Vidusskolniece Adele Pužule nu jau pusgadu pavadījusi vienā no krāšņākajām Dienvidamerikas valstīm – Čīlē, kur viņa mācās «AFS Latvija» apmaiņas programmā. Līdz ar pirmajiem iespaidiem par valsti, kultūru un cilvēkiem izdevies piedzīvot arī dažādās apmaiņas gada šķautnes – kā sajūsmu par jauno vidi, tā ilgošanos pēc mājām. Ar viedokli par to, kā tad īsti ir dzīvot kā apmaiņas skolēnam ārvalstī, Adele bija gatava dalīties ar ikvienu, kuru interesē starpkultūru apmaiņas iespējas.
Ziniet, pirms es reāli nonācu Čīlē, man bija pavisam citādi uzskati par to, kā, visticamāk, tas viss notiek. Biju iedomājusies apmaiņas studentus kā pusaudžus, kuri ir gatavi darīt jebko, lai uz gadu iegūtu iespēju sākt no sākuma. Tas bija tas, kas mani, manuprāt, apmaiņas gadā vilināja visvairāk - tā tik ļoti retā iespēja sākt no jauna. Realitāte nevarētu būt atšķirīgāka.
Pirmkārt, tu neaizbēdz no savas dzīves. Tu to pavisam noteikti un pilntiesīgi turpini dzīvot.
Šī nav jauna grāmata, tā ir tikai jauna daļa, jo galvenais varonis jau nemaz nemainās.
Tā «sākšana no sākuma» manā galvā ietvēra arī šo «es varu būt jebkas» konceptu. Tā gan patiesi ir taisnība - neviens tevi svešā valstī nepazīst, neviens nav dzirdējis nekādas baumas, un tu zini, ka ne ar vienu tev šeit nav kopīgu paziņu vai draugu. Tu tiešām vari būt jebkas.
Otrkārt, apmaiņas skolēni pavisam noteikti ir «ķerti». Vismaz nedaudz. Kurš, pie velna, nolemj uz gadu atstāt visu, ko zina un saprot, un to iemaina pret dzīvi, kurā viss ir jauns, nesaprotams un atšķirīgs? Piemēram, es nevaru jums nosaukt nevienu lietu, kas būtu līdzīga manā dzīvē Latvijā un Čīlē. Sociālās normas, ēdiens, izglītības sistēma, ģērbšanās stils, attiecības, flirtēšana, valoda… Ak jel, valoda. Kurš, pie velna, uz gadu dodas uz valsti, kuras valodā neko sakarīgu nevar pateikt?! Nu jā, es. Teikšu godīgi - brīžiem man šķiet, ka tas ir visstulbākais lēmums, kādu savā dzīvē esmu pieņēmusi. Bet
katras dienas beigās, kad aizveru acis, es saprotu, ka šis ir bijis mans vislabākais lēmums.
Apmaiņas gads - tas ir sapnis. Ne būt ne rožains, taču pavisam reāls un maģisks sapnis. Un jā, ir naktis, kad šī apziņa iededzas tikai un vienīgi manā ļoti dziļā zemapziņā, bet tā tur ir. Vienmēr.
Trešais punkts ir par dzīvošanu ar visiem apmaiņas stereotipiem un pieņēmumiem. Esmu dzirdējusi, kā šo pieredzi sauc par «zelta biļeti», «vislabāko gadu dzīvē», «perfekto piedzīvojumu», un šis saraksts varētu turpināties vēl un vēl. Taču, kad pēc garas dienas jūties nokaitināts līdz baltkvēlei, galva sāp, nogurums tūlīt pārņems pilnīgi visu ķermeni un apzinies, ka tev vēl ir jāmācās un jābūt spējīgam komunicēt ar savu ģimeni svešā valodā, kas pieprasa koncentrēšanos, kad ar tējas krūzi rokās nevari vienkārši ieslēgties savā istabā un aizmirst par ārpasauli, tad gribas augsti pacelt vidēju pirkstu pret tiem «zelta biļetes» autoriem.
Kad pēc trīs mēnešiem tev šķiet, ka pilnīgi visas valodas, kurās kādreiz varēji runāt (ieskaitot tavu dzimto valodu) pasliktinās, bet apmaiņas valsts valodā tu vēl joprojām nerunā tik labi, cik gribētos, kad tev priekšā tiek nolikts vēl viens kontroldarbs, no kura tu nesaproti neko vairāk par sadaļu «vārds» un «datums», vai kad tu kārtējo reizi izdari ko tādu, kas tavā valstī ir normāli, bet šeit tas tiek interpretēts citādi, tad ir pilnīgi atšķirīgas sajūtas par šo «zelta» gadu. Es cenšos pateikt, ka ir brīži, kuros ir grūti, ļoti grūti. Un tad tu sāc domāt par to, ka šim gadam bija jābūt perfektam, bet tā vietā
tu sēdi autobusā ar austiņām ausīs, klausoties Lauri Reiniku, jo tev neizsakāmi vajag dzirdēt savu valodu.
Ir grūti, taču patiesībā jau arī šīs dienas beigu beigās ir labākas par «perfektu», «zelta» vai «vislabāko» dienu. Tas viss ir kaut kas reāls, dzīvi mainošs un vienreizējs.
Ceturtkārt, svarīgi zināt, ka apmaiņas gada laikā tavas prioritātes strauji mainās. Esmu sapratusi, kas man ir svarīgs manā dzīvē. Ir cilvēki, ar kuriem es Latvijā nebiju runājusi pat trīs vai četrus gadus, bet, nonākusi šeit, sāku saprast, cik svarīgi man viņi ir. Tajā pašā laikā draugi, kuri man šķita, ka man pietrūks visvairāk, izrādās, nemaz nav bijuši tik tuvi.
Es zinu, ka bieži apmaiņas skolēni krīt panikā par to, cik viss var ļoti mainīties un ka, atbraucot atpakaļ, ir ļoti liela iespēja, ka nekas vairs nebūs tā, kā bija. Ir panika par draugiem, ar kuriem var pārtrūkt kontakts, un ir panika par jaunumiem, ko tu varētu nokavēt.
Taču tad, kad tu reāli esi prom, iestājas miers un vienaldzība.
Jo tu saproti, ka neko tur nevari mainīt, un šī pieredze galu galā vienkārši parādīs to, kuri cilvēki ir pelnījuši palikt tavā dzīvē. Kopumā jāsaka, ka brīdī, kad atnāk atziņa, ka neko jau vairs īsti nevari kontrolēt, tad atkal nonāku pie teiciena «viss, kas notiek, notiek uz labu» un «visam ir savs iemesls». Šādos brīžos man Čīlē tiešām iestājās miers, laime un harmonija.
