Džeisons Silva: pēc 100 gadiem mēs būsim kā dievi un aktuāla taps nemirstība!

Kāda ir jūsu personīgā definīcija šim TV projektam, kāpēc man kā TV skatītājam tas būtu noderīgi?

«Origins» raidījums ir pētniecisks un filosofisks skatījums uz to, kā mēs esam tapuši par to, kas esam! Primārā metafora, motīvs. Visprecīzāk būtu izteikties filozofa Māršala Maklūna vārdiem – mēs reiz radījām darbarīkus un tagad darbarīki rada mūs. To var attiecināt uz jebkuru «Origins» epizodi. Kaut vai uz pirmo – mēs iemācījāmies iegūt uguni, un tālāk uguns vadīja mūs – līdz pat mūsdienām. Mēs radījām valodu, un valoda izveidoja mūsu kultūru. Un arī nauda – paši radījām un nu tā vada mūsu pasauli. Būtiskākā ideja ir tā, ka katras attiecības ir transformācija. Lūk, šīs filosofiskās idejas samaisīt kopā ar National Geographic pieredzi bija lieliska doma!

Jūsu raidījuma vadīšanas stils ir enerģisks un pozitīvi hipnotizējošs, kas, piemēram, man ļauj azartiskāk noturēt interesi un atsvaidzina vēstures zināšanas ar citu garšu. Vai, jūsuprāt, šis nebūtu arī lielisks piemērs, kā bērniem mācīt vēsturi skolās?

Paldies! Jā, tu vari runāt par cilvēces pirmsākumiem un izveidot to visu kā vēstures stundu, bet šo projektu vari radīt kā laboratoriju, kur pēti un pats redzi, kā virtuāla realitāte valda reālā un fiziskā vidē, kurā dzīvojam. Noteikti tas ir variants, kā var stāstīt par vēsturi. Pasniegt zinātni interaktīvi ir labs grūdiens pretī kvalitatīvām mācībām un prasmēm.

Vai padarīt zinātni mazliet seksīgāku un iekārojamāku...

(Smejas.) Jā, bet es zinu, par ko esmu atbildīgs, un cenšos sev to atgādināt! Viss var būt aizraujošs, ja tu to pasniedz pareizā virzienā. Ieliec jebko mikroskopā, un tas tev šķitīs tik interesanti, ka spēsi uzspridzināt savu prātu un mainīt domas par lietām. Problēma tā, ka bieži aizmirstam paskatīties šajā mikroskopā.

Man ir alerģija pret garlaicību! Es kļūstu nomākts, ja nespēju atrast ko aizraujošu sev apkārt.

Šodien esam ieguvuši lielāku varu pār pasauli, vairāk naudas, esam zinošāki – bet ko esam zaudējuši no saviem pirmsākumiem?

Domāju, viena no lietām ir mūsu nevainība. Mēs esam spiesti dzīvot tagadnē. Būt piesardzīgi par visu, kas notiek mums apkārt. Baidīties no nāves. Kaunēties par izdarīto. Postīt savu eksistenci. Protams, nelaime un posts cilvēkos rada kreativitāti, bet tikpat stipri tas spēj mūs ievest depresijā. Mūsdienās tomēr daudzi cilvēki izdara pašnāvības savu melno domu dēļ. Mēs esam pirmā suga, kāda vien ir bijusi, kuru nāve nozīmē tik daudz un tajā pašā laikā tik maz.

Ja jums būtu iespēja ko mainīt cilvēces vēsturē kopš pirmsākumiem – kas tas būtu?

Iespējams, es mainītu vardarbības izpausmes šajā cilvēces izcelšanās procesā. Vēsturē vardarbība norisinājās kā liela inovācija pretī kādai jaunai iekārtai, bet man tas nešķiet pareizi. Nav noslēpums, ka Dieva vārdā reiz tika nogalināti tūkstoši – kad par to sāc domāt un nespēj to saprast, kļūst skumji.

Ātrais tehnoloģiju un informācijas laikmets – kā tas spēj sabiedrībai kaitēt?

Jā, mēs dzīvojam laikmetā, kad viss ātri mainās. Viss traucas uz priekšu aizvien ātrāk un ātrāk… Un cilvēki top bailīgāki, jo nespēj vairs visam izsekot un to kontrolēt. Īpaši tas jūtams vecākajai paaudzei, kuri jūtas atstumti no jaunās pasaules. Manuprāt, tās ir amorālas bailes... Mēs visi nonākam pie parastās izdzīvošanas formulas: lido vai cīnies! Eksistenciāli šis ir laiks, kad tiek apdraudēts mūsu katra viedoklis. Tā ir domu krīze! Pasaule ir apdraudēta, jo cilvēks, kurš izjūt bailes, ir viegli ietekmējams. Piemēram, ievēlot prezidentu. Rādīt pasauli sliktāku, nekā tā ir, – tā ir sena populistu prasme. Mūsdienu cilvēki ir savu mainīgo kognitīvo domu un eksistenciālā stresa upuri.

Mēs diemžēl kļūstam kā marionetes, kuras kāds vada sev vēlamā virzienā...

Un kas ir darāms lietas labā?

Ir jāieslēdz mūsu racionālā domāšana. Patiesībā nākotnes algoritmiskā domāšana, kas mums ļaus pieņemt lēmumus objektīvi. Lai vai kas, bet algoritmi vienmēr būs racionāli. Mēs varēsim uzprogrammēt jautājumu un pieņemt pareizo lēmumu. Balstīsimies uz iemeslu, nevis bailēm vai cilvēciskām emocijām.

Kāda būs sabiedrība un apkārtējā pasaule pēc 100 gadiem?

Nebioloģiska. Reiz mēs varējām no vārda radīt teikumu, tad mākslīgo intelektu, domāju, tagad esam gatavi nodalīt bioloģisko no nebioloģiskā. Mēs redzēsim lietas, kā, piemēram, elektrokardiostimulators redz sirdspukstus. Pēc simts gadiem būs atmiņas, informācijas uzņemšanas un tās apstrādes limits. Ierobežoti cilvēka ķermeņu resursi. Mēs būsim kādas tehnoloģijas dzimums. Jā, sabiedrība būs inteliģenta un tā spēs radīt un paveikt neiedomājamas lietas – teju kā dievi, bet būs viens «bet» - mums aizvien vēl būs šie fiziskie ķermeņi un aktuāla taps nemirstība!

Kā ar mīlestību un seksuālām attiecībām – vai tās maz pastāvēs?

Kad esi ar kādu romantiskās un intīmās attiecībās, tu šai personai vēlies atklāt visu savu pasauli, savu patieso es. Dāvāt prieku, sniegt baudu. Kad nonākam līdz virtuālajai realitātei, apstājamies pie mūsu prāta. Pie Visuma manā prātā. Pēc 100 gadiem tu aicināsi partneri nevis gultā, bet savā prātā un domās... Radīsies jauni skaistuma etaloni un attiecību formas. Tā ir viena ideālā versija, protams, mēs pēc 100 gadiem varētu būt arī vergi kādā trakā datorspēlē...

Vai cilvēce varētu sākt savus pirmsākumus citur, piemēram, uz Marsa?

Domāju, mēs noteikti varētu sevi pārveidot, lai spētu adaptēties šajā vidē. Neaizmirsīsim, ka izveidojām valodu. DNS kodu esam apguvuši. Programmatūru aparatūras ir ikdiena. Esam izcili daudzās svarīgās jomās. Ja spējam kontrolēt valodu un saprast, kā noris bioloģija, mēs varam ļoti daudz! Arī sākt gatavoties dzīvei uz citas planētas. Mēs varam paši sevi sagatavot jebkam...