iet uz patversmi? Zvanīt uz mājdzīvnieku uzticības tālruni? Diemžēl jāsecina, ka kārtējo reizi kādai suņa dvēselei nebija paveicies - nabadziņš bija nokļuvis izcili «domātspējīgā» sabiedrībā, kur viens atstāj aiz durvīm, otrs atnāk un viņu par to nežēlīgi soda, trešais vēl piebalso - pareizi, pareizi, tev te nebija jābūt!!! Ko tad viņam vajadzēja darīt? Tāpat var jautāt par jebkuru suni, kuru saimnieks ir izlicis uz ielas. Ir redzēti suņi, kuri pacietīgi sēž pie savas mājas durvīm, bet saimnieki - dzērāji par viņu vai nu neliekas ne zinis, vai pat mēdz iekaustīt. Bet suns vienalga mīl savu saimnieku, sunim arī nemaz nav citur, kur iet. Bet kāda domāšana būs vidējam latvietim, ieraugot šādu suni? Pats četrkājainais ir pasludināts par vainīgu, ka blandās, kur nevajag!!!

Kas visvairāk biedē - šāda ārkārtīgi «loģiska» un «sakarīga» domāšana mūsu valstī nav tikai neizglītotākajiem cilvēkiem, bet mums pat ir viens tāds medicīnas «guru» ar uzvārdu Apinis, kuram regulāri patīk izteikties par dažādām tēmām. Šis cilvēks reiz ar savu rakstiņu nokaunināja ikvienu, kas «baro, piesaista un publiski aizsargā» klaiņojošus suņus un kaķus, un augstprātīgi atļāvās aizskart šādus cilvēkus, nodēvējot par liekuļiem un dabas pseidodraugiem. Un uzskaitīja, kādus tik briesmu darbus šādi klaiņojoši suņi un kaķi nesastrādā. Tātad, Apiņprāt, jebkurš alkoholiķis vai vienkārši bezatbildīgs cilvēks var mierīgi paņemt suni, tad to pamest, bet es, redziet, tikšu pasludināts par kaut kādu dabas pseidodraugu, ja šo dzīvību mēģināšu glābt. Tikai tāpēc, ka es ZINU, kas ir suns un cik gudru viņu var izaudzināt, un neuzskatu viņu par bezvērtīgu bleķa gabalu. Apinim, redziet, pats šis suns automātiski kļūst vainīgs pie radušās situācijas un uzreiz iznīcināms (!), par kaut kādu nogādāšanu patversmē pat runas nav! Viņam pat prātā neienāk aizdomāties līdz problēmas cēlonim un aicināt neņemt suni, ja nemāk vai negrib to audzināt, bet viņš aicina slaktēt tos, kuriem nav paveicies ar saimnieku. Pat tik izglītots cilvēks nesajēdz elementāru lietu, ka suns ir mājdzīvnieks, pilnīgi un galīgi atkarīgs no cilvēka, nevis meža dzīvnieks vai kaut kāda neatkarīga parādība. Un ja pat bijušajam deputātam un ministram (!) ir grūtības saprast tik it kā vienkāršu lietu, pie tam viņš savu nesaprašanu aktīvi reklamē, ko tad vēl var prasīt no «vienkāršā cilvēka»...

Populārais arguments: redz, cik cilvēkiem slikti, ko par dzīvniekiem uztraukties

Vēl samērā bieži nākas dzirdēt dīvainus izteikumus, ka cilvēkiem pietiek problēmu, kāpēc būtu par suņiem jāuztraucas. Vai vēl trakāk - pasludina bezmaz vai par cilvēku nīdējiem, ja es aizstāvu suni.

Pirmkārt, es neredzu, kādā ziņā šīs lietas būtu pretrunā un kāpēc man būtu jāšķiro. Man taču nav jāienīst cilvēki, lai rūpētos par suni! Vai tad tāpēc, ka palīdzēšu sunim, man būtu jāiet garām nelaimē nonākušam bērnam? Pēc manas saprašanas, ja reiz cilvēks spēj domāt par citiem, ne tikai par sevi, tad šādas šķirošanas nav. Komentāros tā saucamajiem suņu nīdējiem jau patīk sevi pasniegt kā kvēlākos citu cilvēku aizstāvjus, bet es kaut kā nespēju iedomāties, ka viena un tā pati persona indēs suni, bet pēc tam līdzjūtīgi ziedos bērnunamam.

Otrkārt, cilvēkiem vienmēr ir izvēles iespēja, cilvēki paši sev ir izdomājuši likumus.

Pieaugušais vienmēr var meklēt darbu, braukt uz citu valsti, lūgt palīdzību, iet uz patversmi, zvanīt uz uzticības tālruni, darīti jebko, ja vien grib. Pats pieņemt lēmumus, kā dzīvot. Arī bērnu sakarā ir stingri likumi. Ir policija, ir bāriņtiesa, ir krimināllikums. Kas no tā ir suņiem? Nav praktiski nekā, viņiem tikai atliek pacietīgi un paļāvīgi gaidīt, ko cilvēks izdomās. Un nav taču noslēpums, ka viszemiskāk ir darīt pāri tieši visneaizsargātākajiem.

Par aizliegšanu turēt pie ķēdes

Šobrīd tiek aktualizēts jautājums par aizliegšanu suņus turēt pie ķēdes. Tā kā šeit ir postpadomju zeme ar visām no tā izrietošajām sekām, nebija liels pārsteigums par aptaujas datiem, ka vairākums ir pret šādu ieceri. Arī parakstu vākšana portālam manabalss.lv iet ārkārtīgi gausi. Pārlasot dažus komentārus, jau atkal bija iespaids, ka kaut kādi akmens laikmeta cilvēki iemācījušies rakstīt. Jo šeit tiešām nav īsti runas par kaut kādu ļaunumu, bet parastu, ikdienišķu, atvainojiet, aprobežotību. Redzēju vairākus komentārus ar domu, ka priekšlikums ir izcili stulbs, jo «es jau varu pie ķēdes neturēt, bet kurš tad atbildēs, kad šis suns kādu sakodīs?» Loģika vienkārši spīdoša, ko tur citu teikt... Iedomājieties tikai, cilvēks pat nespēj iedomāties, ko ar suni darīt, ja viņu nedrīkst turēt pie ķēdes. Šāds cilvēks nevar iedomāties variantu, ka suni var arī normāli audzināt. Pat prātā nav ienācis variants, ka pastāv opcija NEŅEMT suni, ja netiek galā, ja sunim nav kur pagalmā izskrieties, ja netaisās staigāt ar pavadiņu. Šiem cilvēkiem suns ir briesmonis (bet ļoti nepieciešams briesmonis), kas turams pie ķēdes, pretējā gadījumā tas kādu sakodīs. Prāts sniedzas tikai tik tālu, lai darītu, kā pašam ērtāk, bet neienāk prātā, ka suns pats par sevi ir cienījama dzīvība, kurš šos 10 un vairāk gadus ir spiests dzīvot tā, kā saimnieks liks.

Viela pārdomām

Nobeigumā - laba viela pārdomām. Kopumā gandrīz gadu esmu nodzīvojis Norvēģijas galvaspilsētā Oslo. Ko pamanīju uzreiz - tur ir ārkārtīgi daudz suņu, krietni vairāk nekā Rīgā. Uz katra soļa kāds redzams. Visdažādāko šķirņu, lieli, vidēji, mazi. Kopti, skaisti, ar dzīvi apmierināti. Kas galvenais - gada laikā pie šāda - patiešām liela - daudzuma suņu es pamanīju ne vairāk un ne mazāk kā DIVUS (!) suņus, kuriem bija uzvilkts uzpurnis! Un, kad jūs redzēsiet kādu īpaši lielu vai skaistu suni kopā ar savu saimnieku ejam pa ielu, zināt, kāda būs apkārtējo reakcija? Visi ies garām un smaidīs, un NOTEIKTI atradīsies kāds, kas saimniekam pajautās, vai drīkst šo suni paglaudīt! Vai arī vienkārši paglaudīs, neprasot atļauju. Pat ja suns izmēros milzīgs, bez uzpurņa. Suņi labi audzināti, draudzīgi, laiza glaudītājam roku. Tādas situācijas ir regulāra parādība Oslo ikdienā. Ja pie veikala piesiets suns - varat būt vairāk nekā pārliecināti, ka kāds nejaušs garāmgājējs viņu paglaudīs. Pāris reizes pat redzēju pie maza veikaliņa suni, kurš stāv blakus bērnam ratiņos. Reiz stāvēju tramvaja pieturā, kur bez manis stāvēja diezgan iedzēris vīrietis ar lielu, spēcīgu suni, kurš staigāja apkārt bez pavadiņas, par uzpurni, protams, pat nerunājot. Redzēju vēl cilvēkus, kas nāk uz pieturu, ar interesi gaidīju, kāda būs reakcija. Un tā bija kā jau kārtīgiem norvēģiem pienākas - sāka smaidīt un suni glaudīt. Suns arī laipni atbildēja, laizot roku, pēc tam iebāžot degunu viena atnācēja maisiņā, kas arī izraisīja visiem smieklus. Nevienam pat prātā neienāca, ka pat šāds brīvi staigājošs suns ar iedzērušu saimnieku var būt bīstams! Jo viņi visi ir pieraduši, ka visi prot suni labi audzināt, visiem ir pats par sevi saprotams, ka suns ir ģimenes loceklis, viņi zina, cik gudrs un adekvāts ir labi audzināts suns! Bet Latvijā? Šeit dzīvo sabiedrība, kurai, tāpat kā daudz citu lietu, arī suņa audzināšana ir pārāk sarežģīts uzdevums. Suns ir kā nez no kurienes parādījusies bīstama parādība, kas uzbrūk cilvēkiem, tāpēc ar to jācīnās. Esot jāaudzina sitot, lai kļūtu paklausīgs. Un, ja neturēsim pie ķēdes, ārprāts, ko tad mēs darīsim, nokodīs taču kādu. Bet neienāk prātā, ka var arī audzināt. Un man kā suņa saimniekam ir jāpierāda, ka neesmu atsaldēts, ka mans suns nekodīs, ka es neaizstāvu neaudzinātu suņu saimniekus, tikai tāpēc, ka man, redziet, arī tāds ir. Un visi šo briesmoņu saimnieki taču sazvērējušies pret cilvēku. un vissmieklīgāk, ka paši pat neapjēdz, ka cilvēki taču audzina četrkājaino draugu! Sāk vainot pašu suni, ja tas staigā apkārt! Tad nu jautājums uz atjautību - vai Norvēģijā ir kaut kādi atšķirīgi suņi (īpašas šķirnes, kas nekož un apkārt neklejo), vai tomēr cilvēki citā līmenī? Gribam jau ļoti izlikties par civilizētu sabiedrību un vainot tikai valdību, ja kaut kas nav tā, bet tomēr dažas lietas pierāda, ka arī sadzīves līmenī vēl ilgi būsim austrumeiropieši ar visām no tā izrietošajām sekām...

M. Graudiņš