Kad dzīve sagriežas kājām gaisā: Nesarežģīta dzīve Nepālā

FOTO: No privātā arhīva

«Mana dzīve pilnīgi pārvērtās 2005. gadā, kad draugam tika piedāvāts darbs Nepālā. Nekad iepriekš nebiju par šo valsti dzirdējusi, nebija pat nojausmas, kur tā atrodas. Pirmais, ko visvarenais google pastāstīja, - tur atrodas pasaules augstākais kalns Everests. Tas izklausījās supereksotiski. Tajā brīdī strādāju bankā un man ļoti patika mans darbs, tomēr sapratām, ka attiecības būs ļoti grūti turpināt, dzīvojot tik tālu vienam no otra, tāpēc apmēram pēc piecu minūšu pārdomām man bija skaidrs - braucu līdzi. Dzīvē pēkšņi viss kļuva ļoti interesanti. Katra diena bija kaut kas jauns un nepiedzīvots. Es ļoti ātri iejutos, un nu - jau 2018. gadā - mēs joprojām šo brīnišķīgo valsti saucam par mājām,» stāsta latviete Aija Parlagreko, kas ar pārtraukumiem jau vairāk nekā desmit gadus dzīvo Nepālā.

Svešzemnieki kā visgaidītākie ciemiņi

Viss te ir pilnīgi citādi nekā Latvijā. Nepālieši ir atvērti, dzīvespriecīgi, ļoti labsirdīgi un zinātkāri.

Viņiem nav svarīga personīgā telpa - viņi turas kopā, kā ģimene, kā komūna, kā Nepālas iedzīvotāji.

Visi viens par otru ļoti atklāti interesējas un labprāt piedalās jebkurā sarunā. «Tas ir pilnīgi normāli, ka uz ielas pilnīgi nepazīstami cilvēki prasa, kā tevi sauc un no kurienes esi. Cilvēki te svešzemniekus uzņem ļoti laipni, uzreiz aicina uz mājām, tiek organizēta milzīga maltīte un tu tiec pieņemts ģimenē kā visgaidītākais ciemiņš.»

Katmandu pamatiedzīvotāji ir newari, un viņi sevi uzskata par īstajiem nepāliešiem. Viņu tradicionālā maltīte ietver 48 ēdienus, un mums tie visi ļoti garšo. Dažreiz nepāliešu optimisms ir nedaudz kaitinošs - cilvēki pārāk neuztraucas par rītdienu un priecājas par to, kas ir, nekur īpaši nesteidzas, un laika izjūta krasi atšķiras no latviešiem pieņemtās. Bet kopumā - cilvēki ir brīnišķīgi, pirmatnēji ar milzīgu cieņu pret kulturālajām vērtībām.

Nepālieši strādā sešas dienas nedēļā, un sestdienas ir brīvas. To kompensē milzīgs skaits vietējo festivālu, tā ka kopsummā nepāliešiem ir vairāk brīvdienu nekā latviešiem. Darbdiena sākas ap 10 no rīta, un tad visi nesteidzīgi dara savas lietas.

Pilnīgi katru dienu nepālieši ēd Dal Bhat - nacionālo ēdienu, kas sastāv no milzīga rīsu kalna un dārzeņiem/gaļas un lēcu zupas.

Starp ēdienreizēm dzer saldu melno tēju ar pienu un ēd vietējos saldumus. Parasti eļļā vārītus pīrādziņus ar cukura sīrupu pa virsu. «Manām garšas kārpiņām daudz par saldu, bet vietējiem garšo. Mēs cenšamies ēst daudz augļu - Nepāla ir bagāta ar mango, arbūziem, mandarīniem, banāniem, papaijām un kivi. Ar mājas darbiem un gatavošanu mums ikdienā palīdz divas nepālietes, līdz ar to dzīve te ir daudz relaksētāka,» stāsta Aija, atzīstot, ka tas ir svarīgi it sevišķi tagad, kad viņi ar vīru ir vecāki piecgadniekam. «Vairāk laika varu pavadīt ar viņu. Mūsu dēls iet franču skolā. Tā ir neliela skoliņa - kopumā skolā ir 60 bērni no 16 dažādām valstīm. Skola sākas 8.30 un beidzas 15.15. Skolu sistēma ļoti atšķiras no Latvijas skolām. Bērni galvenokārt mācās spēlējoties, akadēmiskas zināšanas netiek akcentētas līdz apmēram sešu gadu vecumam. Mums ļoti patīk šī sistēma, patīk fakts, ka Alessio redz daudz dažādu kultūru un dzird daudz dažādu valodu. Bērniem ir daudz brīvdienu; trešdienas vienmēr ir īsās skolas dienas - bērni nāk mājās jau 13. Alessio loti labprāt katru rītu dodas uz skolu, un viņam tur ir daudz draugu.

Bērna piedzimšana Nepālā vienmēr ir milzīgs notikums. Bērni te ir ļoti mīlēti un lutināti.

Ir grūti iet pa ielu ar Alessio - katrs nepālietis apstājas ar Alessio parunāties, katrs grib pabužināt viņa blondos matus, paspiest roku. Un viss notiek ar milzīgu smaidu uz lūpām. Alessio šī uzmanība nedaudz traucē, bet vietējie neliekas īpaši traucēti par izteiktajiem protestiem. «Man patīk dzīves nesarežģīšana Nepālā: bērnu sēdeklīši neeksistē - Alessio bieži sēž taksī blakus taksistam un aprunājas par dienas notikumiem. Man arī te ir daudz draugu. Vienmēr cenšamies sanākt kopā un gatavot kādas zemes nacionālos ēdienus.

Ēdiens dieviem un rejošie suņi

Vietējie ir ļoti reliģiski, uz katra stūra te ir kāds templis vai vienkārši dievības maza statujiņa.

Katru rītu pie katras mājas durvīm tiek nolikta bļodiņa ar augļiem un rīsiem, kas ir veltīta dieviem, vai uzzīmēta mandala.

Reizēm ir dīvaini iet pa ielu un kāpt visu laiku pāri šiem dieviem domātajiem ēdieniem. Ielu suņi parasti notiesā lielāko daļu pa dienu, un suņu te netrūkst. Bija grūti pierast pie tā, ka caurām naktīm 100 suņu nepārtraukti rej. Tie ir pilnīgi visur! Ļoti labsirdīgi un organiski dzīvo uz ielām, pārtiekot no ēdienu atliekām.

Reizi gadā tiek svinēts suņu festivāls, kad katram sunim uz pieres tiek uzlikta Tika - sarkans rīsu pūdera punktiņš un ap kaklu aplikta samteņu virtene.

Suņi te ir ļoti mīlēti. To nevar teikt par kaķiem. Mūsu ģimenē dzīvo divi kaķi, viens no tiem ir pilnīgi melns - Bruno. Vietējie no Bruno baidās kā no uguns. Bruno ir ļoti draudzīgs, un viņam ļoti patīk kāpt visās mašīnās iekšā. No rītiem, kad Alessio dodas uz skolu, Bruno bieži lec mašīnā iekšā. Mūsu šoferis tajā dienā atsakās braukt ar šo mašīnu, kamēr tā nav attīrīta no negatīvās kaķa enerģijas. Kaķiem te dzīve ir diezgan smaga.

Vienīgais negatīvais aspekts, dzīvojot Nepālā, ir gaisa piesārņojums. Ziemā, kad lietus nelīst līdz pat sešiem mēnešiem no vietas, gaisa piesārņojums sasniedz pat 300 vienību (Latvijā apmēram 15). Tad uz ielas bieži ir jāiet ar sejas maskām un mājās mums katrā istabā ir gaisa attīrīšanas ierīces.

Īstā Nepāla redzama ārpus Katmandu

«Pie mums bieži brauc draugi un radi. Mēs vienmēr par to ļoti priecājamies. Pirmajās dienās parasti apskatām tempļus - to te netrūkst, izbraucam ar rikšām, vietējo transportlīdzekli, - divričiem, kuri ir piestiprināti pie divriteņa, ko rikšas vadītājs vada. Man parasti ir ļoti neērti sēdēt tādos ratos un ļaut nabaga nepālim ar piepūstiem vaigiem mani vest, bet tāda nu ir vietējā dzīve un vietējā kultūra. Ļoti skaista vieta ir Budha stupa - viena no lielākajām stūpām pasaulē. Vakaros tur deg simtiem svecīšu, un tur var nogaršot visgaršīgākos momo - tibetiešu pelmeņus. Taču īstā Nepāla vienmēr ir redzama, tikai izbraucot ārā no Katmandu. Visiecienītākā tūristu vieta ir Pohara - maza pilsētiņa Annapurnas kalnu pakājē. Vietējās lidostas ir mazas un apburošas.

Nepālas daba ir fantastiska! No milzīgiem kalniem un kalnu upēm pāris stundās var nokļūt tropiskos džungļos, kur var redzēt ziloņus, krokodilus un pērtiķus.

«Esam gājuši ar Alessio pārgājienos pa kalniem - tā ir brīnišķīga atpūta, un cenšamies izbraukt ārpus pilsētas vismaz reizi nedēļā.»

Dzīvojot te ilgāk, vairs nav ne vismazākās vēlēšanās iet uz pierastajiem tūrisma objektiem, ir daudz interesantāk tikt ielūgtam uz nepāliešu ģimenes saietiem, runāties ar vietējiem un ēst mājās gatavotus ēdienus. Tā tiek parādīta Nepālas sirds - ikdienas vienkāršība, kur katra diena tiek svinēta ar brīnišķīgu ēdienu un dejām. Nepāliešiem ļoti patīk dziedāt un dejot. Viens otru viņi sauc par māsām un brāļiem, pat ja savā starpā nav absolūti nekādas radniecības.

Ja izdodas aizbraukt uz Nepālu, ļoti iesaku doties ārpus pilsētas, kalnos, daudz runāties ar vietējiem un uztvert nepāliešu dzīves vienkāršību.

Nesarežģīt lietas un ļauties pašplūsmai. Latvietim tas nav viegli, bet ir izdarāms. «Pirms došanās uz Nepālu mēs neviens nepotējāmies, īpaši neiespringām par vietējām slimībām. Nepāla ir zeme, kur ir vērts vienkārši ļauties. Cilvēki cits citu te atbalsta, un nekad neviens netiks pamests nelaimē.

Daudzi vietējie ir ļoti nabadzīgi, bet sejas vienmēr rotā smaids un viņi dalīsies ar visu, kas viņiem pieder.

Mums ir ļoti paveicies, ka varam te dzīvot. Nav viegli nokārtot biznesa vīzas, lai apmestos uz dzīvi patstāvīgi, ārzemnieki te nevar iegādāties zemi vai īpašumus. Nepālieši ir ļoti maza un lepna tauta un mēģina pasargāt savu identitāti. Nedaudz atgādina latviešus, tikai vietējie visu dara ar optimismu un mīlestību pret cilvēkiem kopumā.»

Uz augšu