Par iespējamu ZZS un arī Ingunas Sudrabas partiju nelikumīgu finansēšanu aizdomās turētais uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš izmantojis pazīšanos ar Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas priekšsēdētāju Aiju Orniņu, lai ievāktu ziņas par tiesājamo «Latvenenergo» viceprezidentu Meļko, svētdien vēstīja TV3 raidījums «Nekā personīga». Tiesnese nu no amata ir atstādināta.
Krūmiņš šonedēļ intervijās braši aizstāvējās. Noziegumi, kuros viņš tiek vainots, tādi nevarot būt. Kukuļus viņš mēdzot dot, jo citādi nevarot. Krūmiņš norādīja, ka īstā Latvijas nelaime slēpjoties pavisam citur, atklājot, ar kādām netīrām darbības metodēm savu labklājību varētu būt vairojuši Ventspils mērs Aivars Lembergs un bijušais premjers Andris Šķēle. Daži no Krūmiņa stāstiem attiecībā uz Lembergu apstiprinās, un gala lēmumu par to teiks tiesa.
Atšķirībā no Krūmiņa iezīmētajiem lielākajiem ļaunumiem, uzņēmējs nekad nav bijis amatpersona, viņš nav tik piesardzīgs, cik viņa daudz piesauktie Lembergs un Šķēle, un Krūmiņš vāji orientējas Latvijas likumos.
Tieši pirms 40 gadiem Rīgas kinostudijā tapa vēsturiska filma «Zobena ēnā», kas izstāsta skumjo leģendu par Turaidas rozi. Tikai retais titros ierakstīto filmas direktora vietnieku Jūliju Krūmiņu sasaista ar odiozo, vienmēr sabiedrības centrā uzturēties mīlošo uzņēmēju Jūliju Krūmiņu, taču tas ir tieši viņš. Karjeras sākumā kino vidē sevi atradušais Krūmiņš arī pret notikumiem savā dzīvē izturas kā pret spēli, kurā katram jāspēlē loma pēc viņa rakstīta scenārija. Krūmiņš izglītojies Maskavā Kinematogrāfijas institūtā, kādu laiku pastrādājis «Mosfilm» un Rīgas kinostudijā, un tāpat kā citi Latvijas pazīstamie oligarhi savu biznesu sācis ar puķu audzēšanu un pārdošanu plašajā Krievijā.
1986.gadā Aijai Orniņai bija 22 gadi. Krūmiņš tolaik iedvesmoja - brauca košas krāsas žigulītī, viņam daudz nekas nepiederēja, bet Krūmiņš zinājis, ka reiz būs miljonārs. «Toreiz viņš nebija ne biznesmenis, ne tas, kas viņš ir šodien. Bet, viņu klausoties, viņa mērķtiecībā, protams, man likās, ka viņš ir mazliet, ja tā var teikt, jucis. Bet, nedaudz atskatoties atpakaļ, viņš zināja, ka to visu sasniegs. Kā nu viņš to ir sasniedzis...» saka Orniņa.
Ziedu audzēšanas un tirdzniecības kooperatīvs uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas tika pārdēvēts par SIA «Man-Tess». Kādā tieši veidā Krūmiņš tika pie naftas pārkraušanas termināļa Rīgas ostā, tā laika prese neraksta. Taču
kas raksturo tā laika biznesa vidi. «Lat West East» termināla līdzīpašnieku Sergeju Generalovu ar radiovadāmu spridzekli uzspridzināja mājas liftā, bet B.L.B. termināla līdzīpašnieku Valēriju Lihačovu no no lidostas Maskavā aizveda un nošāva nezināmi vīri, kuri uzrādījuši miliču apliecības. Par draudiem Jūlijam Krūmiņam neraksta, bet ieroča nēsāšanas atļauja viņam jau tolaik bija.
Naftas pārkraušanas biznesā iegūtā nauda radījusi arī vēlmi piederēt elitei. 1993.gadā Krūmiņš kļuva par «Kluba 21» biedru, ko var uzskatīt par aizmetni tobrīd ietekmīgajai politiskajai partijai - «Latvijas ceļam». Vēlāk politikas jaunpienācēja Aināra Šlesera partijas biedru Raimondu Paulu Jūlijs Krūmiņš izveidoja par «Man-Tess» piederošā muzikālā centra «Vernisāža» simbolu, bet pašu partijas vadītāju Šleseru piepulcēja savai ģimenei bērnu ballītē Baltezera villā.
Sliktā pieredze nav likusi apstāties - Krūmiņš vēlāk ziedojis gan Repšem, gan Zatleram, gan Sudrabai - katru vēlēšanu lielākajām cerībām. 90.gadu beigās Krūmiņa īpašumus izdevums «Bizness un Baltija» novērtēja ar 3 miljoniem dolāru. Viņš biznesā ieguva arī lielākos ienaidniekus - lietā pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu, kas pašlaik tiesā tuvojas noslēgumam,
Liecinot tiesā pret Aivaru Lembergu, Anriju Lembergu, Ansi Sormuli, Krūmiņš 2010.gada 21.septembrī sacīja: «To, ka viņš (Lembergs) ir aiz kaut kāda ofšora paslēpies, to mēs zinājām. Bez viņa atbalsta neviens projekts nebūtu bīdīts uz priekšu. Kad mēs sākām būvēt naftas parku 100, tas bija tas laiks. Nedeva to atļauju būvēt to termināli. Rakstīja, tātad, jādod dāvinājums pret kaut ko. Nerakstīja jau «kukulis», rakstīja, ka dāvinājums.»
Prokurors Juris Juriss norāda: «Viņš (Krūmiņš) bija viena no personām uzņēmējdarbībā tajos laikos, kas ir redzējusi, kāda bija tā uzņēmuma dibināšana, kapitāla piesaiste, tajā skaitā kļuvis par tām personām, kura uzņēmums ir cietis, tādēļ ka kāds gribējis sagrābt cita biznesu un vairot savu labklājību. (..)
Tas saskaņā ar apsūdzību ir Aivars Lembergs, kurš 90.gadu vidū no šobrīd liecinošās personas Jūlija Krūmiņa ieguvis nelikumīgi daļas vienā konkrētā uzņēmumā kopsummā 75 000 latu vērtībā, bet tā ir tikai nominālvērtība, kas savukārt pavēra iespējas gūt miljoniem ienākumu saistībā ar naftas produktu pārkraušanu Ventspilī.
Par otru galveno šķērsli sava biznesa attīstībai Krūmiņš nosauc kādreizējo premjeru Andri Šķēli, kuram esot slēptas intereses Rīgas ostā. Krūmiņš sastrīdējās ar Andri Šķēli un tāpēc esot pazaudējis savu biznesu ostā.
2011.gadā Krūmiņš pārdeva teju visu «Man-Tess» uzņēmumu grupu un pārcēlās uz Austrāliju. Tomēr Austrālijā Krūmiņam ir garlaicīgi - pēc sabiedrības, zoles un medībām alkstošais Krūmiņš drīz atgriezās un sāka vairākus nekustamā īpašuma projektus Jūrmalā.
Divi gadi bija veiksmīgi, bet nu Krūmiņš nonācis slimnīcā, Truksnis kritis, un vēl līdzi sev Krūmiņš parāvis citus. Korupcijas apkarotāji pārbauda, vai Krūmiņš nav iesaistīts Jūrmalas mēra pārstāvētās partijas slēptā finansēšanā un vai Trukšņa izmitināšana Krūmiņa ekskluzīvajā četru istabu dzīvoklī nav definējama kā kukulis.
Truksnis cenšas izlocīties no atbildes, vai dzīvo miljonāra «Turaidas kvartālā»: «(..)Nē, es tur uzturējos, es tur neuzturos, es tur uzturējos pagaidu tāpēc, ka manā adresē, kur es īrēju un kur man īres līgums ir līdz nākamā gada februāra mēnesim, tas ir, Kuldīgas ielā, gribēju veikt remontu, un uz brīdi, kamēr veicu remontu, pārvedu savas mantas un gribēju veikt tur remontu. Viss ir pilnīgi likuma ietvaros, viss ar samaksām, īres līgumiem, viss ir pilnīgā kārtībā.» Cik maksājis par īri Krūmiņa dzīvoklī, Truksnis no galvas nezinot.
Līdzīgu stāstu stāsta arī Krūmiņa sena draudzene, patlaban atstādinātā tiesnese Aija Orniņa. Arī viņai bijis paredzēts remonts dzīvoklī, tāpēc lūgusi Krūmiņa meitai Maijai Čerņavskai iespēju apmesties Turaidas apartamentos Jūrmalā. Tas nekādā veidā neesot bijis dāvinājums, turklāt Krūmiņš par šādu lūgumu esot uzzinājis tikai vēlāk: «Tā kā esam sen pazīstami, tad nebija viņai pamata šaubīties par iespēju man šo dzīvokli izīrēt,» saka Orniņa.
Lai arī Krūmiņš saka, ka palīdz visiem, Turaidas apartamentos viņš ielaiž tikai šos viņam vērtīgos cilvēkus.
«Naudas piedāvājumu Jūlijs Krūmiņš man nav izteicis, lai gan ar Jūliju esmu daudz uzklausījusi viņa problēmas un risināmos jautājumus. Neesmu pieņēmusi nekādus mantiskus labumus nejūtos kā amatpersona, kā tiesnese, ka savā darbībā būtu pieļāvusi man inkriminētos pārkāpumus vai jebkādus citus pārkāpumus, kas nav inkriminēti. Nejūtos,» apgalvo atstādinātā tiesnese.
Šī nav vienīgā lieta, kuru ar tiesnesi Orniņu ir apspriedis Krūmiņš.
Tajā tiek tiesāts vēl viens Krūmiņam tuvs cilvēks - bijušais «Latvenergo» viceprezidents Aigars Meļko, pie kura automašīnā atrada 146 tūkstošus. Pirmā tiesu instance pret Meļko bija negaidīti maiga un piesprieda tikai naudas sodus.
Rīgas rajona tiesas priekšsēdētāja Inese Siliņeviča.
Orniņa nenoliedz, ka šo lietu pārrunājusi ar Krūmiņu. «Jā, esmu dzirdējusi. Es esmu dzirdējusi no paša Jūlija par Meļko, cik ļoti viņš viņam ir nozīmīgs draugs, cik viņš viņu augstu vērtē. Vai viņš man ir prasījis, ko tur var sakārtot, ko tur var darīt? Pieļauju, ka viņš ir to teicis,» saka Krūmiņa draudzene, taču uzsver, ka konkrēta saruna ar tiesnesi, kura skata «Latvenergo» un Miķeļa lietu, viņai nav bijusi.
Krūmiņa nosauktais lielākais Latvijas ļaunums - Šķēle un Lembergs - ir bijušas amatpersonas, un Krūmiņa izpratnē kukuļošanas aizliegums attiecas vien uz viņiem, bet ne uzņēmējiem. Tāpēc viņš savu vainu nesaskata.
