Valda Zatlera kārtējais neloģiskais lēmums, šoreiz - pārtraukt nupat tikai sāktās sarunas par valdību -, labākajā gadījumā ir politiskas mazvērtības kompleksa simptoms. Sliktākajā - nepateiktu saistību vai mērķu noteikts mēģinājums bremzēt vai izgāzt valdības veidošanu.
Zatlers kūleņo atkal
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Trešdienas pēcpusdienā it kā Zatlera Reformu partijas valdes pieņemtais, katrā ziņā valdes vārdā paziņotais lēmums «ieturēt pauzi» sarunās ar Vienotību un VL – TB/LNNK nāca negaidīti ne tikai sarunu partneriem, bet arī partijas biedriem un pat lēmumu it kā pieņēmušās valdes locekļiem. Vismaz vienam valdes loceklim — Klāvam Olšteinam, kurš atzina, ka lēmums viņu izbrīnījis. Arī valdības amatu kandidāts Vjačeslavs Dombrovskis teica, ka neesot ticis par to iepriekš informēts.
Tas liek secināt, ka arī šis lēmums pieņemts ļoti šaurā lokā jeb «Valda valdē». Jau tas vien liecina vai nu par nervozu neprofesionalitāti, vai nu tieši otrādi — partijas līdera un dažu viņam tuvāko ļaužu apzinātu mēģinājumu izvairīties no savas rīcības pamatošanas pat savas partijas galvenajai lēmējai institūcijai.
Nodomu patiesuma policija?
ZRP valdes vārdā paziņotā lēmuma pamatojums ir pagalam nenopietns. Redz, Latvijas Radio raidījumā Krustpunkti Vienotības priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa «apšaubīja» kādus vienošanās par koalīcijas izveidi punktus, bet Raivis Dzintars kaut kur internetā bildis, ka vienošanās dokumentam būšot «visai nosacīta» loma valdības darbā. Un uzreiz ZRP vadoņi secinājuši, ka topošās koalīcijas partneri esot «gatavi parakstīt vienošanās par ZRP rosināto reformu īstenošanu bez patiesa nodoma tās īstenot». Partijai «kategoriski nav pieņemama šāda attieksme».
ZRP uzvedas kā pašnovērtējuma deficīta nomocīts pubertātes vecuma jauneklis, kas apkārtējo cilvēku jebkādu rīcību interpretē kā savējās kritiku. Sarunas par valdību pat nav īsti sākušās, bet ZRP jau atsakās runāt, jo ieraudzījusi partneru rīcībā par maz «patiesa nodoma».
Pusaudzim raksturīga ir arī ZRP nespēja novērtēt, kā pašas rīcība izskatās citiem. Piemēram, Zatlera vēl tikai pirms dažām dienām pilnā nopietnībā un pilnīgā pretrunā ar ZRP un Saskaņas centra programmām stāstītais, cik abām partijām brīnišķīga programmatiska saskaņa. Vai viņa apņemšanās kopā ar Ušakovu turēties pretī tankiem, kas, kā pats nule atzinis intervijā žurnālam Ir, mainījusies aiz banālā aprēķina, ka ZRP un SC koalīcijai nepietiktu balsu. Pašlaik darbs pie valdības deklarācijas pat nav sācies, bet ZRP vadoņi jau secinājuši, ka tajā rakstītajam pietrūks valdības partneru «patiesas apņemšanās» seguma, kaut gan vēl tikai nupat dažu SC cilvēku pretēji vienmēr darītajam runāto bija gatavi uzskatīt par pamatu kopīgai valdībai.
Jebkura koalīcijas valdība vienmēr ir kompromiss, taču, pat ja koalīcijas politiķiem ir dažādi viedokļi, tiem ir saistošas panāktās vienošanās. Bet Zatlera partija nupat atsakās tās panākt, jo sarunu partneru attieksme tās ieskatā nav gana cieņpilna. Un ko nu — ja Āboltiņa ar Dzintaru neapliecinās ticību Zatleram kā reformu alfai un omegai, valdības nebūs? ZRP dibinās politisko noskaņojumu policiju, kas sekos, vai partneru izteikumi atbilst patiesas apņemšanās standartiem?
Zatlera nepateiktais
Iespējams, Zatlera un viņa partijas iracionālo rīcību var skaidrot ar politiskā darba pieredzes trūkumu un nedrošību par savu spēju piedalīties kā līdzvērtīgiem politikas procesā. Par šādu nedrošību liecina arī pirmdien parakstītās vienošanās tekstā ZRP panāktās veto tiesības par valdības lēmumiem. Ir acīmredzama (droši vien arī pašiem) nesaderība starp gribēto valdības amatu skaitu un spēju piedāvāt pārliecinošus kandidātus šiem amatiem.
Ja tas būtu Zatlera nervozitātes un neloģiskās mētāšanās iemesls, tā būtu pusbēda. Gan jau parlamentārās demokrātijas ikdiena to ar laiku izārstētu.
Taču diemžēl nešķiet gluži neticami arī minējumi, ka Zatleram kāds atgādinājis par kādām iepriekšējām norunām, vai arī — viņš cenšas vismaz atrast ieganstus, lai parādītu saviem pirmītējiem partneriem, ka pašreizējie nav labāki vai ir sliktāki. Sak, Vienotība un VL – TB/LNNK nepiekrīt manām reformām, bet SC gan bija gatavs piekrist. Zatlera runātais pastāvīgi atstāj iespaidu, ka pašu galveno viņš nesaka. Viņa negaidītie politiskie kūleņi šādu iespaidu tikai pastiprina.
Skolas cena
Jebkurā gadījumā Zatlera izvēlētais, no prezidenta kancelejas pārceltais partijas vadīšanas un attiecību ar koalīcijas partneriem stils nolemts neveiksmei. Partija, kur nu vēl valdības koalīcija, nav ierēdņu komanda, kurai pienākums pildīt galvenās personas norādījumus un sacensties «pareizas attieksmes» izrādīšanā. Saeimā ievēlētajiem partijas biedriem tāds pats vēlētāju dots mandāts kā pašam Zatleram. Toties lielākajai daļai valdes šāda mandāta vispār nav — tika seši no tās piecpadsmit locekļiem ir ievēlēti Saeimā. Viena cilvēka darbu neatbilstība pārējo priekšstatam par to, kas ir pareizi, agrāk vai vēlāk, taču izraisīs konfliktu, kura iznākums būs vai nu partijas sabrukums, vai nu lemšanas stila demokratizēšana.
Tiesa, paliek jautājums, pirmkārt, par šādas politiskās skolas cenu. Ja tā ir rīcībspējīga valdība, tad sabiedrībai var nākties dārgi samaksāt par Zatlera skološanos.
Otrkārt, arvien paliek arī jautājums, vai tās tiešām ir tikai kļūdas. Sākot ar vēlēšanu nakti, Zatlers rīkojies tā, it kā vēlētāju vērtējums viņam vairs nebūtu svarīgs, bet partiju dibinājis tikai šodienai. Būtu traģiski, ja tas nebūtu tikai priekšstats vai, ja vēlaties, nepareiza attieksme.