Vai esi kādreiz aizdomājies, kāpēc apavi skriešanai maksā tik dārgi?

Internetā ceļo šādi un tamlīdzīgi izteikumi: «Nike savus apavus ražo par 2$», «Yeezy botas maksā 10$, bet adidas tos tirgo par 350$. Viņi nopelna 340$», «botas būtu ievērojami lētākas, ja lielie zīmoli beigtu maksāt visu to lielo naudu Kanjem Vestam, Stīvenam Kurijam un Lebronam Džeimsam», «es 200$ kurpes Melnās piektdienas izpārdošanā nopirku par 50$, varu saderēt, ka kurpju kompānija joprojām pamatīgi nopelnīja».

Taisnību sakot, ir visai pārsteidzoši, ka neviens nepublisko precīzas ražošanas izmaksas konkrētiem modeļiem, ņemot vērā, cik plaši apspriests ir šis jautājums. Un izmaksu informāciju nav nemaz tik grūti sadabūt. Patiesībā ir tikai viens precedents. 2014. gadā Metjū Kišs, «Portland Business Journal» žurnālists, radīja rakstu par to, cik izmaksā izgatavot 100$ vērtu kurpju pāri.

solereview.com komentētāji izlēma, ka vēl noderīgāk būtu atklāt precīzu modeļu izmaksas un to, kādu peļņu uzņēmums galu galā gūst.

Jo, kā jūs drīz atklāsiet, ražošanas izmaksas ir tikai neliela daļa no visa stāsta.

Vietne apgalvo, ka viņu minētās izmaksas esot ar 95% precizitāti. Apskatītas tiek tā dēvētās FOB izmaksas, kuras sastāda visi izdevumi, līdz apavu pāris tiek ielādēts nosūtīšanai no valsts, kurā tas tiek ražots. Tiesa, neesot zināmas tā sauktās BOM izmaksas - izdevumi tikai par izejmateriāliem, kas vajadzīgi, lai kurpes izgatavotu. Tipiskiem skriešanas apaviem BOM izmaksas ietvertu izmantoto sintētisko ādu, diegus, logo, krāsu, apdari, starpzoli, zoli un tā tālāk. BOM izmaksas vairumam uzņēmumu ir konfidenciāla informācija.

Solereview.com analizējis 22 apavu modeļus no adidas, Asics un Nike.

Vietne norāda, ka dažkārt mēdz atšķirties cenas vienam un tam pašam modelim vienā krāsā, savukārt izmēru izmaksas analizētas vidēji, neskatoties uz apavu izmēriem. Minētās cenas ir no datiem, kas pieejami no 2016. gada janvāra līdz maijam. Vietnes apskatnieki norāda, ka konkrēto trīs kompāniju (adidas, Asics un Nike) izvēle nav nejauša, jo tās ir publiskas kompānijas, kas dod piekļuvi datiem par ienākumiem. Tas savukārt ļauj tālāk aprēķināt apavu izmaksas un noteikt vidējo peļņu par pāri.

Lūk, daži piemēri, kur salīdzinātas ražošanas izmaksas (FOB) un pārdošanas cena:

adidas «Yeezy» - ražo par 76$, pārdod 350$, adidas «D-Rose 6» 43$ un 140$, adidas «Boston 5» 29$ un 120$, Nike «Air Max 2016» ražo par 33$, pārdod par 190$, Nike «Free RN Flyknit» 26$ un 130$, Nike «Zoom Pegasus 33» 23$ un 110$, Asics «Gel Quantum 360» ražo par 40$ un pārdod par 170$, Asics «Gel Cumulus 17» 26$ un 120$ un Asics «Gel Nimbus 18» 33$ un 150$.

Nepārsteigties ar secinājumiem!

Pirmie skaitļi noteikti liks sarosīties skeptiķiem: kaut kādas šausmas - pat 130 dolāru peļņa par vienu pāri! Taču tas esot gluži tas pats, kā teikt, ka persona, kura gadā algā saņem 200 000$, pēc pieciem gadiem būs sakrājusi miljonu. Un tas taču nav loģiski. Jo no šīs 200 000$ algas viņam varbūt jāmaksā kredīts par mājokli, auto, jāatmaksā aizdevumi par izglītošanos, jāpērk ēdiens, benzīns, jāmaksā nodokļi un tā tālāk. Tiesa kas tiesa, 200 000$ ir tiešām pieklājīga alga, taču patiesie ietaupījumi gadu gaitā būs krietni pieticīgāki.

Un tā.. adidas pagājušajā gadā pēc nodokļu nomaksas guva 4,1% neto ienākumus, bet Nike - 10,7%. Taču jāatceras, ka zīmolu peļņas dati balstīti uz vairumtirdzniecības ieņēmumiem, nevis mazumtirdzniecības cenu. Tātad, ja jāaprēķina procentuālie ienākumi no mazumtirdzniecības cenas, tad adidas un Nike guva attiecīgi 2,05% un 5,3% peļņu. Un tas ir pieņemot, ka vairumtirdzniecības ieņēmumi ir puse no mazumtirdzniecības cenas.

Citiem vārdiem, par kurpēm, kuras pārdod par 100$, adidas nopelnīja tikai 2,05$ un Nike 5,3$.

Bet paga, paga, vai tikko nebija teikts, ka 160$ kurpes ražo par 30$, jūs droši vien vaicāsiet.

Tad kur paliek pārējā nauda?

1) Kopējā bilde: zīmola kopējās izmaksas, līdz kurpju pāris nonāk pircēja rokās, vairumtirdzniecības ieņēmumi un bruto peļņa.

Ražošanas izmaksas atspoguļo tikai pirmo soli produkta ceļojumā pie pircēja. Kad apavu pāris pamet izcelsmes valstis (kur tas tika izgatavots), klāt nāk papildu izdevumi, kas galu galā noved pie summas, no kuras ražotājs šķiras, līdz apavi nonāk pie pircēja.

Pēc FOB izmaksām klāt nāk, piemēram, transportēšanas izdevumi, - no vienas pasaules malas, kur prece saražota, nogādāšana, iespējams, otrā pasaules malā, kur prece tiks tirgota. Šajā ceļā var rasties arī zaudējumi - pa ceļam no Āzijas uz ASV okeānā izceļas vētra un pazūd daži konteineri ar tūkstošiem apavu pāru tajos. Uzņēmumi parasti pret šādiem gadījumiem apdrošinās.

Šajā brīdī rūpnīcas (FOB) izmaksas pārvēršas par ražošanas izmaksām + apdrošināšanu + kravu pārvadājumu (CIF) cenu. Taču tas ir pirms kurpes tiek izkrautas no kuģa un satiekas ar «tēvoča Sema» muitas darbiniekiem. Piemēram, kad krava nonāk ASV, tiek piemēroti muitas nodokļi. Muitas nodokļu aprēķins ir ļoti sarežģīts, un ASV paļaujas uz savu tarifu kodu (HTSUS) sistēmu, lai noteiktu, cik liels nodoklis ir jāmaksā. Vienam kurpju modelim tas var būt 10%, kamēr otram pat 20%.

Solereview.com aplēsis, ka līdz ar muitas nodokļu nomaksu izmaksas par vienu kurpju pāri ir par vidēji 21% dārgākas, nekā FOB ražošanas izmaksas.

Kad jūs pērkat apavu pāri, nav teikts, ka jūs to pērkat tieši no ražotāja. Visdrīzāk jūs ejat uz lielu apavu veikalu vai kādu interneta vietni un izvēlaties kādu no dažādu zīmolu apaviem.

Vidējā statistika rāda, ka tirgotāji apavus no ražojošā uzņēmuma iepērk vidēji par 50% no cenas, par kādu tie vēlāk tiks pārdoti. Tātad par 100$ tirgotas Nike kurpes uzņēmums tirgotājiem un partneriem pārdod par 50$.

Šie skaitļi, protams, mēdz atšķirties, kad uzņēmumiem ir pašiem savi firmas veikali vai interneta vietnes, jo tad apavi pircējam tiek tirgoti pa tiešo. Tomēr šāda tiešā pārdošana veido pavisam nelielu daļu no kopējā pārdoto apavu skaita.

Tātad 100$ kurpes tirgotāji nopērk par 50$. Ņemot vērā šo piemēru, vidēji par šādu 100$ apavu pāri ražošanas, transportēšanas, muitas, apdrošināšanas izdevumi kompānijām ir 28$. Tātad kompānija par pāri botu līdz šim brīdim nopelnījusi 22$. Taču tas, protams, vēl nav viss - neesam vēl runājuši par citām izmaksām, piemēram, zīmola izmaksām. Tas turpinājumā.

2) Citas izmaksas, nodokļi un neto peļņa.

Tātad slavenais 100$ apavu pāris, par 50$ pārdots tirgotājam, nost noskaitītas ražošanas, transportēšanas, apdrošināšanas un nodokļu izmaksas. Pāri palikuši 22$. Un lūk, vēl kompānijām jāmaksā algas, jāsedz izplatīšanas izmaksas (piemēram, nogādāšana tirgotājiem), jāveido mārketings, jāsedz amortizācijas izdevumi, jāmaksā papildu nodokļi un citas ar uzņēmējdarbību saistītas izmaksas.

Uzreiz jāsaka, ka mārketinga izdevumi ieņem ļoti nozīmīgu vietu šajās izmaksās.

2015. gadā Nike tērēja vairāk nekā 10% no šiem «atlikušajiem 22 dolāriem» un adidas pat 17%. Citiem izdevumiem bez mārketinga Nike pērn tērēja 22% un adidas 26%. Sava daļa vajadzīga arī nodokļu vīram, tajos no «22 dolāriem» Nike pērn samaksājis 22% un adidas 34%. Kad to visu atskaita, pāri paliek tā saucamā neto peļņa.

3) Labi, tad sanāk, ka kompāniju gūtā peļņa no viena 100$ apavu pāra ir visai niecīga.. Bet uzgaidiet!

Kur tad paliek pārējie 50$ - to kabatās droši vien iebāž alkatīgie tirgotāji, kāds droši vien atkal teiks! Izrādās, ka tā nemaz nav.

Vidēji no šā jau minētā un izdomātā 100$ apavu pāra tirgotājs nopelna 6 dolārus.

Tirgotājam jāmaksā ienākuma nodokļi, telpu īre, darbinieku algas, jāapmaksā veikalu iekārtojums un tas ik pa laikam jāmaina, jāmaksā par tirdzniecībai nepieciešamajām iekārtām, noliktavu īri un loģistikas tīklu. Taču tas ir tikai paša veikala līmenī, arī veikala kompānijai jāalgo vadības darbinieki un speciālisti, jāīrē telpas, jādomā par mārketingu un daudzām citām lietām.

Protams, cita lieta ir tirgotāji, kuri nedomā par telpu izskatu un veikalus atver tālās nomalēs, kur īres cenas ir niecīgas. Tie ir outlet tipa veikali. Izrādās, ka viens no outlet flagmaņiem T.J.Maxx gūst 7,5% peļņu, kas ir krietni vairāk nekā, piemēram, ražotājs adidas.

Nauda slavenībām, atlētiem un sporta komandām

Vēl viens aspekts, cik liela ietekme ir naudai, kas tiek samaksāta slavenībām, atlētiem un čempionu komandām, lai tās reklamētu konkrētus apavus vai kompānijas.

Izrādās, ka šogad vien Nike maksās 1 miljardu ASV dolāru par to, lai «vajadzīgie cilvēki» reklamētu kompānijas produktus.

Saņēmēju vidū ir atlēti - superzvaigznes, lielas un mazas sporta komandas un daža laba slavenība. Izklausās, ka tā ir milzu nauda, taču patiesībā, ņemot vērā visus ienākumus, izdevumus un faktorus, tā no lielās finanšu bildes ir vien maza daļiņa.

Piemēram, Nike pērn samaksāja 3,2 miljardus $ tikai mārketinga izdevumos. Tas nozīmē, ka viens miljards ir vien 30% no kopējiem mārketinga izdevumiem. Un solereview.com aprēķināja, ka no 100$ kurpēm mārketingam aiziet 5$. Un maksāšana slavenībām tādējādi no viena apavu pāra ir 1,5$.

Negodīgie peļņas guvēji

Skriešanas apavu ražošana nav nekāda raķešu zinātne. Ja atskaita mārketingu un citus izdevumus, pāri paliek materiāli. Var teikt, ka jebkurš ar attiecīgu ražošanas aprīkojumu un zinošiem darbiniekiem var atkost, kā tie tapuši. Un šeit parādās vēl viens aspekts - viltojumu ražotāji. Bet ir atšķirība: viltojumi top citās rūpnīcās ar zemākas kvalitātes materiāliem. Un zemāki standarti tajās ir itin visā, tai skaitā algās. Ja algas Āzijā jau tā ir zemas, šādās viltotāju rūpnīcās vēl jo vairāk.

Pirms vairākiem gadiem Nike (un arī citi slaveni ražotāji) iekūlās pamatīgā skandālā saistībā ar lētā darbaspēka izmantošanu Āzijas valstīs. Tagad lielās kompānijas cenšas no šādiem skandāliem izvairīties un situācija šādās rūpnīcās uzlabojusies. Tomēr prasības situāciju uzlabot nozīmē arī kompānijas kopējo izmaksu pieaugumu. Lai to kaut kā kompensētu, kompānijas bieži vien pārceļ rūpnīcas uz trūcīgākām valstīm. Eksperti norāda, ka lētais Ķīnas darbaspēks nemaz vairs neesot tik lēts, un arvien vairāk apavu ražotņu pārceltas uz Taizemi.