Latvijas Universitāte (LU) ir lielākā augstākās izglītības iestāde Baltijā ar 16 100 studentiem. Taču neviens no universitātes vadības nevar pateikt, cik tajā ir studentu ar kustību traucējumiem. Atbildīgie darbinieki prāto, ka varētu būt «divi vai trīs». Bet vai tā ir, nezina neviens. Šī attieksme rāda LU kopējo nostāju pret studentiem ar kustību traucējumiem. Vai pareizāk, ka šādas nostājas nemaz nav.
Desmit gadi pagājuši, mainījies nav nekas. Tās pašas augstās kāpnes, smagās durvis un neaizsniedamās auditorijas. LU Ekonomikas fakultāte atrodas skaistā, vēsturiskā ēkā Aspazijas bulvārī, bet Andai Ģipslei (42) šī celtne asociējas ar prieku un lepnumu par studijās ieguldīto darbu un kārtējo saņemšanos, lai palūgtu fakultātes puišus viņu uznest vai nonest pa kāpnēm līdz auditorijai. Dzīvespriecīgā sieviete zilā džemperī un puķainā lakatiņā ap galvu stāsta, ka vienmēr labi nostrādājis blend-a-med smaids, ko viņa joprojām nekautrējas izmantot publiskās vietās. Anda izturēja un 2001.gadā ieguva kāroto diplomu par augstākās izglītības iegūšanu.
Kopš Andas studijām LU Ekonomikas fakultātē nekas nav mainījies. Studentiem ar kustību traucējumiem iegūt augstāko izglītību valsts lielākajā universitātes fakultātē ir praktiski neiespējami. No 13 LU fakultātēm invalīdiem draudzīga nav arī galvenā ēka Raiņa bulvārī. Tās sētas pusē gan ir uzbūvētas speciālas sliedes ratiņkrēslu uzbraukšanai, bet, kā pierādīja studentu veikts eksperiments, tās ir pārāk šauras, tāpēc bez iepriekšējas pieteikšanās un bez īpašas palīdzības ēkā iekļūt nevar.
Pēc VSAA datiem, šobrīd Latvijā potenciālo studētāju vecumā (19-25 gadi) ir 5567 invalīdi, no kuriem 3135 ir I un II grupas invalīdi. Precīzs cilvēku skaits ar kustību ierobežojumiem nav zināms, bet ar fiziskiem defektiem varētu būt vismaz 441 - tik cilvēku ar kustību traucējumiem saņem kompensācijas par transporta izdevumiem. Kā potenciālie nākamie studenti vēl jāpieskaita 284 skolēni ar pirmās vai otras grupas invaliditāti, kuri ar nākamā gada janvāri varēs pretendēt uz valsts apmaksātu asistentu līdz 40 stundām nedēļā.
Pie sarūkošā kopējā studentu skaita šie jaunieši ar kustību traucējumiem mūsu augstākās izglītības iestādēm būtu nozīmīgs ieguvums. Šobrīd uzņēmīgākie no viņiem brauc studēt uz ārzemēm. Vēl viena iespēja ir Jūrmalas profesionālā vidusskola, kur var iegūt pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību.
«Ir saglabājušās speciālās mācību iestādes. Tur var mācīties, un ko jums vairāk vajag? Lūk, šāda ir attieksme no valsts,» stāsta invalīdu atbalsta biedrības «Apeirons» aktīvists Aigars Bolis.
Esat gaidīti, bet iekļūt nevarēsiet
Latvijas Universitātes amatpersonas intervijās apgalvo, ka LU gaidīti esot visi. Arī cilvēki ar kustību traucējumiem. Vienlaikus trīs mēnešu laikā, pēc nemitīgiem telefonu zvaniem un intervijām, neviens tā arī nespēja pateikt, cik īsti LU ir studentu ar īpašām vajadzībām. Šā pētījuma autoriem pagāja mēnesis, līdz izdevās noskaidrot, kurš vispār par šo jautājumu ir gatavs runāt. LU preses dienests nosūtīja pie LU Studentu servisa direktora Jāņa Saulīša, kurš nezināja, vai LU ir studenti ar īpašām vajadzībām. Saulītis domāja, ka neesot. Tikmēr viņa padotā un invalīdu kontaktpersona Dace Kaņepe pieļāva, ka daži esot. «Ir novērots, ka universitātē divi, trīs studenti kādā no fakultātēm studē,» tā Kaņepe.
Latvijas likumdošana nenosaka, ka valstij obligāti būtu jānodrošina augstākās izglītības iespējas invalīdiem. Ir lielie jumta likumi, kā Latvijas Satversme, kas paredz ikvienam tiesības uz izglītību, un ANO Konvencija, kas dalībvalstīm uzliek par pienākumu likvidēt šķēršļus uz virkni objektu, tai skaitā skolām. Tikmēr ikdienā skaidri redzams, ka šie dokumenti nestrādā un invalīdiem netiek nodrošinātas pat ar likumu noteiktās tiesības, piemēram, pamatizglītības un vidējās izglītības pieejamība. Būtisks uzlabojums ir šogad Labklājības ministrijas izstrādātā programma, kas turpmāk nodrošinās asistentus skolēniem ar kustību traucējumiem.
Iemesls, kādēļ nekas nemainās, parasti ir viens: trūkst naudas. Taču šis pētījums rāda ko citu. Vainojama arī attieksme. LU vadība ne tikai nezina, cik viņiem šobrīd ir studentu ar kustību traucējumiem. Neviens arī nespēj pateikt, cik naudas ir vajadzīgs un cik izmaksātu ēku aprīkošana ar speciāliem pacēlājiem un liftiem. 2011. gadā LU kopā ar invalīdu interešu aizstāvju organizāciju «Apeirons» veikusi fakultāšu ēku apskati, taču ar to arī viss beidzies.
LU direktors Atis Peičs stāsta, ka tehniski uzlabojumi maksājot «fantastiski daudz», taču nosaukt izmaksas viņš nespēj. «Nē, es nezinu. Neesmu par to interesējies.»
Peičs min, ka universitāte esot nopirkusi īpašus pacēlājus-traktoriņus. Vēloties uzzināt to skaitu un izmaksas, Peičs aicina tādos sīkumos neiedziļināties. Tā vietā viņš pamāca, kā šis raksts būtu jāraksta: «Ir iepirkti [traktoriņi]. Nē, es piedāvāju neizmantot vārdus «iepirkti» un «iznomāti». Lieciet «izmanto traktorus, kas palīdz pārvietoties cilvēkam.»»
Lūdza palīdzību taksistiem
LU lielākajā - Ekonomikas un vadības fakultātē - studē nedaudz vairāk par 4000 studentu. Fakultātei ir divas ieejas, un abas nav piemērotas cilvēkiem ratiņkrēslā. Pie centra ieejas ir augsts pakāpiens, bet no pagalma puses - stāvas kāpnes, kuru malās nav uzbrauktuves.
Fakultātes dežurante nezina, kā cilvēks ratiņkrēslā var iekļūt šajā ēkā. Taujāta pēc traktoriņa, kas cilvēkam ratiņkrēslā palīdzētu uzbraukt pa kāpnēm, viņa no sava dežūrlodziņa izbāž rokas un nosaka: «Meitenes, pamūciet malā! Vai te nav kāda no manām priekšniecēm?»
Vestibilā neviena nav, tāpēc raksta autori tiek sūtīti uz piekto stāvu pie vadības. Fakultāte ir liela. Platajos gaiteņos čīkst koka dēļi. Iekļūšana auditorijās nav problēma, durvju ailes ir pietiekami platas, taču pārvietošanās pa stāviem ir apgrūtināta.
«Var cerēt vien uz līdzcilvēku atbalstu, jo šajā ēkā ir vecs lifts, brauc tikai līdz 3. stāvam un šobrīd netiek izmantots,» stāsta fakultātes izpilddirektors Kaspars Čikste. «Lifts atrodas pusstāvā, tas nozīmē, ka, lai pārvietotos ar liftu, ir jānokļūst desmit pakāpienus uz augšu no galvenās ieejas vai padsmit pakāpienus uz leju no pagalma,» papildina Anda Ģipsle. Labierīcības nav aprīkotas ar atbalsta rokturiem, kā arī speciāli iekārtotu kabīņu cilvēkam ratiņkrēslos nav. Šie ir tie paši šķēršļi, ar kuriem savā ikdienas dzīvē pirms desmit gadiem šeit saskārās studente Anda.
Anda stāsta, ka, studējot laikā no 1997. līdz 2001. gadam, viņai bijušas divas galvenās problēmas: nokļūšana līdz mācībām un pārvietošanās fakultātē. Sabiedriskajā transportā Anda nevarēja iekļūt, tādēļ atlika divas alternatīvas - braukt ar speciālajiem mikroautobusiem vai izmantot taksometru.
«Mikroautobusu cenas nebija samērotas ar pabalstu, ko saņēmu mēnesī. Studiju sākuma periodā bija lēti tikt līdz universitātei, bet tad cenas strauji mainījās un brauciens ar mikroautobusu izmaksāja tikpat, cik ar taksometru,» atceras Anda. Visai drīz viņa sāka braukt ar taksometriem. Asistenta Andai nebija. Viņas vecāki strādāja un nevarēja palīdzēt, tādēļ viņa mēģināja sadraudzēties ar taksometru šoferiem. Pierunājusi, lai viņi palīdz iekļūt fakultātē, «taču biežāk gaidīju pie fakultātes ieejas puišus, kad kāds no viņiem ies garām un palīdzēs. Bija smagi, jo lekcijas bija trešajā, ceturtajā un vēlāk arī piektajā stāvā,» viņa atceras. «Bija ļoti grūti lūgt palīdzību, tomēr studijas bija pirmajā vietā.»
Lai nosegtu ceļa izdevumus, Anda gāja pēc palīdzības uz Rīgas Domes sociālajiem dienestiem. Pēc vairākkārtējas futbolēšanas no viena dienesta uz otru Andai kļuva pavisam bēdīgi. Taču negaidīti naudas jautājumu atrisināja fakultātes vadība, piešķirot lielāku pabalstu. «Faktiski mani uzturēja fakultāte, nevis sociālie dienesti,» atceras Anda.
Ekonomikas fakultātes izpilddirektors Čikste stāsta, ka par cilvēkiem ar kustību traucējumiem tagad tiekot domāts vairāk. Ir izveidots atsevišķs Attīstības un plānošanas departaments, kam būtu jārisina šīs problēmas. Departamentam jāseko līdzi, kādus Eiropas Savienības fondu līdzekļus LU var piesaistīt, ir jāizstrādā projekti un jāinformē pārējie.
Ekonomikas fakultāte ir parēķinājusi - lai izbūvētu ārējo liftu, nepieciešami 100 000 latu. «Un tas ir tikai lifts. Ja Eiropas Savienības fonds piešķir kādus līdzekļus, tad atlikusī daļa ir jāsedz pašai universitātei, jo maz ticams, ka valsts kaut ko piešķirs,» stāsta Čikste.
Atsevišķas izmaksas veidotu arī labierīcību un pacēlāju ierīkošana. Uzņēmums «Tehnovers», kas specializējas invalīdu pārvietošanās palīglīdzekļu ražošanā, raksta autorus informēja: katra projekta izmaksas ir atšķirīgas. Piemēram, stacionāro pacēlāju cenas ir no 3500 līdz pat 25 000 latiem. Alternatīva ir mobilais pacēlājs, kuru izvēlas, jo tas ir lētāks un to iespējams izmantot šaurās kāpņutelpās. Taču šis variants tik un tā prasa palīdzību no malas.
Latvijas Universitātes gadījumā ēku aprīkošanu ar palīgierīcēm apgrūtina daļai ēku piešķirtais arhitektūras pieminekļa statuss. Pirmkārt, vēsturiskā ēkā ir maz vietu pacēlāju uzstādīšanai, otrkārt, iepriekš jāveic ēku apskate un inženiertehniskie darbi, jo nereti pacēlāji speciāli jāpielāgo prasībām.
Labāk būs pēc 10 gadiem
LU direktors Peičs uzskata, ka šobrīd universitātes fakultātes speciāli pārbūvēt cilvēkiem ar kustību traucējumiem nav vērts. Universitāte ir sākusi jaunā LU ēku kompleksa izbūvi Torņakalnā, kam piešķirti 22,7 miljoni latu no Eiropas Savienības naudas.
Pašreizējās fakultātes ēkas LU pārdošot, lai segtu jaunā projekta valsts līdzmaksājumu.
«Kāpēc ieguldīt naudu ēkās, kas tāpat tiks pēc pieciem, desmit gadiem pārdotas?» - tā Peičs.
Jaunais LU komplekss būšot pielāgotas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. To pieprasa arī noteiktie būvnormatīvi: visām jaunceltām un renovētām publiskām ēkām jābūt pielāgotām cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Realitātē tos bieži neizpilda, un ēku īpašnieki par to paliek nesodīti. Kā norāda organizācijas «Apeirons» vides pieejamības eksperts Aigars Bolis, iesniegt sūdzību par ēkas neatbilstību normām var 30 dienu laikā pēc tās nodošanas ekspluatācijā. «Ja tas nav izdarīts, tad viss,» viņš noplāta rokas.
LU Torņakalna projektu plānots uzbūvēt līdz 2023. gadam. Tas nozīmē vēl desmit gadus studijas patreizējās fakultāšu ēkās. LU direktors Atis Peičs spriež, ka šobrīd būtu izdevīga asistentu algošana: «Desmit reizes lētāk ir nolīgt kādu studentu, kuram tajā brīdī nav lekciju, lai kā kurators un asistents palīdzētu invalīdam.»
Līdzīgu ideju šovasar jau izstrādāja Labklājības ministrija. Valdība apstiprināja tās ierosinājumu, ka ar nākamo gadu valsts apmaksās asistentu skolēniem. Ministrijas pārstāvji stāsta, ka šī norma attieksies arī uz studentiem, bet kā sistēma strādās - sīkāk paskaidrot nevarēja.
Tikmēr LU direktors Peičs, gan arī Saulītis norāda uz vēl vienu iemeslu, kādēļ LU tik aktīvi necenšas uzlabot invalīdu vajadzības - intereses trūkums no pašiem potenciālajiem studentiem ar kustību traucējumiem.
«Pamanot iespaidīgo universitātes ēku, cilvēks ar kustību traucējumiem saprot, ka šeit diez vai ir viegli iekļūt,» par mazo interesi spriež arī LU Studentu servisa direktors Saulītis, «tāpēc daļēji vairās meklēt ceļu uz šejieni.»
Invalīdu atbalsta organizācijas «Apeirons» pārstāvis Aigars Bolis piekrīt, ka arī pašiem invalīdiem nereti pietrūkst cīņas spara. «Ja vienreiz, divreiz atšuj, tad nolaižas rokas. Un pats iesaistītais invalīds bieži negrib sūdzēties, negrib būt stukačs,» stāsta Bolis. Daudzi invalīdi arī nedomā par augstāko izglītību, jo ir norūpējušies par daudz primārākām lietām.
«Reģionos pat vietām nav ratiņkrēslu, nav iespējas izkļūt no mājās un sabiedriskais transports nav pieejams,» tā Bolis.
Arī Tiesībsarga birojā neviens līdz šim nav vērsies pēc palīdzības par vides pieejamību augstākās izglītības iestādēs. Bet iespējas cīnīties esot.
«Ir arī iespējami individuālie strīda gadījumi, kad persona vēršas tiesā ar iesniegumu par to, ka noticis pārkāpums, ka netika nodrošināta vides pieejamība. Ja vides pieejamība ir bijis šķērslis personai saņemt izglītību, viņa var vērsties ar prasības pieteikumu tiesā. Sods ir morālā kompensācija, ko nosaka tiesa pēc saviem ieskatiem,» skaidro Tiesībsarga biroja pārstāve Šarlote Bērziņa.
Saskaņā ar dažādiem informācijas avotiem, apmēram 5% līdz 10% no Latvijas iedzīvotājiem ir personas ar invaliditāti, kas ik dienu nonāk situācijās, kad nevar īstenot savas tiesības un saskaras ar atšķirīgu attieksmi.
Raksta autori ir Latvijas Universitātes un Stradiņa Universitātes studenti: Laura Davidavičus, Beāte Sokaļska, Mārtiņš Pričins, Laura Krekšina.