Citādi par Parex banku (104)

Kopš iepriekšējā Miljona numura iznākšanas Latvijas iedzīvotājiem tika radīta iespēja sajust pasaules finanšu krīzes elpu un ieraudzīt, kā krīt banka. Izteiksmes forma „tika radīta” (nevis „radās”) nav izraudzīta nejauši, jo notikumi Latvijas finanšu sistēmā izskatās vadīti, es pat teiktu – gribēti. To apliecina notikumu gaita.

Kas ir Parex banka?

Lai saprastu pēdējo mēnešu notikumus, vispirms jāzina, kas bija Parex banka. Tā bija divu Latvijas uzņēmēju īpašumā esoša finanšu institūcija, viena no trim bankām, kurā nacionālais kapitāls veidoja vairāk nekā 85% no bankas pamatkapitāla. Pēc Latvijas Komercbanku asociācijas datiem, 2008. gada trešajā ceturksnī Parex banka bija otrā lielākā Latvijas banka pēc aktīvu apjoma, pirmā lielākā pēc noguldījumu apjoma un ceturtā lielākā pēc izsniegto kredītu apjoma. Bankai bija plašs filiāļu tīkls, tostarp filiāles ārvalstīs. Tā bija laba banka, var pat teikt, iekārojama banka.

Pastāv uzskats: ir gluži vienalga, kam pieder finanšu institūcija, galvenais, ka tā strādā godīgi, rada uzticību un kalpo tautsaimniecībai. Ārvalstu bankas vāji attīstītā tautsaimniecībā ir sevišķi noderīgas, jo tām ir laba reputācija, augsta darba kultūra, tās ir drošas, un tām ir viegli pieejami finanšu resursi ārvalstīs. Šim uzskatam var piekrist, ja valsts banku sektorā ir gan ārvalstu, gan vietējās (atbilstoši kapitāla piederībai sauksim tās par nacionālām) bankas. Banku sektora privatizācija bijušajās sociālisma sistēmas valstīs (tagadējās Eiropas Savienības jaunajās dalībvalstīs) notika dažādi. Dažās valstīs rūpējās par to, lai banku sektorā būtu gan nacionālās, gan ārvalstu bankas, citās, tostarp Latvijā un citās Baltijas valstīs, šādu nosacījumu neizvirzīja.

Salīdzinošā statistika liecina, ka Baltijas valstīs kopējā ārējā aizņēmuma proporcija pret iekšzemes kopproduktu un līdz ar to atkarība no ārējā finansējuma un tās ietekmē radītā tautsaimniecības nestabilitāte ir vislielākā. No otras puses, arī ārvalstu banku īpatsvars Baltijas valstu banku sistēmā ir vislielākais pēc visiem banku darbības rādītājiem.

Pievienojoties uzskatam, ka ārvalstu bankas ir devušas daudz laba Latvijas tautsaimniecībai, vienlaikus jāteic, ka tās visvairāk ir kurinājušas ārējo aizdevumu ekspansiju un radījušas nestabilitāti Latvijas finanšu sistēmā. Finanšu analītiķi secinājuši, ka ASV investīciju banku krišanas cēlonis bijis pārmērīgs izsniegto kredītu apjoma pārsniegums (3,5 reizes) pār noguldījumu apjomu, un tas noveda pie smagas finanšu krīzes. Analītiķi uzsver, ka arī Krievijā šī attiecība ir bīstami augsta – kredīti pārsniedz noguldījumus 2,5 reizes. Latvijā 2006. gadā izsniegto kredītu apjoms pārsniedza noguldījumu apjomu 1,4 reizes, 2007. gada beigās – 1,46 reizes un 2008. gada trešajā ceturksnī, kad jau iezīmējās grūtības finanšu sistēmā, – 1,65 reizes1. Ārvalstu bankās izsniegto kredītu apjoms pārsniedza noguldījumu apjomu vairāk nekā divas, trīs un pat sešas reizes, un pārsniegums turpināja pieaugt arī 2008. gadā. Ārvalstu bankas to varēja atļauties, jo tām, pirmkārt, bija iespējams saņemt finanšu resursus no mātesbankām un, otrkārt, visticamāk, būtu iespējama palīdzība no mātesbankām likviditātes nodrošināšanai.

Nedaudzajās Latvijas nacionālajās bankās izsniegto aizdevumu apjoms bija mazāks vai līdzīgs ar noguldījumu apjomu, kas nozīmēja mērenu, sabalansētu kredītdarbību. Parex bankā kredītu un noguldījumu attiecība 2006. gadā bija 0,93, 2007. gada beigās – 0,96 un 2008. gada trešajā ceturksnī – 0,98. Salīdzinājumam atbilstošie Hansabankas rādītāji bija šādi: 2006. gadā – 2,01, 2007. gada beigās – 2,26, un 2008. gada trešajā ceturksnī – 2,6.

Iespējams, arī nacionālās bankas būtu vēlējušās izsniegt vairāk kredītu, taču tām nebija viegli pieejamu finanšu resursu. Iznāk, ka lielāks nacionālo banku īpatsvars Latvijas banku sektorā būtu automātiski, bez liekām pūlēm nodrošinājis mērenāku kredītdarbību un mazāku pasaules finanšu krīzes ietekmi. Otrs secinājums: Parex banka nebija starp tām bankām, kurām būtu jākrīt klasiskā finanšu krīzes cēloņa – kreditēšanas un noguldījumu darbības nesabalansētības – dēļ. To tūlīt pēc bankas kontrolpaketes pārņemšanas atzina arī Inesis Feiferis, tagadējais Parex bankas valdes priekšsēdētājs. Tomēr īpašnieki banku pazaudēja. Kāpēc?

Vai Parex banka kādam traucēja?

Nav pierādījumu, ka ārvalstu bankas būtu centušās iznīcināt Parex banku, taču vēlme samazināt vai pat pārņemt tās tirgus daļu tirgus ekonomikas apstākļos ir gluži dabiska pārējo banku vēlme. Ārvalstu banku klātbūtne un noteicošā nozīme banku sektorā neapšaubāmi apgrūtināja nacionālās bankas darbību. Citiem vārdiem, cīņā par tirgus daļu, nacionālajām un ārvalstu bankām nebija vienādi konkurences nosacījumi. Kamēr ārvalstu bankas bagātīgi ieguva resursus no mātesbankām, vietējām bankām vajadzēja tos meklēt pašām. Tā kā finanšu tirgus ir globalizējies, finanšu resursu sadalē arī pastāv globālā solidaritāte. Tādējādi globālā izpratnē mazām un „svešām” bankām ārējie finanšu resursi ir grūtāk pieejami un dārgi maksā. Parex banka tika galā ar šo situāciju, tās tirgus daļa saglabājās, un Latvijas finanšu tirgū konkurēja piecas, nevis četras vai trīs lielas bankas.

Ar savu darbību banka spēja saglabāt klientu uzticību arī pēc starptautisko institūciju vairākkārtējām tiešām un netiešām norādēm par nelikumīgām finanšu darbībām. Atcerēsimies, ka šādas norādes noveda bezizejā vairākas mazākas nacionālās bankas un tās pārpirka ārvalstu finanšu institūcijas. Ārvalstu kapitāla daļa Latvijas banku pamatkapitālā un pelnošajā aizdevumu tirgū pieauga. Zīmīgi, ka nelikumīgas finanšu darbības atklājās tikai nacionālajās bankās.

Pēdējās dienās žurnālisti pievērsuši uzmanību, ka Parex banka esot bijusi politizēta – devusi naudu partijām. No otras puses, ja nebūtu uzņēmumu, tostarp banku, kas finansē partijas, kā partijas spētu pastāvēt un īstenot vēlēšanu kampaņas? Iznāk, ka pavisam noliegt uzņēmumu devumus partijām nevar. Bet ja nu Parex banka nākotnē gatavojās balstīt kādu nepareizu partiju? Piemēram, kādu jaunu partiju, kas nevis raujas pie varas, kā parasti notiek, bet pakāpeniski krāj sabiedrības uzticību uz pārējo partiju kļūdu rēķina. Jā, tas būtu nopietns apdraudējums esošajām spēka partijām.

Vai izrēķināšanās?

Krīze ir laiks, kad kāds zaudē un kāds iegūst, – tā ir ekonomikas klasika un nav jāpierāda. Arī bankrotējušās ASV un citu rietumvalstu bankas ir atradušas jaunus īpašniekus un turpina strādāt. Stiprākās bankas labprāt iegādājas zaudētājas, lēti iegūstot papildu klientūru un institūciju tīklu. Iespējams, ka, jūtot ieguvumu, potenciālais ieguvējs palīdz potenciālajam zaudētājam zaudēt, piemēram, radot finanšu tirgū spriedzi, bet vēl labāk – paniku. Vai notikums ar Parex banku ir šāds gadījums? Uz šādu domu vedina masu plašsaziņas līdzekļos publicēto faktu loģiska analīze.

Zinot, ka darbības vide un ne sevišķi godīgā konkurence apgrūtina bankas darbību un ka nevienlīdzīgas konkurences apstākļos tirgus organizācija, bet jo sevišķi finanšu institūcija, nevar ilgstoši darboties, valsts atbildīgajām institūcijām vajadzēja izlemt par valstij vēlamo finanšu sektora politiku. Vismaz tad, kad statistiskie dati un dzīve bija pierādījusi, ka pārmērīga ārvalstu klātbūtne banku sektorā padara valsts finanšu sistēmu nestabilu, vajadzēja izdomāt, kā saglabāt esošās nacionālās bankas un varbūt pat veicināt jaunu nacionālo banku rašanos.

Tā vietā masu plašsaziņas līdzekļos izskanēja baumas, ka Latvijas valsts bankām nepalīdzēs, un tas lika banku klientiem kļūt uzmanīgiem. Arī pēc tam, kad Eiropas Savienības valstu finanšu ministri Briselē bija vienojušies par kopīgu darbību un Skandināvijas valstu valdības bija paziņojušas par atbalstu savām bankām, lai kur tās atrastos, Latvijas valdība neteica neko. Atsevišķi valdības pārstāvju izteikumi presei tomēr liecināja, ka bankām žēlastības nebūs, pie visām problēmām pašas vainīgas un nodokļu maksātāju nauda beidzot arī Latvijā ir kļuvusi svēta lieta un nav tērējama banku glābšanai. Šajā brīdī nebija grūti izskaitļot, kuras bankas palīdzību nesaņems. Tīšām vai netīšām, nacionālo banku konkurences nosacījumi tika vēl vairāk pasliktināti. Saprotams, tas pastiprināja klientu un sadarbības partneru piesardzību. Ja banku kreditori izlemtu pārtraukt attiecības ar apdraudētajām bankām, tie visvairāk rūpētos par lielo aizdevumu atgūšanu. Lielās bankas, kuru aizņēmumi bija lielāki un neitrālāki, tādējādi varēja ciest vairāk nekā mazās „kabatas” bankas, kuras ar aizdevējiem bieži vien saista korporatīvas saites. Tāpēc tieši Parex bankai pirmajai radās nopietns apdraudējums. Taču klienti un kreditori vēl nesteidzās pārtraukt sadarbību – līdz brīdim, kad pazibēja baumas, ka no bankas izņem naudu valsts uzņēmumi un pašvaldības.

Kāpēc tieši valsts uzņēmumu un pašvaldību vadītājiem pirmajiem neizturēja nervi? Kāpēc tikai tad, kad bankai un tās klientiem jau draudēja briesmas, parādījās aizliegums valsts uzņēmumiem un pašvaldībām radīt paniku? Un ko nozīmēja bankas īpašnieku skaidrojums, ka bankas likviditātes spilvens, ko veidoja ārvalstu vērtspapīri un valsts vērtspapīri, kļuva būtiski nevērtīgāks un nespēja nodrošināt plānoto likviditāti? Šajā paziņojumā piesaista uzmanību kāds formulējums – komisija pieņēma lēmumu par vērtspapīru šābrīža vērtību, samazinot to par 40%. Par kuriem vērtspapīriem lēma komisija? Uzņēmumu vērtspapīru vērtību nosaka vērtspapīru tirgus, nevis komisija. Paliek Latvijas valsts vērtspapīri, taču būtu pilnīgi neticami, ka valsts vērtspapīru vērtība tiktu samazināta par 40% šādā brīdī! Tas nozīmētu: ja kāds ir nopircis valsts obligāciju par LVL 100, aizdodot šo summu valstij, valsts ir veikusi savu darbu, kas bez aizdevuma nebūtu padarāms, un tad teiktu aizdevējam – zini, man vairāk nav, es tev atdošu tikai LVL 60. Diemžēl cita versija nav atrodama.

Nervozajos apstākļos, ko uzkurināja baumas un ziņu noplūde, ka valsts uzņēmumi un pašvaldības pārvieto naudu uz drošākām bankām, arī privātie klienti sāka izņemt uzkrājumus no bankas. Parex bankas īpašniekiem atlika tikai divas izejas – pieļaut bankas bankrotu, ja naudas izņemšana neapstājas, vai mēģināt to apturēt, saņemot valsts garantijas, tāpat kā tās iepriekš jau bija saņēmušas konkurējošās bankas Latvijā un citās valstīs.

Neapšaubāmi loģiskais bankas prasījums pavērsās pret pašu banku. Valsts sniedza garantijas pret iespējami smagiem nosacījumiem, kas ietvēra bankas kontrolpaketes pārņemšanu. Prese vēl vairākas dienas uzkurināja kaislības, ziņojot par rindām pie bankas automātiem, un tad pēkšņi apklusa...

Secinājums Lasītājs var piekrist vai nepiekrist šai analīzei un secinājumam, ka Parex banka varēja nebūt globālās finanšu krīzes upuris, ja nebūtu izveidoti banku apdraudoši apstākļi – ar atbildīgo valsts pārstāvju neizlēmību, neprofesionalitāti vai varbūt tīšu kaitniecību. Pašlaik tiek rēķināti valsts zaudējumi, glābjot Parex banku, bet kas ir šo zaudējumu patiesie cēloņi un ierosinātāji? Tiek rēķināts, ka valstij aiziet gar degunu Parex bankas 22 dārgās automašīnas un īpašnieki noslēpuši savus īpašumus, bet vai valstij vispār kaut kas pienāktos šajā bankā, ja būtu uzklausīti ekspertu ieteikumi par saprātīgāku tautsaimniecības vadību? Turklāt valstij būs iespēja pārdot uzņēmumu, pie kura radīšanas tā nav pielikusi ne pirkstu. Ir zināms, ka Parex bankas bijušajiem īpašniekiem būs jāatmaksā visi izdevumi, kas saistīti ar bankas glābšanu, bet kuram tādā gadījumā jāsaņem ieguvums no bankas pārdošanas? Valsts jau savu tiesu būs saņēmusi. Tiek meklētas nozieguma pazīmes baņķieru darbībā, bet vai drīzāk viņiem nebūtu jāpasaka paldies par spēju izturēt nevienlīdzīgo konkurences cīņu un ar sava lieluma spēku stabilizēt Latvijas banku sistēmu? 2007. gada beigās piecu lielāko Latvijas komercbanku kopējais aizdevumu apjoms pārsniedza kopējo noguldījumu apjomu 1,67 reizes, bet 2008. gada trešajā ceturksnī – 1,88 reizes. Ja Parex banka būtu rīkojusies tāpat kā ārvalstu bankas (piemēram, Swedbank), pārsniegums 2007. gadā būtu 2 reizes, bet 2008. gada trešajā ceturksnī – 2,34 reizes. Valsts finanšu sistēmas stabilitātes aspektā tā ir nozīmīga atšķirība.

Visbeidzot, vai Parex bankas stāsts nevar atkārtoties? Par to ir vērts padomāt.