Nepālas ainava ir raiba kā dzeņa vēders – sākot ar sniegotiem Himalaju kalniem un beidzot ar krāšņiem un auglīgiem līdzenumiem valsts dienvidos. Tam visam pa vidu nomaļā kalnu ciematā Nepālas rietumos dzīve ir iekapsulējusies senās tradīcijās un, šķiet, nemaz negrasās piesliekties rietumnieku izpratnē tradicionālām vērtībām.
Runa ir par «chhaupadi» - senu sociālu tradīciju, kas 2005. gadā oficiāli tika aizliegta, taču kalnu ciematos arvien tiek piekopta. «Chhaupadi» burtiskā tulkojumā nozīmē «menstruācijas», kā arī ietver to, ka sieviete šajās mēneša dienās ir «netīra», raksta BBC.
«Chhaupadi» dēļ 18 gadus vecajai Išvari Joši ik mēnesi nākas pamest mājas. «Pirmoreiz mēnešreizes man bija 15 gadu vecumā. Man bija jāpaliek ārpus mājām deviņas dienas,» viņa atminas.
Damileka ciematā mīt aptuveni 100 ģimeņu, cieši saspiedušās kopā trīsstāvīgās dubļu apmestās mājās. Lopi guļ pirmajā stāvā, ģimenes otrajā, bet trešais stāvs tiek izmantots ēdiena gatavošanai.
Kad sievietei sākas menstruācijas, pavarda siltums viņai ir jāpamet, lai dotos «trimdā» uz speciāli uzbūvētu būdu. Tie ir šauri namiņi bez kārtīgām gultām, kur kopā uzturas vairākas sievietes.
Atrodoties «menstruāciju trimdā», sievietes ir pilnībā izolētas – viņas nevar gatavot ēst vai lietot ūdeni no ciemata kopējās ūdens ņemšanas vietas. Viņām ir aizliegts pieskarties augiem, lopiem vai vīriešiem.
Išvaras draudzene Nirmala stāsta: «Pastāv uzskats, ka gadījumā, ja mēs pieskarsimies govij, tā vairs nedos pienu. Mēs nekad neesam ko tamlīdzīgu redzējušas, taču ciemata vecajie govis aiztikt mums neļauj.»
Kalpana Joši (45) ar savu ikmēneša došanos prom no mājām ir samierinājusies. «Nekas slikts nenotiks,» viņa saka, komentējot jauno meiteņu bažas par dzīvnieku vai piedzērušos vīriešu uzbrukumiem.
Dažus metrus no viņas būdas ir ciemata tualete, kuru valdība uzbūvēja, lai ierobežotu publisku defekāciju. Tiesa, menstruāciju laikā viņa nedrīkst to izmantot, jo pastāv uzskats, ka viņa piesārņos ūdeni.
«Mēs nedrīkstam tualetei pieskarties, jo tur lieto to pašu ūdeni, ko izmanto mājās,» viņa saka. «Mums ir jāiet uz laukiem tālu prom no mājām, kur neviens mūs nevar redzēt.»
Pēc četrām būdā pavadītām dienām ciemata sievietes mazgājas kalnu upē un «attīrās» ar govs urīnu. Tikai pēc tam viņām ir ļauts doties atpakaļ uz mājām.
Sievietes atklāj, ka «chhaupadi» vairs neizpaužas tik strikti, kā tas bija agrāk, taču arī mūsdienu atvieglotā rituāla versija dažām šķiet pārmērīga.
«Es teicu saviem vecākiem: «Es neiešu. Kāpēc man tas būtu jādara?»» atklāj 22 gadus vecā Lakšmī. «Vecāki kļuva nikni, taču brāļi saprata. Viņi neiebilst, ka es paliktu mājās.»
Lakšmī zina, ka, visticamāk, viņas protests turpināsies, kad viņa apprecēsies un ievāksies vīra mājās, jo tā ir Nepālas tradīcija. «Ja ģimene uzstāj, ka man ir jāguļ ārā, tad man nav izvēles iespēju,» viņa saka. «Man nāksies to darīt.»
Taču ciemata vīrieši aizvien tic, ka «chhaupadi» rituālam ir spēks un tas ir nepieciešams.
«Man mēdza kļūt slikti, kad sieva man pieskārās menstruāciju laikā,» saka 74 gadus vecais Šankars Joši.
Kāds jaunāks vīrietis vārdā Jagja arī uzskata, ka tradīcija būtu jāturpina, taču citu iemeslu dēļ. «Senatnē cilvēki uzskatīja, ka dievi dusmojas, tāpēc šī prakse tika piekopta. Taču es uzskatu, ka tas ir vairāk par tīras vides, veselības un drošības saglabāšanu mājā,» saka Jagja.
«Menstruālās asinis ir inde,» uzskata jaunais vīrietis.
Neviens īsti nevar pateikt, no kurienes nākusi ideja, ka menstruācijas ir kas nešķīsts, taču bieži to saista ar hindu mitoloģiju. Damilekas ciemata iedzīvotāji, gluži tāpat kā 80% Nepālas populācijas, ir hindi.
