«Vingruma» Inga: padevos nūdelēm ar vistu, ķermenis mēģina protestēt treniņos...

Nedēļas sākumu apņēmības pilna pārdzīvoju diezgan viegli, jo svētdien biju sagatavojusi ēdienu un izskaitījusi kcal. No rītiem esmu sākusi ēst beztauku jogurtus, jo tad ēdiens nav jāsver, nav jāgatavo un kcal arī viegli izrēķināt. Vēl viena vieglā brokastu izvēle ir vārītas olas. Pēdējos rītus izdomāju padarīt brokastu ēdienreizes interesantākas un

sāku pagatavot smūtijus – beztauku jogurts, spināti un variācijas ar augļiem – banāns, ābols, bumbieris – garšīgi, bet kcal rēķināšana ir nomācoša.

Kauja ar sevi sākas brīdī, kad otrdienas vakarā ar draudzeni ir sarunāts iet uz kino. Es tikko pēc treniņa, bet vakariņas vēl nav paēstas.

Ēstuvju pie kinoteātra ir daudz, bet izvēlēties, ko ēst, nav viegli, un kcal pie ēdienu cenu zīmēm arī diemžēl neviens nav norādījis.

Jāatzīst, padevos kārdinājumam un apēdu nūdeles ar saldskābo vistu. Rēķinu, ka tās ir vismaz 1200 kcal. Ņemot vērā to, ka tā bija treniņa diena, domāju, ka noteiktajās 2000 kcal iekļāvos.

Trešdienā veselīgajam dzīvesveidam neesmu gatava, neesmu sagatavojusi pusdienas. Nolemju doties ar kolēģiem uz ēdnīcu, un man par brīnumu un laimi visiem ēdieniem ir norādītas kcal. Super! Atliek vienīgi cerēt, ka tas, kurš ir rēķinājis, zina, kā to darīt.

Traki iet ar visa apēstā pierakstīšanu. Ierīkoju kalendāru, kurā sāku pierakstīt visu apēsto.

Vienu dienu kalendāru aizmirstu darbā un vakarā visu apēsto pierakstu uz lapiņas ar domu, ka nākamajā dienā sarakstīšu visu savā piezīmju kalendārā. Ko domā, ko ne, lapiņa pa ceļam līdz pierakstīšanai «aiziet neceļos». Atrunas un slinkums ņem virsroku, un pāris dienas kcal netiek pierakstītas. Nepierakstu, bet tomēr skatos, ko un cik daudz ēdu, un cenšos ēst tās lietas, kur kcal daudzumu jau zinu.

Treniņi pretstatā ēšanai problēmas nesagādā. Divas reizes nedēļā vingroju saskaņā ar treneres Samantas norādījumiem, un vienreiz nedēļā treniņu vada trenere. Vienā no treniņiem pusstundu darbojos ar eliptisko trenažieri, par kuru draudzene saka: «Es vakar domāju uztaisīt vieglo treniņu un skriešanas vietā uzkāpu uz tā paša trenažiera, kas tev bildē (eliptiskais)...

10 minūtes vēlāk mans «vieglais» treniņš bija kļuvis par par izdzīvošanas maratonu.

Nezinu, kāpēc, bet bija super grūti noturēties vertikāli + paranoja, ka dabūšu pa pieri ar tām nūjām.» Pēc eliptiskā trenažiera noeju 10 minūtes pa skrejceliņu, un tad Samantas uzraudzībā dažādi trenažieri un staipīšanās uz paklājiņa. Ķermenis visādi mēģina protestēt, pat presīti sarāva krampī, bet es sev saku: «Nekā nebūs, būs vien jāvingro tālāk.»

Liekas, ka ķermenis ir mani sapratis, un tālākais treniņš norit bez aizķeršanās.

Pamanīju, ka man kļūst garlaicīgi, ejot pa celiņu. Tagad domāju, ko es varētu paralēli darīt, lai šī treniņu daļa drīz neapnīk pavisam.

Otrā projekta nedēļa ir galā. Saprotu: lai arī dažreiz kaujā ar slinkumu un atrunām zaudēju, pēc tam ir jāsaņemas un jācīnās tālāk. Svars pirmajās dienās mazliet pagāja uz leju, bet nu ir iestrēdzis – ļoti gribu redzēt, ko teiks Normunda «gudrie svari». Brīvdienās piesēžos un rēķinu visas kcal, kas pēdējās dienās uzņemtas, gatavoju veselīgus ēdienus un motivēju sevi, skatoties svara zaudēšanas raidījumus.

Inga