Lustras, marmors un propaganda: Phenjanas pazemes noslēpumi

FOTO: Sputnik/Scanpix

Phenjanas metro sistēma, kas atrodas 100 metrus zem zemes, ir viena no dziļākajām un arī viena no noslēpumainākajām sabiedriskā pazemes transporta sistēmām pasaulē.

Katru gadu tikai dažiem tūkstošiem tūristu ir atļauts iekļūt aiz Ziemeļkorejas rūpīgi sargātajām sienām. Valsts apmeklējums iespējams vien speciālu tūrisma grupu ietvaros. Ceļojuma plānu rūpīgi izstrādā gidi, iekļaujot to, ar ko Ziemeļkoreja ārzemnieku acīs vēlas pazīmēties, un izslēdzot to, ko vēlas noslēpt. Ziemeļkorejas ikdienas dzīve tāpēc bieži vien tiek slēpta, raksta CNN.

Honkongā dzimusī fotogrāfe Elaine Lī ir iemūžinājusi daudzas lielpilsētas, taču atzīst, ka rūpīgi izplānotajā teātra izrādē brauciens Phenjanas metro šķitis viscilvēcīgākais.

«Pirmā lieta, ko pamanīju, bija tas, ka vāji apgaismoto staciju iekārtojums un noformējums ir ļoti izsmalcināts. Pie griestiem ir lustras, zālēs marmora kolonnas un Kima Čenira gleznas,» atklāj Lī. «Pēc tam manu uzmanību piesaistīja avīžu stendi, kuri atrodas uz platformām. Cilvēki stāv tiem apkārt un lasa.»

Lī tas viss šķitis ļoti interesanti, jo savā dzimtajā pilsētā viņa ir radusi visās malās redzēt reklāmas. Phenjanā tā vietā visur redzama propaganda.

Arī braucienu metro pavada gids, taču uz platformas kādu brīdi ļauts pastaigāties apkārt savā nodabā. Tiesa, brauciens ilgst vien dažas pieturas, un apskates stacijas pašiem izvēlēties nav brīv – viss pirms tam jau ir izplānots.

FOTO: Sputnik/Scanpix

Lī atminas, ka pretēji citu Āzijas pilsētu sabiedriskajam transportam Phenjanas metro bija ļoti kluss.

Cilvēki lūkojās apkārt, šķita nedaudz kautrīgi, savā starpā nesarunājās. Tiesa, viedtālruņiem piekaltus skatienus varēja redzēt reti.

Fotogrāfe atklāj, ka kādā no apstāšanās brīžiem gandrīz nokavējusi nākamo vilcienu, jo vēl uzņēmusi fotogrāfijas, kamēr pārējā grupa jau kāpa vagonā. Konduktore, kuru Lī tobrīd fotografēja, uzsvilpa vilciena vadītājam, lai viņš atver durvis un ielaiž Lī.

FOTO: Sputnik/Scanpix

Otra reize, kad Lī izdevās iesaistīties nosacītā komunikācijā ar vietējiem iedzīvotājiem, bija brīdis, kad viņa kādam vecākam kungam vēlējās atdot savu sēdvietu. Vīrietis iesākumā nesaprata, ko viņa no viņa vēlas, tāpēc «sarunā» iesaistījās kāda sieviete, kas viņam paskaidroja Lī nodomu.

«Šīs mijiedarbības ar vietējiem iedzīvotājiem noteikti bija interesantākās mana ceļojuma daļas. Tās bija tik īsas, bet tik cilvēcīgas. Tās man atgādināja - lai kur arī mēs dotos, mums visiem ir kas kopīgs, piemēram, rūpes par vecākiem cilvēkiem.»
Uz augšu