Prasītāju pārstāvji aģentūrai LETA iepriekš stāstīja, ka prasības pamatā ir fakts, ka 2008.gada oktobrī, kad visā pasaulē jau aktīvi notika atbalsta sniegšana daudzām bankām, Latvijas valsts institūcijas dzīvoja pārliecībā, ka globālā finanšu un ekonomiskā krīze Latviju neskars, un Latvijā nebija sagatavota normatīvā bāze nedz komercatbalsta sniegšanai, nedz banku pārņemšanai valsts īpašumā.
Kad «Parex banka» saskārās ar globālās krīzes izraisītām likviditātes problēmām un Latvijas ekonomiskās krīzes izraisītām kapitāla pietiekamības problēmām, tā lūdza valsts atbalstu, kā pasaulē darīja simtiem citu banku, savukārt Latvijai nebija nedz programmas, nedz akumulētu līdzekļu, nedz likumdošanas bāzes Eiropas Savienībā (ES) pieņemto lēmumu īstenošanai, ar kuriem valstu finanšu ministru starpā tika panākta vienošanās par tūlītēju ES līmenī koordinētu rīcību, lai novērstu finanšu krīzi. Cita starpā ES valstu finanšu ministri panāca vienošanos par atbalstu sistēmiski svarīgām finanšu iestādēm.
Kargina un Krasovicka advokāts Uģis Grūbe iepriekš atzīmēja, ka visi esot apzinājušies, ka «Parex bankas» bojāeja sagraus Latvijas finanšu sistēmu, bet valsts rokās nebija mehānismu, kā to nepieļaut, un tas piespieda valsti censties parādīt, ka banka nonāks valsts rīcībā brīvprātīga darījuma rezultātā, un tieši šādos apstākļos tapa 2008.gada novembra ieguldījumu līgums, minēja Grūbe.
Faktiski bankas pārņemšanai esot vajadzējis notikt uz likuma pamata, bet likums tika pieņemts tikai pēc «Parex bankas» pārņemšanas - 2008.gada 18.decembrī - un stājās spēkā 31.decembrī. Likumu tā arī sauc - Banku pārņemšanas likums -, un neviens nešaubās, ka tieši uz šā likuma bāzes bija jānotiek «Parex bankas» pārņemšanai, ja vien likums būtu bijis savlaicīgi radīts, sacīja advokāts.