Ir pagājuši trīs mēneši, kopš atvadījos no tēta. Un tā jau saka: ļoti bieži mēs cilvēku novērtējam tikai tad, kad viņa vairs nav. Man bija lielisks tētis, un manās domās viņš vēl joprojām tāds ir. Viņa mīlestība pret saviem bērniem – mani un brāli – nebija skaļa, nebija tajā nekā ārišķīga. Taču tikai tad, kad man piedzima bērni, es sapratu, ka tētis vienmēr ir bijis man blakus; ja arī neko nav teicis, tad uzmanīgi vērojis. Manā ceļā ļoti bieži pagadās raksti par tēva nozīmi, un es zinu, kāpēc.
Tēva mīlestība ir neaizstājama. Un ir lietas, ko bērns var saņemt tikai no tēva.
Pastāv viedoklis, ka mamma bērnam ir svarīgāka nekā tētis. Kaut gan psihoanalītiķi, kas vienkāršajiem mirstīgajiem uzdāvinājuši šo domu, paši no tās sen jau ir atteikušies. Un tomēr sabiedrībā šis viedoklis vēl joprojām stingri turas. Pie kam tik stingri, ka vīrieša loma bērna piedzimšanā un audzināšanā bieži vien tiek nonivelēta līdz tam, ka tas ir nozīmīgs un svarīgs tikai bērna ieņemšanā. Ja vēl pēc tam naudu nes mājās – vispār ideāli. Taču lielos vilcienos – kāds nu tur no viņa labums!?
Pats skumjākais ir tas, ka tā par sevi bieži vien domā arī paši vīrieši. Īpaši tie, kuri auguši bez tēva vai arī kuriem tēvs ir bijis slikts piemērs (un tādu ir ļoti daudz).
Cilvēkam, kurš uzaudzis bez tēva, grūti būt labam tēvam. Ja arī tas izdodas, tad ar veselu lērumu prasību pret sevi ("es būšu citādāks!"), un daudzas no šīm prasībām ir pārspīlētas. Un tas viss — atmiņas par bērnību, paša prasības, sajūta, ka neesi svarīgs šajā procesā, — tas viss rada vīrietī trauksmi vienkārša jautājuma priekšā: "Vai es spēšu kļūt par normālu tēvu?"
Sliktākais (vai viens no sliktākajiem), ko var izdarīt, — pieķerties populārajai domai, ka, kļūstot par vecāku, tev jāsāk vairāk pelnīt, tātad vairāk strādāt un mazāk atrasties ģimenē. Ir svarīgi saprast, ka tas ir ekonomiskais faktors un tas var būt svarīgs tev personīgi vai svarīgs tavām attiecībām ar sievu, bet bērnam tas ir absolūti nenozīmīgs. Bērni ir visadaptīvākās radības, un teorētiski tos var audzināt uz jebkuras materiālās bāzes. Protams, vienmēr gribas dot vairāk, taču te nu jums vienkārši ir sev jāpajautā: vai tu mainītu mīļoto tēti pret mantu? Domāju, ka nē. Tad kāpēc mīļotajam bērnam iesmērēt kādu mantu sevis vietā?
Lūk, dažas lietas, kuras nevar nopirkt, bet kuras ļoti viegli ir spējīgs dot jebkurš vidēji statistiskais vīrietis. Uzreiz atzīmēšu, ka tās ir ļoti svarīgas lietas.
1. Tēvi nemīl "uķināties". Kāds tajā ieraudzīs emocionālu aizvērtību un uzskatīs par mīnusu. Taču pētījumi liecina, ka bērniem, kuri dzirdējuši normālu runu, labāk attīstās verbālās prasmes un skaņu atdarināšana vienkāršāk pāriet pilnvērtīgu vārdu izmantošanā savā runā.
2. Tēvi dod priekšroku nevis glāstiem un maiguma izpausmēm, bet aktīvām spēlēm. Un, lai arī mammas bieži vien ar klusām šausmām vēro šīs spēles, bērniem tās dod plaša spektra redzes, dzirdes un taktilās sajūtas, jaunu kustību pieredzi un spēju atrast savu vietu un orientēties telpā.
3. Tēvi ir orientēti uz prasmes formēšanu. Pie kam tik ļoti spēcīgi orientēti, ka izteikumi "es esmu vīrietis" un "es protu" ļoti bieži ir sinonīmi. Bērni to uztver ļoti agri, jo radība, kas prot tikai gulēt, ēst un bļaut, tēviem ir nesaprotama un nav interesanta. Tāpēc bērns, kurš nupat patstāvīgi iemācījies staigāt un sēdēt, ātri tiek aizsūtīts jaunā cīnītāja skolā, kur viņu mudina staigāt veiklāk, skriet, lēkt, mest un iemāca daudzas citas dzīvē nepieciešamas prasmes. Bez šīm trim vīriešu funkcijām ir vismaz vēl trīs komplementāras, mātes lomu papildinošas funkcijas.
4. Tēvs palīdz bērnam kļūt neatkarīgākam. Lai tas notiktu, nekas īpašs nav jādara, vienkārši periodiski jābūt blakus savam bērnam un jāuztur kontakts. Caur to bērns saprot, ka ir ne tikai mamma ar savām prasībām un gaidām, bet arī vēl viens liels cilvēks ar pavisam citu pieeju (un kur gan jūs esat redzējuši divus, pat vistuvākos cilvēkus, kuri uz visu raugās absolūti vienādi?). Jā, un piekritīsiet, ka cilvēks var justies daudz drošāks un brīvāks, ja zina, ka nav no kāda viena absolūti atkarīgs, ka ir vēl kāds, pie kura vari vērsties, ja pirmais pēkšņi nevarēs palīdzēt.
5. Tēvs dod alternatīvu uzvedības modeli (kā arī ikviens cits nozīmīgs ģimenes loceklis). Protams, nav īpaši labi, ja mamma un tētis ir pretrunā viens otram. Un tomēr ir daudz labāk, ja ir divi pretrunīgi viedokļi izvēlei, nevis nav izvēles vispār. Un atkal, pētījumi rāda, ka bērniem, kuri ir vērojuši plaša diapazona uzvedības modeļus un mijiedarbības veidus (te nu ir ļoti labi, ja tētiem un mammām pievienojas brāļi, māsas, vectētiņi, vecmāmiņas), ir lielākas iespējas un perspektīvas adaptēties sociumā.
6. Tēvs palīdz veidot lomu modeli. Daudzi vīrieši domā, ka viņiem ir ietekme tikai uz dēliem, bet meita – tā jau ir sievas kompetence. Patiesībā tā nav. Ar dēlu viss ir skaidrs — tēvs ir etalons, piemērs, ko atdarināt, un nav pat būtiski, pozitīvs ("gribu būt kā tētis!") vai negatīvs (tas pats "es būšu citādāks!"). Ar meitu tas ir mazāk redzams, taču tēva ietekme ir ne mazāk spēcīga. Atcerieties, ka savai meitai jūs esat pirmais vīrietis, kuru viņa pazīst. Saskarsmei ar saviem nākotnes kavalieriem meitene izmantos tos modeļus, kurus jūs atzināt un kuri ļāva no jums iegūt kāroto. Un vēl, attiecībās ar pretējo dzimumu, vismaz sākumā, meitene jutīsies tieši tāpat, kā jutās kopā ar jums. Ja meita jums ir mazā princese, tad arī no sava nākotnes vīrieša viņa prasīs tādu attieksmi. Bet, ja jums viņa bija "neizdevies puika" (gribēja dēlu, sanāca ne tas, ko vēlējās), tad tā arī paliks ar dzimumnepilnvērtības sajūtu.
Neviens, izņemot, iespējams, sievu, neliegs jums uzņemties arī dažas mātes funkcijas. Ja domājat, ka mātes instinktu ne ar ko neaizstāsi, jūs maldāties. Kā jau pirms 100 gadiem taisnīgi atzīmēja etnogrāfs Leo Frobeniuss, "instinkti ir bezspēcīgi, satiekoties ar realitātes jēgu". Šodien gan vārdu "instinkts" cenšas neizmantot pat zinātnieku vidē, lai nebūtu jāizskaidro, kas tas tāds.
Tātad, ja esi spējīgs finansiāli sevi nodrošināt un spējīgs pievērst uzmanību sev tuvajiem cilvēkiem, tu esi veiksmīgi nolicis testu un vari kļūt par tēvu. Varbūt ne uz teicami, taču, teikšu godīgi, bērni vienalga tevi vērtēs pēc sev vien zināmiem kritērijiem, pēc kuriem pat šķietami vispriekšzīmīgākais un pareizākais vecāks var izrādīties nesekmīgs. Vai arī gluži otrādi. Tikai tas jau ir pavisam cits stāsts.
Autors - Aleksandrs Alovs (psihologs, Ekstremālas psiholoģiskās palīdzības centrs).
