Referendums. Sviests. Kā mēs tik tālu nonācām?

Atklāti sakot, milzīgs lepnums par valsts pilsoņiem – redzēt pašaizliedzīgus autobusa vadītājus, kuri veda lauciniekus uz balsošanas iecirkņiem, balsotājus ārzemēs, kas stundām stāvēja rindās pie vēstniecībām, kur diplomāti strādāja līdz pārgurumam, lasīt, kā Briselē pēdējā mirklī nobalsot ieradās desmit strādniekvīri ar Latvijas karogu pie busiņa no tāla Beļģijas nostūra. Šie un daudzi citi stāsti raisīja milzīgu lepnumu, ticību vienotībai, cilvēkiem, kuriem Latvija ir sirdī, nevis tikai skaļos lozungos.

Jāsaka milzīgs paldies visiem, kuri piedalījās. Tai pašā laikā jāpiekrīt eirokomisāra Andra Piebalga teiktajam Latvijas radio: "Referenduma iznākums Latvijā ir sabiedrības, nevis politikas sasniegums." Viņš vēl piebilst: "Ja kādam tagad ir jāmainās, tad tā ir politiskā partija "Saskaņas centrs"." Tomēr ir vērts saprast, ka jāizvērtē arī pārējo Latvijas politiķu rīcība. Notikušais ir ļoti smaga liecība arī par valdošās politiskās elites vājumu, nespēju izvērtēt situāciju vai arī, vēl trakāk, cinisku Lindermaņa provokācijas izmantošanu saviem mērķiem.

Tas bija sviests - atsaukties puspornogrāfam

TV ziņās aptaujātie cilvēki pauda ne tikai savu vēlmi aizstāvēt valodu. Daudzi sirmi balsotāji ar sašutumu balsī jautāja: "Kā mēs tik tālu varējām nonākt?!" Jaunāki cilvēki teica: "Tas vispār ir kaut kāds sviests!" Ar vārdu "sviests" viņi domāja nevis pārtikas produktu, bet absurdo situāciju, kurā politiķi mūs bija iesmērējuši. Vēl daudzi teica, ka viņi nav atnākuši balsot pret krieviem vai viņu valodu. Viņi bija atnākuši aizstāvēt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Referenduma dienā Rīgā izplatījās skumjais joks: "Vai tu jau biji nobalsot par "pret"?»

Jautājums – "Kā mēs tik tālu varējām nonākt?" ir ļoti pamatots. Jācer, ka politiķi atradīs spēku godīgi atbildēt. Nepatīkamā atziņa ir tāda, ka kaut kāds sīks provokators Vladimirs Lindermanis spēja satricināt visu Latviju. Kāpēc mums vispār bija jāreaģē, jāpievērš viņam uzmanība? Vai tiešām Latvijas valsts un tās sabiedrība ir tik vāja, nervoza un par sevi nepārliecināta, ka trešās šķiras politisks ampelmanis to var nopietni satricināt? Tas nav jautājums sabiedrībai, tas ir precīzs jautājums tiem politiķiem, kuri pirmie paziņoja, ka visiem jāpiedalās referendumā un jābalso pret. Līdz ar to viņi faktiski pateica, ka kaut kāds Lindermanis ar savu kompāniju var nopietni apdraudēt valsti, valodu. Bail iedomāties, kas notiktu, ja Krievija Latvijai izdomātu atsūtīt kaut ko mazliet nopietnāku par bijušo puspornogrāfiskas avīzes izdevēju!

Vai latviešu valoda Satversmē ir par maz aizsargāta? Nē.

Vai mums ir tik vāja un ievainojama likumdošana, Satversme? Nav taisnība. Latviešu valodas pozīcijas ir tik pamatīgi nostiprinātas, ka Lindermaņa un Ušakova aktivitātes vispār nekādi nevarēja apdraudēt latviešu valodas statusu. Skarbā patiesība ir tāda, ka vislabākā atbilde bija pavisam cita – tiem, kuri bija pret divvalodību, vajadzēja vienkārši ignorēt nobalsošanu. Latvijas valdošā elite bija tīši vai netīši ignorējusi faktu, ko norādīja sociālantropologs Klāvs Sedlenieks: "Kā jau to rakstīju agrāk un kā to zina ikviens, kas ir centies ieskatīties Satversmē, šajā referendumā jautājumu, vai krievu valoda būs otrā valsts valoda, noteica tikai tas, cik pilsoņu nobalso par šiem grozījumiem."

Jau šobrīd ir skaidrs, ka politiķu aicinājums balsot pret deva sliktāku rezultātu nekā aicinājums kolektīvi, apzinīgi referendumu ignorēt. Sedlenieks savā bloga ierakstā "Jautrie referenduma skaitļi" norāda, ka saskaņā ar Satversmi rezultāts ir šāds: ""Par" grozījumiem nobalsoja 17,71% no visiem balsstiesīgajiem, bet 82,29% neatbalstīja šos grozījumus. Ja nu kāds grib spēcīgu skaitli, ar kuru operēt, – lūk, kur tas ir: 82,29% no Latvijas pilsoņiem neatbalstīja grozījumus Satversmē, daļa no tiem šo uzskatu pauda vēlēšanu iecirkņos (piebilde: tāds tas būtu bijis arī tad, ja NEVIENS nebūtu nobalsojis pret)."

Savukārt politiķu un mediju savādajā Satversmes interpretācijā tika ņemta vērā proporcija tikai starp referendumā balsojušajiem. Tas deva pirmo rezultātu, apmēram, pret – 75% un par – 25%. Šobrīd jau, lielā mērā pateicoties Sedleniekam, rezultāti tiek skaidroti ar patieso Satversmes būtību, bet pirmā ziņa ir pirmā ziņa. Tas ir kā ar pirmo iespaidu – ne vienmēr tas pareizais, bet visbiežāk paliek atmiņā kā izšķirošais. Ļoti smagas sekas šī interpretācija var radīt Latgalē, kur pirmie, maldīgi tulkotie rezultāti radīja iespaidu, ka novads ir gandrīz vai pilnībā zaudēts. No Zilupes otras puses skatoties – gandrīz jau iegūts.

Politiķi izmantoja situāciju vai kārtējo reizi uzskatīja tautu par pastulbu?

Līdz ar to varam secināt, ka daudz labāku rezultātu būtu devis politiķu aicinājums tiem, kuri ir pret divvalodību, vienkārši ignorēt referendumu. Šobrīd atliek minēt, kāpēc viņi to nedarīja. Vai tiešām nesaprata Satversmes būtību? Neticēja sabiedrībai, domāja, ka tā ir vāja un neizglītota? Vai arī – izmantoja Lindermaņa provokāciju, lai izmantotu to saviem savtīgajiem politiskajiem mērķiem – nostiprināt "valsts glābēju" tēlu, lieku reizi mediju starmešos spodrināt savu reputāciju, novērst uzmanību no citām problēmām? Visdrīzāk pie vainas ir "Vienotības" vājā politiskā plānošana, tālredzības trūkums.

Te mēs nonākam pie vēl vienas interesantas atziņas – sanāk, ka valsts prezidenta Andra Bērziņa sākotnējā pozīcija bija pareiza. Viņš faktiski aicināja ignorēt šo sīko, bezjēdzīgo uzbrukumu latviešu valodai. No šā brīža situācijas raugoties – ignorējot rezultāts būtu bijis labāks un mēs nebūtu sevi pazemojuši ar lēkāšanu līdzi lindermaņu provokācijām. Latvijas sabiedrība tiešām nebūtu sevi apliecinājusi kā vāju un viegli satricināmu.

Te parādās vēl viena problēma – Latvijas politiskās elites visaugstāko amatpersonu vājums un sašķeltība. Bērziņam pietrūka autoritātes, spēka un gudrības izskaidrot savu patiesībā visai prātīgo pozīciju. Trīs augstākās valsts amatpersonas nespēja rast kopīgu valodu un demonstrēja nespēju vienoties par kopīgu viedokli: otrā un trešā valsts augstākā amatpersona Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa un Ministru prezidents Valdis Dombrovskis rīkojās pilnīgi pretēji – aicināja visus aktīvi piedalīties referendumā un balsot pret. Neapšaubāmi, viņi sevi izrādīja kā milzīgus patriotus. No otras puses – izraisoties ažiotāžai, Lindermanis un Ušakovs guva milzīgu, pat starptautisku ievērību. Abi nokļuva pat milzīgu Amerikas un Eiropas mediju starmešos. Faktiski viņi tika pie tādas reklāmas, par kādu agrāk pat sapņot nevarēja.

Latviešiem jāvienojas naidā?

Var ilgi un gari diskutēt par to, kā vajadzēja vai nevajadzēja, varēja vai nevarēja rīkoties. Vēl ilgi varēs skaitīt visus ieguvumus un zaudējumus. Tomēr ir jākonstatē vislielākā un nepatīkamākā atziņa. Tā, kuru nojauta daudzi balsojušie, tā, kas radīja ļoti pretrunīgas sajūtas. Ceļš, pa kuru mūs aizveda "pret" kampaņas politiķi, ir morāli graujošs izglītotai, gudrai un sevi cienošai nācijai. Atslēgas vārds bija "pret". Faktiski notika tautas mobilizācija, balstoties uz naidu. Cilvēki saprata un atsaucās aicinājumam aizstāvēt savu valodu. Tomēr sajūta, ka tas lielā mērā noticis, balstoties uz citas tautas, valodas noliegumu, rada nepatīkamas mieles.

Grūti saprast un pieņemt to sabiedrības daļu, kas balsoja par. Viņu attaisnojumi un racionālie pamatojumi nav saprotami un atbalstāmi. Tai pašā laikā jāsaprot, ka daļa no viņiem arī bija apzinātas provokācijas upuri. Uz mirkli noliekot malā vēsturisko paštaisnumu, tikai uz mirkli iedomājieties vienkāršo krievu. Daudzi no viņiem bija izvēles priekšā – balsot par savu dzimto valodu vai pret? Tā jebkurā gadījumā ir cilvēcīgi smaga izvēle. Pat ja daļa prot latviešu valodu un būtībā nav naidīgi noskaņoti ne pret valsti, ne pret latviešiem.

Situāciju sarežģīja arī fakts, ka lielākā daļa bija ilgstošā propagandas smagās artilērijas apšaudē. Krievu mediji un žurnālisti, šķiet, runājot pat par smalkmaizīšu receptēm, ik pa brīdim atgādināja par "diskrimināciju, apspiešanu un pazemojumiem".

Dažreiz paklusēšana ir labākā atbilde

Ja Latvijas politiķi būtu izvēlējušies aicināt sabiedrību vienkārši ignorēt šo referendumu, tad rezultāti būtu skaidrāki un labāki. Ja referendums jau laicīgi tiktu nosaukts par sabiedrību šķeļošu provokāciju, kurai nevajag ļauties, tad arī daudziem krievvalodīgajiem būtu par ko padomāt. Tad, iespējams, nebūtu tik daudz naidpilnu, asu diskusiju. Redzot, ka latvieši neatsaucas aicinājumam mobilizēties "pret" krieviem, tas noteikti nebūtu mazinājis savstarpējo cieņu un sapratni.

Visbeidzot – saprotot, ka provokācijas ignorēšana būtu labākā atbilde, rodas jautājums – kāpēc aicinājumam balstot pret pievienojās tik daudz sabiedrībā ievērojamu un cienījamu cilvēku? Tādēļ, ka bija skaidrs – politiķi noskaņoja sabiedrību cīnīties un šajā brīdī atpakaļceļa vairs nebija.

Tagad, kad cīņa ir beigusies, var sākt mēģināt izvērtēt notikušo. Tauta sevi ir kārtējo reizi apliecinājusi kā vienota un spēcīga. Bet vai tādi patiesībā ir tie politiķi, kuri nolaidās līdz lindermaņu līmenim un pavilka līdzi pārējos?