NATO loģistikas cīņa Krievijas ierobežošanai «Austrumu frontē»

FOTO: AFP/SCANPIX

Kad 2013.gadā ASV armijas tanki «Abrams» pameta Vāciju, tas iezīmēja noslēgumu 69 gadus ilgam ASV militārās tehnikas klātbūtnes periodam Eiropā un bija skaidrs vērtējums NATO uzskatam par iespējamām militārām problēmām un apdraudējumu, ar kurām Ziemeļatlantijas alianse varētu sastapties Eiropā – galvenokārt Krievijas pierobežā, raksta starptautiskais finanšu ziņu «Financial Times».

Tomēr dažus gadus vēlāk ASV militārā tehnika atkal atgriežas Eiropā, lai ne tikai piebremzētu Krievijas «ambīcijas», bet arī, lai pārbaudītu, vai loģistikas jautājums nākotnē var apgrūtināt strauju NATO atbildes reakciju uz Krievijas radītu tiešu apdraudējumu alianses dalībvalstu drošībai.

Pagājušajā gadā NATO sāka karaspēka un militārās tehnikas izvietošanu NATO austrumu flangā.

Tas tiek darīts, reaģējot uz Krievijas 2014.gadā veikto Ukrainai piederošās Krimas okupāciju un aneksiju.

Krimas jautājums ir viens no galvenajiem drošības apdraudējumiem Eiropā, kas pārtraucis kopš Berlīnes mūra krišanas pastāvošo relatīvā miera un kārtības ēru.

ASV ģenerālis Roberts Nellers pagājušā gada beigās, uzrunājot Norvēģijā izvietotos ASV kareivjus izteicās, ka viņš jūtot kara tuvošanos. Nellera preses pārstāvis vēlāk skaidroja, ka ģenerālis nav gribējis teikt, ka militārs konflikts ir nenovēršams, bet gan vēlējies uzsvērt to, ka NATO ir jābūt gatavai pilna apmēra konfliktam.

Neilgi pirms šiem Nellera izteikumiem, Krievijas amatpersonas bija paziņojušas, ka NATO spiežot Maskavu piedalīties militārās sacīkstēs Eiropas centrā pret tās gribu.

Bijušais ASV armijas komandieris Eiropā, ģenerālis Bens Hodžs situācijas attīstību pēdējo gadu laikā komentējis tā: «Pēc [Berlīnes] mūra krišanas nevienam neienāca prātā, ka mēs Austrumeiropā varētu izvietot karaspēku. Mēs uzskatījām, ka Krievija būs mūsu partneris, un visi sāka samazināt savas armijas».

Tagad Hodžs norāda, ka šobrīd Ziemeļatlantijas alianse ir spiesta no jauna atgriezties pie lietām, kuras tā ir aizmirsusi, kā darīt. Viņš atzīst, ka NATO vajadzēja ātrāk un izlēmīgāk reaģēt tādos gadījumos kā, piemēram, apjomīgais kiberuzbrukums Igaunijai 2007.gadā vai Gruzijas-Krievijas «dažu dienu karš» 2008.gadā.

NATO pēdējos gados regulāri saņēmusi kritiku par pārāk lēno pielāgošanos drošības situācijas izmaiņām Eiropā. Ņemot vērā šo kritiku, NATO kopā ar visu 29 tās dalībvalstu valdībām ir kopīgi nonākušas pie slēdziena, ka aliansei ir nepieciešams stiprināt savu klātbūtni Eiropā.

NATO, sadarbībā ar Eiropas Savienību, sākusi kopīgi īstenot dažādus projektus, kas vērsti uz dažādu loģistikas problēmu risināšanu – sākot ar transporta apgrūtinājumiem un beidzot ar laikietilpīgu muitas procedūru vienkāršošanu.

Pārmaiņas Eiropā ir radījušas NATO jaunu pārbaudījumu alianses spējām mainīties pašai, tādējādi reaģējot uz situācijas izmaiņām pasaulē.

Starp galvenajiem NATO izaicinājumiem ir gan nepietiekamais militārais finansējums Eiropas valstīs, gan pretrunīgie ASV prezidenta Donalda Trampa izteikumi, gan arī Krievijas nodomi un aktivitātes.

«NATO noteikti nevēlas jaunu Auksto karu, bet pasaule ir mainījusies, tāpēc jāmainās arī pašai NATO. Pirmo reizi mūsu vēsturē mums jāveic krīzes menedžments ārpus tās robežām, tajā pašā laikā jāpastiprina savas kolektīvās aktivitātes Eiropas aizsardzībai,» uzsver NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs.

Pagājušā gada maijā Tramps nepatīkami pārsteidza savus sabiedrotos NATO, atsakoties paust viennozīmīgu atbalstu NATO līguma 5.pantam, kas nosaka, ka uzbrukums vienai NATO dalībvalstij ir uzbrukums visām. Tā vietā Tramps pārmeta alianses Eiropas dalībvalstīm pārāk mazus aizsardzības izdevumus.

Lai gan ASV diplomāti un militārie līderi vēlāk apliecināja uzticību NATO 5.pantam, viņi nespēja kliedēt šaubas par Trampa attieksmi pret to. Pats Tramps atbalstu līguma pantam par kolektīvo aizsardzību oficiāli izteica vien jūnija sākumā.

Tikmēr NATO dalībvalstis Eiropā, kur atrodas lielākā daļa alianses dalībvalstu paziņoja, ka tās kolektīvo aizsardzību uztver ļoti nopietni.

Kā ziņoja LETA, decembrī Briselē tika oficiāli atklāts Pastāvīgās strukturētās sadarbības (PESCO) ietvars drošībā un aizsardzībā.

PESCO iecerēts kā pirmais solis ceļā uz dziļāku Eiropas sadarbību aizsardzības jomā, kā arī lai padarītu ES tās drošības mērķiem mazāk atkarīgu no ASV. Dalība PESCO ir brīvprātīga, bet tikai Dānija, Malta un Lielbritānija ir izlēmušas tajā neiesaistīties.

Zināmā mērā juceklīgās aktivitātes liecina par mērogu, kādā NATO nākas pārdomāt Eiropas aizsardzību kopš Krimas krīzes sākuma. Pēc Padomju Savienības sabrukuma NATO savu darbību galvenokārt koncentrēja uz starptautisku konfliktu risināšanu, piemēram, Afganistānā un Lībijā. ASV karaspēka personālsastāvs Eiropā pēdējos gados veidoja vien aptuveni desmito daļu no vēsturiski augstākā līmeņa aptuveni 300 000 apmērā, kas tika sasniegts Aukstā kara periodā.

Šobrīd Ziemeļatlantijas alianse tās dalībvalstīs Austrumeiropā nodrošina gan gaisa, gan jūras, gan sauszemes spēku klātbūtni. Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Polijā ir izvietota NATO aizsardzības «pirmā līnija», kuru veido aptuveni 4500 karavīru.

Kopš 2015.gada Eiropā atrodas ASV armijas motorizētās kaujas tehnikas vienība aptuveni 3300 cilvēku sastāvā, kas rotācijas kārtībā tiek izvietota dažādās valstīs. Salīdzinoši nelielie NATO «cilvēkresursi» Austrumeiropā aktualizē jautājumu, kas reģionā notiktu gadījumā, ja Krievija izlemtu pārbaudīt NATO spēku Eiropā.

2016.gadā publiskots domnīcas «RAND» pētījums izteica pieņēmumu, ka Krievijas karaspēks pēc uzbrukuma sākuma Igaunijas galvaspilsētu Tallinu varētu sasniegt 60 stundu laikā. Tajā pašā laikā NATO papildspēki 5000 cilvēku sastāvā jebkurā vietā Eiropā varētu «ierasties» dažu dienu laikā.

Loģistikas problēmas šādā situācijā neaprobežojas vien ar attālumu. Centrālajā un Austrumeiropā, kur daudzas valstis bija vai nu Padomju Savienības sastāvā vai tās satelītvalstu statusā, nopietnas raizes rada infrastruktūras stāvoklis. Eiropā kopumā transporta infrastruktūra pēdējo 25 gadu laikā nav būvēta tā, lai tā būtu paredzēta liela apjoma militārās tehnikas transportēšanai.

Dažādu iespējamo šķēršļu kvantitāte un dažādība ir pārsteidzoša - sešu stundu kavēšanās dzelzceļa kravu transportēšanā no Polijas uz Lietuvu, ņemot vērā atšķirīgos sliežu platumus; militārās tehnikas izkraušanu Polijā apgrūtina tas, ka daudzās Polijas stacijās ir tikai viens sliežu ceļš; ierobežojumi Vācijas ostā Brēmerhāfenē, kur vienas dienas laikā varot iebraukt un izbraukt «tikai» 1500 transporta līdzekļu.

Investīcijas, ko NATO un ES veic infrastruktūras uzlabošanā un atjaunošanā galu galā būs politisks lēmums, norāda Maikls Liniks, kurš piedalījās «RAND» ziņojuma tapšanā. Pieaugot saspīlējumam attiecībās ar Krieviju, infrastruktūras jautājums kļūst arvien aktuālāks.

Ģenerālis Hodžs norāda, ka ASV fonds Eiropas iedrošināšanas iniciatīvai (European Reassurance Initiative), kas tika izveidots pēc Krimas aneksijas, 2017.gadā infrastruktūras modernizēšanai Eiropā ir atvēlējis 3,4 miljardus ASV dolāru.

Eiropas valstu armijas ir ļoti dažādu ieroču un aprīkojumu kopums. Piemēram, Eiropas valstu armiju rīcībā ir 20 dažādi iznīcinātājlidmašīnu modeļi, salīdzinot ar sešiem, kurus izmanto ASV. Savukārt tanku modeļi Eiropā ir 17, bet ASV armijā - tikai viens.

Eiropā ir pārāk daudz konkurējošu aizsardzības industrijas uzņēmumu un neviens no tiem nevēlas zaudēt savas pozīcijas.

NATO ambīcijas Eiropā negatīvi ietekmē arī naudas trūkums, neskatoties uz to, ka NATO dalībvalstis aizsardzībai 2016.gadā atvēlēja kopumā 946 miljardus ASV dolāru. 2016.gadā tikai četras NATO dalībvalstis Eiropā aizsardzībai atvēlēja NATO līgumā noteiktos 2% no iekšzemes kopprodukta.

Daudzi analītiķi joprojām uzskata, ka tiešs Krievijas uzbrukums kādai NATO dalībvalstij uzskatāms par maz ticamu. Tomēr eksperti uzsver, ka lielākos draudus rada kiberkara vai hibrīdkara iespējamība, tāpēc NATO agri vai vēlu nāksies sākt risināt arī ar šādu karadarbību saistītās loģistikas problēmas.

NATO straujā paplašināšanās pēdējo gandrīz 20 gadu laikā ir radījusi jaunas prasības un pienākumus alianses dalībvalstīm Eiropā. Tagad, kad Eiropā pieaug iekšējais saspīlējums pēc «Brexit» un populisma pieņemšanās spēkā, arvien aktuālāks kļūst jautājums vai Eiropa pašreizējā situācijā ir gatava paaugstināt savu militāras gatavības līmeni.

Uz augšu