Vēl salīdzinoši nesen – 2010.gadā Latvija gandrīz iekrita Kremļa tīklos. Šos plānus izjauca bijušā Maskavas mēra Jurija Lužkova garā mēle un Latvijas vēlētāju stingrā atbilde. 2010.gada vasarā pirms 10. Saeimas vēlēšanām šķita, ka «Saskaņas centrs» gūs pārliecinošu uzvaru un tiks nākošajā valdībā.
Aptaujas liecināja, ka SC ir labas izredzes, viņu reitingi kāpa, agrāk piesardzīgie latviešu vēlētāji vairs nebija tik noraidoši pret viņu eiropeisko līderi Nilu Ušakovu. Politiskā apvienība veiksmīgi slēpa savu prokremlisko orientāciju, vairāk akcentējot it kā sociāldemokrātisko dabu un opozīcijas «nevainību» krīzes gadu grēkos. Savu iespaidīgo kampaņas budžetu viņi mērķtiecīgi tērēja, lai apvārdotu tieši latviešu vēlētājus – aptuveni 60% TV reklāmu tika veltīti latviski runājošajai auditorijai.
Otrs SC līderis Jānis Urbanovičs pašpārliecināti prognozēja, ka viņš «būs varā». Galvenie konkurenti «Vienotība» toreiz vēl mocījās sarežģītajā apvienošanās procesā un mēģināja glābt valsti no ekonomiskās krīzes. Viņu kampaņa bija visai blāva.
«Vienotības» nometnē ik pa brīdim atskanēja doma par iespējamo sadarbību ar SC nākamajā valdībā. Lielākie šīs idejas pretinieki – TB/LNNK un «Visu Latvijai» pēdējā brīdī apvienoja spēkus un niecīgos reitingus, cerot pārkāpt nozīmīgo 5% barjeru, lai kaut ar pāris balsīm iesprauktos Saeimā. Visas zvaigznes pareģoja spožu nākotni SC izredzēm. Līdz notika negaidītais.
Lietas jāvirza tā, lai Latvija kļūtu par divvalodīgu valsti?
2010.gada augusta beigās Rīgā neilgi pirms Saeimas vēlēšanām ieradās toreizējais Maskavas mērs, ietekmīgs Putina partijas vadonis Jurijs Lužkovs. Viņa vizīte bija gaidīta, un SC cerēja, ka Lužkovs nostiprinās saskaņiešu pozīcijas. Bet augstais viesis pieļāva liktenīgu kļūdu, kas, iespējams, sagrāva SC cerības. Tiekoties ar saviem tautiešiem, Lužkovs vaļsirdīgi paziņoja: «Es domāju, ka beigsies nesaprātīgo nacionālo prioritāšu laiks un viss atkal būs normas robežās. Lietas jāvirza tā, lai Latvija kļūtu par divvalodīgu valsti.» Savā Maskavas kunga augstprātībā viņš nespēja iedomāties, cik šokējoša būs šī «atklāsme» Latvijas sabiedrībai. Latvieši pamatoti aizdomājās, ka šādi nākotnes «virzības plāni» varētu būt pavisam reāla Kremļa iecere. Lužkovs bija izpļāpājies to, ko SC tik cītīgi bija slēpis un noliedzis. Šodien mēs redzam, ka tas patiesībā bija viņu kopīgais plāns.
Lužkova pļāpīgums dārgi maksāja SC un, iespējams, arī viņam pašam. Pēc nepilna mēneša notikušajās Saeimas vēlēšanās SC rezultāti bija labi, bet ne tik iespaidīgi, lai bez viņiem nevarētu izveidot valdību. Daļa no uzrunātajiem latviešu vēlētājiem pēdējā mirklī bija atteikušies viņus atbalstīt. Negaidīti labus rezultātus guva «Visu Latvijai» un TB/LNNK apvienība. Savukārt «Vienotības» vēlētāji bija vairāk atdevuši savas balsis Pilsoniskajai savienībai, kuras pārstāvjiem bija hroniska alerģija pret jelkādu sadarbību ar SC. Daļa no «Jaunā laika» vadības vēl gribēja apspriest iespējamo sadarbību ar SC, bet saņēma kategoriskas iebildes no PS biedriem. Lužkova izpaustais Kremļa plāns par gaidāmo divvalodību bija nostrādājis kā draudīgs briesmu signāls latviešu vēlētājiem. Rezultātu mēs zinām – «Saskaņas centrs» palika aiz valdības borta kopā ar Kremļa un Lužkova plāniem.
Ja nebūtu Lužkova atzīšanās un SC būtu valdībā?
Iespējams, ja Lužkovs nebūtu izpļāpājies, tad SC toreiz būtu ieguvuši nomācoši vairāk vietu Saeimā un Latvija jau divus gadus būtu dzīvojusi ar Urbanoviča kompāniju varā. Ušakova patieso dabu toreiz nojauta retais, tie, kuri bija dzirdējuši viņu pie neieslēgta mikrofona. Šodien mēs jau zinām, ka Maskavas dižkunga viedoklis sakrīt ar saskaņiešu sapņiem. Atliek tikai minēt, ko pa šo laiku viņi būtu paspējuši sadarīt, atrodoties valdībā. It sevišķi redzot Ušakava «samnieciskumu» un nekaunīgo demagoģiju Rīgas domē. Iespējams, ka SC, atrodoties valdībā, uzreiz nebūtu pieprasījusi oficiālo statusu krievu valodai. Bet savas politiskās pozīcijas viņi būtu nostiprinājuši uz ilgiem laikiem un oficiālās valdības durvīs «kāju ielikuši».
Pašam Lužkovam par savu garo mēli bija dārgi jāsamaksā. Pēc mēneša Kremļa kungi viņu patrieca no amata. Iespējams, ka neuzmanīgā izrunāšanās Rīgā bija tikai pēdējais piliens Putina pacietības mērā. Lužkovs ar savu pļāpīgumu bija nevilšus atklājis Kremļa plānus Latvijā un sagrāvis SC plānus pārņemt varu. Bet vai tas nozīmē, ka Maskava ir atkāpusies no saviem nodomiem?
«Saskaņas centrs» nepadodas
SC pēc netikšanas valdībā turpināja tiekties pēc varas. 10.Saeimas laikā viņi ik pa brīdim svarīgos balsojumos atbalstīja ZZS un Šlesera, Šķēles partiju, izveidojot tā saucamo «sarkano kvadrātu», kas viņiem deva faktisku vairākumu Saeimā. Tādējādi pamazām, «Vienotībai» par spīti, valstiski svarīgos amatos tika mērķtiecīgi iebalsotas «sarkanajam kvadrātam» tīkamas amatpersonas. Tai skaitā valsts prezidents. ZZS ar SC draudzīgā balsojumā par Latvijas valsts prezidentu iecēla mazpazīstamu, blāvu miljonāru Andri Bērziņu. Viņu aprēķins pilnībā attaisnojās – Bērziņš pavisam drīz paziņoja, ka runās arī krieviski. Savukārt par gaidāmo valodas referendumu viņam ilgu laiku bija visiem zināmais viedoklis – nekāds. Valstij svarīgā brīdī formālais valsts līderis izrādījās patiešām ļoti formāls. Ja Kremlis vēlējās, lai Latvijas prezidents būtu neizlēmīgs un nespēcīgs, tad ar SC un ZZS palīdzību tāds tika iecelts.
Nākamais prokremliskā SC mēģinājums tikt varā bija ārkārtas vēlēšanas. Un atkal vēlētāji tik skaidri un asi pauda savu viedokli, ka piekāpties bija spiests pat spītīgais un neprognozējamais Zatlers. Latvijas vēlētāji atkal noraidīja SC. Tad pienāca laiks uz politiskās skatuves kāpt «mūžīgajam revolucionāram» Valdimiram Lindermanim. Veids un ceļš, kā Lindermanis nonāca Latvijā, joprojām ir visai miglains. Krievijas Drošības dienests viņu izdeva Latvijas varas iestādēm kā aizdomās turētu noziedznieku. No pieredzes zinām, ka Krievija mēdz izdot kriminālnoziedzniekus, bet politiskos ekstrēmistus – reti. Latvijā Lindermanis drīz tika attaisnots un varēja mierīgi sarīkot to, ko viņš sarīkoja. Ar Ušakova un SC atbalstu.
Divvalodības Latvijā nav. Pagaidām?
Saskaņieši skaidri un gaiši beidzot atzinušies, ka vēlas krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā. Un aicina visus atbalstīt savu iniciatīvu. Kādreiz ietekmīgais Maskavas mērs un Putina partijas biedrs Lužkovs 2010.gadā teica: «Pagaidām tā (divvalodība Latvijā) nav. Domāju, ka situācija līdz tam aizies.»
Lužkovs, Urbanovičs, Lindermanis, Ušakovs un Kremļa kungi var sapņot, ko vien vēlas. Nevis situācija aizies, bet Latvijas vēlētāji aizies. Nobalsot PRET. Jo šī ir Latvija, neatkarīga valsts, kur valsts likteni izlemj tās pilsoņi. Atbildīgi un apzinīgi.
/nginx/o/2016/06/05/5478203t1h591c.jpg)
