Māsa pēc 48 gadiem atrod brāli

Tie bija tādi laiki

Šobrīd Inese ir pensijā, bet vēl nesen strādāja putnu fabrikā «Ķekava». Nekādos lielos amatos jau nebija – tāpat vien visu dzīvi par strādnieci. Kopš mazotnes viņa ir dzīvojusi Ķekavā un arī tagad mitinās turpat kopmītņu istabiņā. Inesei ir vīrs – arī pensionārs un 29 gadus vecs dēls. Bez asarām runāt par savu bērnību viņa nespēj. «Lai viņai vieglas smiltis... Kā nu bija, tā bija,» par savu mammu saka Inese. Viņas māte strādāja kolhozā un bija īsta padomju sieviete – lieku nerunāja, bērnus nelutināja. Strādāja no rītausmas līdz rietam, aprūpēja lopus - mēza sūdus, stiepa smagus spaiņus, slauca govis un strādāja uz lauka. Jā, reizēm ierāva šņabi, bet pa grāvjiem nekad nemētājās. Kad «tā sanāca», laida pasaulē bērnus, bet ar viņu tēviem kopā nesagāja. Kā prata, tā dzīvoja. «Tie bija tādi laiki,» nopūšas Inese. Viņa bija vecākā – piedzima, kad mātei bija 21 gads. Kad Inesei bija pieci gadi, pasaulē nāca brālis Andris.

Deviņu gadu vecumā Inese saprata, ka mamma atkal gaida bērnu.

«Viņa bija ļoti noslēpumaina, neko nepaskaidroja,» atceras Inese. Māte aizbrauca uz Liepāju, no kurienes atgriezās viena – bez mazā. «Mamma no mazā brāļa atteicās. Nu ko tur teikt - bērns viņai bija lieks,» saka Inese. Tomēr, būdama meitene, viņa labi zināja, ka kaut kur pasaulē – tur tālumā, varbūt pilsētā pie jūras dzīvo mazs zēns - viņas brālītis, kurā ir «maza daļiņa no viņas».

«Nekad savas dzīves laikā ne pušplēsta vārda viņa par to nav runājusi. Laikam jau sirds dzīlēs sāpēja,»

saka Inese. Arī viņu mamma nelutināja – izsūtīja uz Iecavas internātskolu «tālāk no acīm, lai netraucēju». Brāli Andri mamma aizraidīja vēl tālāk – uz Rēzeknes internātskolu. Iespējams, tāpēc ar vidējo brāli siltas attiecības neizveidojās – nu jau dažus gadus par viņu neko nezinot. Kad pusaudzes gados Inesei bija skumji, viņa domāja par to, ka kaut kur tālumā ir brālis.

Smeldze, kas nerimst pusgadsimtu

Gāja gadi, dzīvē bija visādi pavērsieni, bet kaut kur sirds dziļumos visu laiku smeldza. «Ar datoru es esmu «uz jūs», bet Latgalē man dzīvo draudzene, ar kuru daudz ko pārrunājām. Zināju, ka ir tāds raidījums «Gaidi mani» (Жди меня), kas palīdz satikties cilvēkiem, kas viens otru pazaudējuši pirms daudziem gadiem. Tā nu draudzenes meita ievietoja internetā informāciju par mani un uzrakstīja, ka meklēju 1966. gada oktobrī dzimušo brāli Jāni Kleperi.» Latvijā cilvēku meklēšanu organizē vīrs vārdā Mārtiņš Ziebergs. Pēc kāda laika tieši viņš sazinājās ar Inesi, paziņojot priecīgo vēsti: «Jūsu brālis Jānis ir atradies!» Todien Inese ilgi raudāja. Arī šobrīd,

runājot par pirmo satikšanos, viņa elsodama atrauc: «Nejautājiet, nevaru...»

Pēc brīža viņa atzīst: «Savā ziņā Jānim paveicās, ka viņu adoptēja labi cilvēki un izaudzināja kā paša dēlu.» Inese lepojas, ka viņai ir tāds foršs brālis: «Biju pārsteigta, pat nebiju domājusi, ka viņš tik labs būs izveidojies.» Inese saka, ka Jānis esot līdzīgs savam tēvam. Lai gan māte neko par bērna tēvu nestāstīja, Inese vēlāk tāpat uzzināja.

Jauns pavērsiens dzīvē

50 gadu vecais Jānis Bērziņš ar sievu un 16 gadu veco dēlu dzīvo Talsos, kur strādājis par ugunsdzēsēju – tagad ir izdienas pensijā, bet dīkā nesēž – turpina strādāt. Viņš saka, ka pusmūžā ieguvis daudz jaunu radinieku, par ko ļoti priecājas. Bērnība Jānim bija laimīga. Mamma un tētis viņu ļoti mīlēja, un zēns nenojauta, ka ir adoptēts. «Vispirms aizsaulē aizgāja mamma.

Tad ar tēti nopietni izrunājāmies un patiesība nāca gaismā.

Kamēr tēvs bija dzīvs, es par pagātni neinteresējos, bet, kad nomira arī tētis, atradu adopcijas dokumentus. Tajos bija teikts, ka esmu Jānis Kleperis, dzimis 1966. gada oktobrī. Nekas vairāk nebija rakstīts. Prātoju, ko iesākt tālāk. Sazvanīju Mārtiņu – kungu, kas nodarbojas ar pazudušu cilvēku savešanu kopā. Viņš man ieteica doties uz arhīvu, kur noskaidroju savas piedzimšanas vēsturi. Sāku meklēt tuviniekus. Ja māsa Inese nebūtu mani meklējusi, man tik ātri viņus neizdotos atrast,» stāsta Jānis. Ar Inesi viņš sazvanoties apmēram reizi mēnesī. Kad braucot uz Rīgu, iegriežoties pie īstās mātes māsas – savas tantes. Viņš priecājas, ka radiem no vecāku puses piepulcējušies jauni radinieki. Viņš atklāj, ka no mammas puses bez Ineses viņam esot vēl viena māsa, kas jāatrod. Jā, mammai bijuši daudzi bērni. Jānis atceras, kā pirmo reizi braucis satikt Inesi:

«Gribēju tikai satikties, iepazīt. Man nebija svarīgi, vai mani pieņems, jo katram sava dzīve.»

Tomēr nojaušams, ka Jānis bija satraukts un arī zināms noliegums viņā bija.

Inese sarunas noslēgumā saka: «Man liekas, ka Jānis neizrāda, bet rūgtums viņam noteikti ir. Lai gan nebijām viens otru redzējuši, saikne starp mums tomēr ir – ja ne liela, tad pavediens, ko nevar saraut.»