«Katanas ieceļotāji» — atgriešanās pie galda spēlēm

Jā, gluži neraksturīgi mūsu informācijas laikmetam — reālu, aptaustāmu galda spēli no papīra, kartona un koka.

Varētu šķist, ka «Cirka» un «Ričurača» laiks tā kā būtu aiztecējis, taču mana pēdējo mēnešu pieredze liecina, ka galda spēle var būt gluži aktuāla izklaide. Vēl jo vairāk — tai ir vairākas nenoliedzamas priekšrocības: tā nav dārga, ir sociāli aktīva un arī prātu asinoša nodarbe. Tātad — kas tad ir mans atradums?

Šā gada sākumā manā redzeslokā nonāca ASV ražota galda spēle «The Settlers of Catan», kas savukārt ir vācu autora Klausa Toibera oriģinālspēles «Die Siedler von Catan» adaptācija angļu valodā. No pirmā acu uzmetiena spēle šķita visnotaļ sarežģīta — tās sastāvā ir gan modulārs spēles laukums, gan īpašas kārtis, gan koka figūriņas. Taču tai piemita tāds kā senatnīgs šarms — tās stāsts ir par teiksmainas zemes, sauktu Katana, kolonizēšanu, un katrs spēlētājs cenšas nodibināt šajā zemē dominējošo valstību.

Tā kā nauda kā oficiāls un universāls maksāšanas līdzeklis nav vēl izdomāta, spēlē tiek simulēta bartera ekonomika — pieci dažādi resursi tiek mainīti spēlētāju un bankas starpā visdažādākajās attiecībās atkarībā no tirgus situācijas. Taču visos sīkumos spēles noteikumus klāstīt šeit būtu lieki. Atliek vien piebilst, ka pēc neilga laiciņa spēle mani bija sagrābusi savos valgos un vairs nelaida vaļā.

Neviltots bija mans pārsteigums, kad pavisam nesen manās rokās nonāca galda spēle latviešu valodā, kas saucas «Katanas ieceļotāji» — jā, jā, tā pati aizraujošā galda spēle, tikai pilnībā iztulkota tīrā latviešu valodā (pieejami arī spēles noteikumi krievu valodā). Tas nozīmē, ka tagad arī latviešu spēlmaņiem ir iespēja izbaudīt to pašu piedzīvojumu gammu, ko savulaik izjutu es.

Sākšu ar to, ka gluži dabiski ir vēlēties, lai spēle, ko esi nopircis, būtu gana interesanta, lai to izspēlētu vismaz trīs vai četras reizes un tā netiktu nolikta plauktā jau pēc pirmās paviršās iepazīšanās ar to. Diemžēl šādas spēles ir relatīvs retums — nav nemaz tik viegli izdomāt spēli, kuras noteikumi būtu izstrādāti tā, ka tā spētu noturēt spēlētāju interesi arī pēc vairākkārtējas spēlēšanas. Šajā ziņā «Ieceļotāji» var kalpot par paraugu — spēles laukums sastāv no atsevišķiem segmentiem, un pirms spēles sākšanas tas katru reizi tiek salikts citādāk. Līdz ar to katrai spēlei ir pilnīgi cits raksturs, kas spēles gaitā liek pieņemt atšķirīgus stratēģiskus lēmumus. Rezultāts ir ideāls — esmu spēlējis šo spēli nu jau vairākus desmitus reižu, bet tā joprojām nebeidz pārsteigt.

Galda spēles var pavirši iedalīt divās grupās: tādās, kurās uzvaru lielākoties nosaka veiksme, un tādās, kurās noteicošais ir stratēģija. Jāsaka, ka spēļu, kas satur gan veiksmes, gan stratēģijas elementus, nav nemaz tik daudz, un, ja izdodas tos veiksmīgi sakausēt, tāda spēle nereti kļūst par pasaules bestselleru. Es gribētu apgalvot, ka «Ieceļotājos» ir atrasta zelta attiecība starp abiem šiem spēles elementiem — veiksme, kuru reprezentē divi metamie kauliņi, gluži kā dzīvē aplaimo te vienu, te otru, bet spēles dalībnieki paši ir atbildīgi par to, kā mazināt likteņa iespaidu uz savu plānu īstenošanu. Stratēģijas, kas palielina spēlētāja izredzes uzvarēt, ir dažādas, un tās ir atkarīgas no apstākļiem, tāpēc nav iespējams izstrādāt vienu uzvarošo stratēģiju — uzvarēs, kurš pielāgosies.

Viena no populārākajām kāršu azartspēlēm ir pokers, kuras centrālais elements ir noteiktu kāršu kombināciju krāšana. «Katanas ieceļotāju» pokers ir tādu kāršu kombināciju savākšana, kuras var iemainīt pret konkrētiem labumiem, kas palīdz attīstīt spēlētāja pozīcijas un iespēju uzvarēt. Tā kā kārtis iegūst gan no bankas, gan iemainot no pretiniekiem, drīz vien taps skaidrs, ka vajadzīgas veikla tirgoņa iemaņas, lai pārliecinātu pretiniekus iemainīt tos resursus, kas tev nepieciešami, reizē slēpjot savus attīstības plānus. Šī tirgošanās un kaulēšanās ir viena no spēles raksturīgākajām iezīmēm, kas pārvērš katru spēli par aktīvu diskusiju pāris stundu garumā.

Un emocijas, šīs emocijas! Vienmēr esmu apgalvojis, ka spēle, kas neizraisa ne pozitīvas, ne negatīvas emocijas, ir izgāšanās. Uzspēlējot vienu «Ieceļotāju» maču, nevarēsiet sūdzēties par emociju trūkumu. Triumfs, vilšanās, pārsteigums, greizsirdība, atmaksas prieks, uzspēlēta vienaldzība — tās ir tikai sīkas daļiņas no emociju gammas, ko piedzīvosiet spēles gaitā. Atļaušot pat brīdināt — atcerieties, ka tā tomēr ir tikai spēle un dusmas par pretinieka bloķēto attīstību nevajadzētu nest ārpus spēles. Lai gan, ticiet man, varu saprast, cik tas ir grūti — spēle taču tajā brīdī ir tava dzīve!

Vārdu sakot — esmu kļuvis par katanomānu. Ja mans stāsts ir jūs ieintriģējis, nevilcinieties iegūt šo spēli savā īpašumā. Ļoti iespējams, ka tā mainīs jūsu ikdienu — jau pēc neilga laika konstatēsiet, ka esat pasācis vairāk satikties ar draugiem vai varbūt ieguvis jaunus draugus, vai atjaunojis kontaktus ar seniem draugiem. Un kas gan var būt labāks par jautri pavadītu vakaru ar labiem cilvēkiem!