Jo lielāks mirušais, jo vairāk dzīvības!

«Lai gan varētu domāt, ka varasdarbus pret dzīvo dabu un priedēm pastrādājuši kādi ļaundari un dabas nīdēji, tomēr tā nav. Izrādās, priežu mizas bojāšana notikusi projekta «Biotopu atjaunošana Gaujas nacionālajā parkā» ietvaros. Dīvainu un apšaubāmu projektu realizējusi DAP kopā ar Latvijas dabas fondu (LDF),» raksta lasītājs.

Kad pirms vairākiem gadiem tika apskatīti vecie un dabiskie boreālie meži, atsevišķās vietās to strukturālais stāvoklis tika atzīts par vienkāršotu un neapmierinošu - mežaudzes, kurās ir maz atmirušās koksnes, vairākums kokaudžu ir viena vecuma.

Nokaltušie koki mežā nav malka, ko vēlams no meža aizvākt, lai «būtu kārtīgi» kā parkā. Jāsaprot, ka viss, kas ir dzīvs, mirst, arī koki. Patiesībā mirusī koksne ir meža dabiskuma un veselības rādītājs. Tur, kur cilvēks neiejaucas dabiskos procesos, mirušie koki paliek, līdz pilnīgi satrūd.

Jo lielāks mirušais koks, jo vērtīgāks dabai.

Latvijas mežos mirušās koksnes apjoms pēdējos gados ir pieaudzis, bet vēl ir nepietiekams.

Dabas eksperti toreiz secināja, ka šajā vietā nepieciešams veicināt mirušās koksnes veidošanos. Lai to panāktu, pirms vairākiem gadiem veikta tā dēvētā koku gredzenošana, kas veicina sausokņu - stāvoši nokaltušu koku - veidošanos. Šādas rīcības mērķis ir panākt, lai vidēji uz vienu hektāru būtu vismaz 20 kubikmetru atmirušas koksnes, ja konkrētās mežaudzes specifikas dēļ tā nespēj veidoties dabiskā ceļā. DAP skaidro, ka gredzenošana bagātinājusi mežu biotopus ar jaunām dzīvotnēm tūkstošiem augu un dzīvnieku sugām.

Dabas aizsardzības pārvaldes eksperte, meža ekoloģe Sandra Ikauniece skaidro, ka stāvoša un kritusī mirusī koksne mežā nepieciešama galvenokārt lai tajā varētu pastāvēt daudzveidīga ekosistēma – augu, kukaiņu un putnu populācija. «No visām sugām mežā 20% līdz 30% saistītas ar mirušo koksni, tajā skaitā ķērpji, sūnas, sēnes, bezmugurkaulnieki, putni un sīkie grauzēji. Daudzām sugām atmirusī koksne ir gan barības avots, gan barošanās vieta, ligzdošanas vieta un patvērums ziemā,» pauž Ikauniece.

Stāvošos nokaltušos kokos var dzīvot vaboles un citi sīki bezmugurkaulnieki, kas pārtikā izmanto meža kaitēkļus. Nokaltušajos kokos dzīvojošos kukaiņus ēd putni. Vienkārši skaidrojot - ja mežā ir vairāk putnu, varam sagaidīt labāku meža veselību.

Veco koku saknēs ligzdas vij paceplīši un sarkanrīklītes. Satrupējušos stumbeņos dobumus sev izkaļ pelēkās zīlītes. Medņi kritušajos kokos paglābjas no plēsējiem.

Latvijas mežos ir aptuveni 20 000 dažādu sugu augu un dzīvnieku – 5000 no tām saistītas ar mirušu koksni. Mirusi koksne ir sausokņi (nokaltušie koki), stumbeņi (nolūzuši koki), sausi zari (dzīviem kokiem), dobumi (dzīvos kokos), trūdoši celmi un kritalas (guloši koki).

Ja koks ir nokaltis, tajā ir liela dzīvība – mudž no vabolēm.

Mirušā kokā dzīvo vairāk vaboļu nekā dzīvā kokā. Mirušu ozolu apdzīvo rekordliels vaboļu skaits – 521 suga, priedi - 366.

Koku gredzenošana tika veikta valstij piederošā mežā, kas atrodas aizsargājamā dabas teritorijā un dabas lieguma zonā, kur nav atļauta koku ciršana saimnieciskiem mērķiem. Skaidrs, ka sausokņi un kritalas mežā veidojas arī dabiski, taču tas notiek daudz ilgākā laika posmā un tikmēr var ievērojami mazināties no sausas koksnes atkarīgo sugu izplatība, skaidro DAP.

Projekts «For-Rest» norisinājās no 2011. Līdz 2016. gadam, to finansēja Eiropas Komisijas LIFE+ programma un Latvijas Vides aizsardzības fonds, kopējais budžets bija 823 tūkstoši eiro, no kuriem 493 tūkstošus atvēlēja LIFE+ programma. Projekta uzdevumi bija ES nozīmes aizsargājamo meža biotopu aizsardzības statusa novērtēšana, izmantojot attālās izpētes un biotopu inventarizācijas datus, ilgtermiņa meža biotopu un sugu atjaunošanas un apsaimniekošanas programmu izstrāde un inovatīvu atjaunošanas un apsaimniekošanas pasākumu īstenošana prioritāri aizsargājamos mežos, kuros ir apdraudēta dabas aizsardzības vērtība un biotopa vai sugas turpmāka pastāvēšana. Mirušās koksnes daudzums ir viens no Eiropas mežu ilgtspējīgas apsaimniekošanas novērtējuma indikatoriem.