Mūziķis Kaspars Markševics par došanos uz bērnunamu: Es gribēju labāku dzīvi

FOTO: Ekrānšāviņš

«Es pusaudžu gados tiku atrauts no savas desmit bērnu ģimenes un uzaugu bērnunamā. Tajā brīdī apstākļi bija sarežģīti – tie bija deviņdesmitie gadi, juku laiki, kad naudas ģimenei nebija, bet mēs bijām daudz. Mammai gāja grūti ar mums. Tajā brīdī skola pamanīja, ka manī, iespējams, ir kāda perspektīva un varētu pamainīt dzīvi, tāpēc piedāvāja tādu opciju man pašam.»

«Tajā vecumā, piedāvājot jebkuram bērnam kaut ko pamēģināt, vienpadsmit gados, es domāju, ka katrs lēks kaut ar galvu sienā, lai tikai kaut kas būtu labāks,» savās bērnības atmiņās televīzijas sievietēm «STV Pirmā!» sarunu šovā «Starp mums runājot» dalās mūziķis un Latvijas Bērnu bāreņu fonda vadītājs Kaspars Markševics.

Vaicāts, kāpēc viņš pats labprātīgi devies uz vidi, kura nereti tiek saistīta ar ne tik pozitīvu gaisotni, Kaspars atklāti saka: «Es gribēju labāku dzīvi. Es negribēju dzīvot nabadzībā, es negribēju doties ielās un meklēt izdzīvi. Man gribējās dzīvot tā, kā dzīvo visi citi bērni. Man tolaik mašīna bija mazs koka klucītis ar iesistu naglu. Tie bija grūti laiki, kad daudziem nekā nebija. Gribas teikt, ka esmu dzimis laimes krekliņā, jo no savas ģimenes tajā reizē tiku izņemts vienīgais,» saka Kaspars.

Šobrīd Kaspars cenšas uzturēt attiecības ar savu ģimeni un reizēm satiekas, taču radinieku starpā ir kāda barjera. «Vienam iet labi, vienam ne tik labi, vienam iet pavisam savādāk. Kāds domā, ka es esmu kļuvis par Karginu. Viņi nevar pārkāpt pāri tam, ka man iet mazliet savādāk un labāk. Esmu viņiem palīdzējis, taču tomēr nonākam strupceļā, kurā atkal viens otram beigās kaut ko pārmetam. Ir lietas, kur uzskatu, ka mani brāļi var dzīvot savādāk – esmu devis viņiem iespēju, taču viņi man uzgriezuši muguru un pateikuši, ka esmu vainīgs pie viņu situācijas. Tāpēc esmu sapratis, ka labāk nevajag,» atklāts ir Kaspars Markševics.

Uz augšu