Ķīnas pilsētā Šanhajā ir aptuveni 150 sabrūkošu namu, kas savulaik kalpoja par «komforta stacijām» – vietām, kur Japānas karavīri pirms un II pasaules kara laikā turēja no mājām nolaupītas jaunas ķīniešu un dienvidkorejiešu sievietes un pakļāva seksuālai verdzībai.
Pētnieki lēš, ka šajos namos piespiedu kārtā nācās strādāt aptuveni 200 000 tā dēvēto «komforta sieviešu» – no Korejas un citām Āzijas valstīm, tai skaitā arī Ķīnas, raksta AFP.
Vēsturnieks Su Žiliangs uzskata, ka nedrīkst tik vienkārši aizmirst un aizlaist nebūtībā šo sieviešu ciešanas. Kad deviņdesmito gadu sākumā viņš sāka dziļāk pētīt «komforta sieviešu» vēsturi, varasiestādes aizliedza viņam savu pētījumu publicēt.
«Ķīnas valdība nudien nav darījusi pietiekami. Tas ir kara cilvēktiesību noziegums, taču, lai saglabātu labas attiecības ar Japānu, valdība nevēlas tam pievērst daudz uzmanības,» atklāj Su. Nu viņš vāc naudu izdzīvojušo sieviešu atbalstam. Visā Ķīnā tādas ir atrastas vien 17.
Daudzas no «komforta sievietēm» pēc kara tika stigmatizētas un izstumtas no sabiedrības, nesaņemot nekādu valdības atbalstu. Daudzas cieta gan no fiziskām, gan garīgām traumām, kā arī pēc pārciestās seksuālās verdzības un vardarbības kļuva neauglīgas.
CNN žurnālists Kims Kjungs-Hūns ticies ar vairākām Ķīnas un Dienvidkorejas «komforta sievietēm». «Kad es satiku Žangu viņas tumšajās un noplukušajās mājās, sieviete atsauca atmiņā dienu, kad japāņu karavīri ielauzās viņas mājās un nolaupīja, kad Žangai bija tikai 15 gadu,» viņš raksta.
Dienvidkorejā situācija bijusi līdzīga. Arī Kimu Bok-dongu nolaupīja 15 gadu vecumā.
Darba dienās viņa bija spiesta nodarboties ar seksu ar vidēji 15 japāņu karavīriem, savukārt nedēļas nogalēs šis skaits nereti bija lielāks par 50.
Pēc kara par «komforta sievietēm» starptautiskā līmenī nerunāja. Vien deviņdesmito gadu sākumā Japāna beidzot atzina, ka šāda sistēma pastāvēja, atvainojās un piedāvāja kompensāciju.
Tiesa, tēma vēl aizvien ir delikāta. Janvārī Japānas premjerministrs Šindzo Abe lika Dienvidkorejai aizvākt «komforta sievietes» statuju, kas tika uzstādīta pie Japānas vēstniecības ēkas Busanā. «Mēs neuzskatām, ka šāda veida rīcība uzlabos Japānas un Ķīnas attiecības,» sacīja Japānas vēstniecības pārstāvji, nodēvējot šādu gājienu par «ļoti nožēlojamu».
Su nesen uzsācis sarunas ar Šanhajas varasiestādēm, lai varētu konservēt pirmo «komforta staciju» un izveidot tajā muzeju. «Tas ir ļoti skumji, ka pat pirmā «komforta stacija» pasaulē ir nolemta iznīcībai. Mums ir jāstrādā smagāk,» saka Su.
Ķīna nesen padarījusi pieejamus «komforta sieviešu» dokumentus savos oficiālajos arhīvos, tādējādi atbalstot starptautiskos pūliņos iekļaut šīs sievietes UNESCO Starptautiskajā Pasaules atmiņas reģistrā. Vēsturnieki vēlas, lai Japānas radītā seksuālās verdzības sistēma tiktu atzīta par traģēdiju – kā holokausts vai Kambodžas genocīds.
