Pedro Luka (Pedro Luca) sava mūža pēdējos 40 gadus dzīvojis kalnu alā Ziemeļargentīnas Tukumanas provincē. 79 gadus vecais vīrs tur mīt viens pats bez ūdens apgādes un elektrības, raksta tīmekļa medijs «Daily Mail».
Foto: Vīrietis 40 gadus dzīvo kalnu alā kopā ar gaiļiem un kazām
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kad Pedro kļūst izsalcis, viņš paņem savu bisi un dodas medīt vai arī mēro trīs stundu kāpienu lejup uz tuvāko pilsētiņu. Savukārt viņa galvenais dzeramā ūdens avots ir strauts. «Tas ir vistīrākais un skaidrākais ūdens,» viņš saka.
Pedro vienīgie sabiedrotie ir 11 gaiļi un divas kazas, kas pa dienu «ganās» pa kalna nogāzi, bet vakarā atgriežas alā, lai noslēptos no pumām un citiem plēsoņām. Gaiļi ar savām dziesmām modina Pedro ik rītu ap trijiem, un savu dienu viņš iesāk ar ugunskura iekuršanu. «Uguns ir maģiska,» viņš saka, jo dūmi piepilda viņa alu.
Pedro «San Pedro de Colalao» pilsētiņā ir kļuvis par leģendu, un tā iedzīvotāji bieži dod viņam pārtiku un citas preces. Sveces, raugu un kukurūzu viņš iegādājas par savu pensiju, kas svārstās no 100 līdz 200 dolāriem. To viņš saņem pilsētiņas pastā.
Vecā vīra vienīgā tehniskā ierīce ir mazs, ar baterijām darbināms radio, taču pārāk bieži viņš to neizmanto, jo kalnos ir vājš signāls.
Pedro āda ir saules un vēja sabojāta, bet mutē viņam ir palikuši vien daži zobi, taču viņš šķiet jaunāks, nekā teju 80 gadus vecam vīram vajadzētu izskatīties.
Viņš saka, ka vienmēr ir vēlējies dzīvot savvaļā viens pats – jau no bērna kājas. Viņu audzināja viņa vectēvs «San Pedro de Colalao» pilsētiņā, kuru viņš pirmoreiz pameta 14 gadu vecumā, lai dotos pelnīt iztiku, pārvadājot ogles uz Bolīviju.
Pēc atgriešanās viņš devās dzīvot alā. Tiesa, ziņas par vientuļnieku kalnos ātri izplatījās, un nu viņu laiku pa laikam apciemo tūristi un skolnieki.
«Es nekad sev neesmu jautājis, kāpēc izvēlējos dzīvot tieši šeit,» viņš saka. «Tuvumā bija vēl viena ala, taču šī man patika labāk. Reizēm es domāju, ka man būtu paticis apceļot pasauli, apskatīt Eiropu. Taču pa vidu ir liels okeāns, kura šķērsošana prasītu daudz laika.»