Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Jaunumus var solīt tikai nākotne. Pagātne jau ir bijusi, tagadne ir netverams mirklis, un ne vienu, ne otru nevar mainīt. Ar nākotni ir citādi – tai var gatavoties un pat mēģināt ietekmēt. Kas notiks nākotnē Latvijā?
Latvijas ekonomikas eksperti apgalvo, ka valstī esošā krīze ilgšot vismaz gadu un vissliktākais vēl tikai priekšā. To, kas tieši ir sliktākais un kā tas izpaudīsies, viņi nepaskaidro. Tā vien šķiet, ka paziņojums – ir slikti un rīt būs vēl sliktāk – ir tik salds un patīkams, ka nemaz negribas dziļāk domāt: vai tiešām ir tik slikti, un kā patiesībā būs rīt – sliktāk vai labāk?
Ekonomikā attieksme pret nākotni var būt pasīva vai aktīva. Var pasīvi gaidīt notiekošo, bet var arī veidot nākotni vai vismaz tai pienācīgi sagatavoties. Lai sagatavotos, ir jāizprot situācija, citiem vārdiem, jāspēj iztēloties nākotni – tuvāku un tālāku. Prognozējot attīstību nākotnē, parasti piedāvā vairākus scenārijus, tostarp pesimistiskos un optimistiskos.
Pesimistiskie scenāriji
Pesimistiskie scenāriji nozīmē pasīvu attieksmi pret nākotni – sak’, lai notiek, kam jānotiek. Tie veidojas kā esošās situācijas turpinājums, kas Latvijā var izvērsties dažādi atkarībā no tā, vai ārējais finansējums valstij turpinās pieplūst vai pārtrūks.
Ja ārējais finansējums pārtrūks, jo mātesbankas baidīsies izvietot līdzekļus Latvijas bankās un apsīks ārvalstu investīcijas, vai, vēl ļaunāk, ārvalstu kapitālisti aizvāks savu kapitālu no Latvijas, tautsaimniecībā iestāsies finanšu bads. Protams, treknajos gados arī Latvijas uzņēmēji ir šo to ieguvuši – miljonāru saraksts ir pagarš, taču nav zināms, cik liels ir uzņēmēju brīvais kapitāls. Miljonāru vidū ir arī tādi, kuru bagātība galu galā nemaz nepieder pašiem vai nav pārveidojama investīcijās, un tādi, kuri nemaz nevēlas nodarboties ar vidēji ienesīgu biznesu, kas ir ekonomikas stabilitātes pamats. Ja iestāsies finanšu bads, iepriekš aktīvie tautsaimniecības sektori neatjaunosies un to aizvietotāju izveidošanai vai kvalitatīviem uzlabojumiem pašlaik mazāk aktīvajā tautsaimniecības daļā nepietiks līdzekļu. Tautsaimniecības izaugsme apstāsies, iedzīvotāju ienākumi nepalielināsies, turpretī izdevumi vismaz sabiedrisko pakalpojumu jomā nesamazināsies un tautas labklājības uzlabošanās nav gaidāma. Tautsaimniecības izaugsme atjaunosies tikai tad, kad valstī no jauna parādīsies ārējais finansējums.
Šāds scenārijs ir maz ticams, jo pasaulē joprojām ir daudz brīvas naudas, kas meklē iespēju pelnīt jaunu naudu. Pasaules ekonomikas virzība diezgan nepārprotami rāda, ka Eiropas Savienības jaunās dalībvalstis, tostarp Latvija, varētu būt finanšu sistēmas stabilizācijas plānu un banku atjaunotās darbības radītās finanšu plūsmas izvietošanas vieta.
Ja ārējais finansējums turpinās pieplūst, jo mātesbankas izvietos līdzekļus Latvijas bankās un turpināsies ārvalstu investīciju plūsma, pirmās atgūsies bankas. Ekonomiskās attīstības (labklājības paaugstināšanas) aspektā izšķirīga nozīme būs finanšu plūsmu virzienam.
Ja finanšu resursus turpinās iepludināt nekustamo īpašumu sektorā vai izmantot patēriņa kreditēšanai, vismaz sākumā atjaunosies darījumi ar nekustamo īpašumu, pieaugs iekšzemes pieprasījums un uz tā rēķina nedaudz atgūsies tirdzniecība un būvniecība. Patēriņam pieejamo līdzekļu palielinājuma dēļ atjaunosies pieprasījums pārtikas un citas patēriņa preces ražojošai rūpniecībai un individuālo pakalpojumu nozarēm (tūrismam, pasažieru transportam, kultūrai, izglītībai, veselības aprūpei). Visticamāk, palielinoties pieprasījumam, visās nozarēs atkal parādīsies mēģinājumi paaugstināt cenas.
Ekonomiskās izaugsmes un iedzīvotāju ieņēmumu rādītāji uzlabosies, bet kvalitatīvs tautsaimniecības attīstības uzlabojums un tautas labklājības pieaugums nebūs sasniegts. Cilvēkiem būs pieejama nauda un atkal būs iespēja justies finansiāli neatkarīgiem un pat bagātiem, bet tikai uz aizņemtās naudas rēķina. Makroekonomiskie rādītāji, izņemot valsts budžeta ieņēmumu rādītājus un izaugsmes rādītājus, pasliktināsies. Palielināsies imports un maksājumu konta deficīts, valsts ārējais aizņēmums. Darba tirgū atjaunosies algu un pieprasījuma–piedāvājuma nesaderība.
Šāda attīstība nevar būt ilgstoša, un tā nerada kvalitatīvu labklājības uzlabojumu. Spekulatīvā nekustamā īpašuma tirgus iespējas ir gandrīz izsmeltas (cenas jau tagad neatbilst īpašuma kvalitātei, ko vērtē globāli) un tādi peļņas rādītāji kā pēdējos gados tur neatjaunosies. Tāpēc valdības rūpes par nekustamā īpašuma tirgus glābšanu nav iepriecinošas. Nekustamo īpašumu tirgus nav apstājies un nekad neapstāsies. Tas darbosies ekonomiski pamatotā veidā. Mēģinājumi to īpaši stimulēt un vēlreiz uzpūst nekustamo īpašumu burbuli nav prāta darbs
Vēl jāņem vērā, ka mājokļi un zeme nav vienīgie naudas audzēšanas (vai otrādi – zaudēšanas) un spekulāciju tirgi. Mūsdienās šādam mērķim der gan zelts un dārgmetāli, gan juvelierizstrādājumi un mākslas priekšmeti, pat uzņēmumi. Tās ir jaunas jomas, bet tikpat bīstamas un kvalitatīvam ekonomiskās attīstības uzlabojumam nepiemērotas kā nekustamā īpašuma tirgus.
Ja investīcijas ieplūdīs citos sektoros, tautsaimniecības attīstība un labklājības uzlabošana kļūst iespējamāka. Finanšu eksperti mudina, ka pašlaik ir labākais laiks veikt īstermiņa ieguldījumus, taču vienlaikus norāda, ka lielie investori pamazām iepērk ilgtermiņa portfeļus. Īstermiņa investīcijas viņiem ir tikai spekulācijas, bet ne pamatinterese. Šo pieredzi derētu izmantot, jo ilgtermiņa, nevis īstermiņa investīcijas sekmē valsts tautsaimniecības stabilitāti, bet tikai tad, ja tās ir sekmīgas.
Kur Latvijā patlaban iespējamas sekmīgas ilgtermiņa investīcijas? Piedāvājums ir diezgan plašs. Pavisam drīz tirgū nonāks daudzi uzņēmumi, kuru pastāvēšana būs apdraudēta, jo tie ir radīti īstermiņa mērķiem – izmantot lētas izejvielas vai lētu darbaspēku. Latvijas uzņēmumi ir mazi, un gandrīz visās nozarēs tos iespējams ātri un efektīvi pārveidot citam darbības veidam. Jau tagad tie piesaista ārvalstu ieguldītāju uzmanību. Investīciju sekmīgumu noteiks veiksme un tas, cik labi jaunais ieguldītājs būs izpratis nozares nākotnes iespējas un cik labvēlīga būs uzņēmējdarbības vide.
Optimistiskie scenāriji
Optimistiskie scenāriji parasti paredz mērķtiecīgu iejaukšanos ekonomikā, lai uzlabotu tās virzību.
Šajos scenārijos valsts un uzņēmēji ir vienojušies kopējam mērķim un kopīgi izplānojuši, kā mērķi sasniegt. Latvijas stratēģiskajos dokumentos formulētais mērķis ir iedzīvotāju labklājības vai dzīves kvalitātes paaugstināšana, un mērķa sasniegšanas ceļš ir efektīva tautsaimniecība. Tautsaimniecības efektivitātes paaugstināšanas ceļš ir modernizācija un tautsaimniecības ilgtspējības palielināšana, nostiprinot stabilas eksportspējīgas ražošanas vai augstvērtīgu pakalpojumu nozares (būtībā uzņēmumus un uzņēmumu kopumu). Tām jākļūst par ekonomiskās attīstības virzītājām un finanšu plūsmu mērķi, taču tas parasti nenotiek bez papildu stimuliem.
Virzošās nozares ierosina ekonomisko darbību citās nozarēs un tās finansē. Scenārijus atšķir tas, kādas nozares vai ekonomiskās darbības jomas izvēlas par virzošām. Tās var būt vai nu esošās, vai pilnīgi jaunas nozares, bet jaunu izveidošanai nepieciešami lielāki līdzekļi. Uz ražojošu uzņēmējdarbību balstītā tautsaimniecības modelī ārējais finansējums ir noderīgs, bet nerada valsts ekonomisko atkarību no ārpasaules. Zināms, ka tieši atkarība no ārpasaules ir Latvijas pašreizējās ekonomiskās nestabilitātes cēlonis, jo tā vairo gan pašmāju, gan ārvalstu uzņēmēju neticību valstij kā ekonomiskās darbības vietai.
Optimistiskie scenāriji ir acij un ausij tīkami. Tos īstenot ir jebkura Latvijas stratēģiskā dokumenta mērķis, bet tas nekad nav noticis. Tam ir viens iemesls – valstī nav radīti nosacījumi, lai izveidotos stabila un ilgtspējīga tautsaimniecības sistēma. Kas valstij un valdībai – valsts augstākajai izpildinstitūcijai – būtu jādara?
Pirmkārt, jānodrošina uzņēmējiem nozaru attīstības iespēju izpēte, jo tikai valstij pietiek līdzekļu, lai to veiktu. Otrkārt, vienīgi valsts spēj finansēt zinātnisko izpēti tehnisko zinātņu jomās, kas ir jaunievedumu un tehniskās modernizācijas avots. Treškārt, valsts ir atbildīga par tautsaimniecībai nepieciešamo speciālistu sagatavošanu, un tas nozīmē mērķtiecīgu visas izglītības sistēmas virzību. Ceturtkārt, ar ekonomiskās politikas starpniecību valsts var sekmēt finanšu akumulāciju virzošo nozaru atbalstam. Piemēram, Norvēģijā rūpniecības nostiprināšanai tiek izmantots globālais aizsardzības industrijas tirgus. Arī Latvijā aizsardzības līdzekļu novirzīšana rūpniecības stimulēšanai nav peļama doma.
Visbeidzot, valsts rūpējas par to, lai ekonomiskā vide būtu uzņēmējdarbībai labvēlīga. Šajā jomā nepietiek tikai ar birokrātisko šķēršļu mazināšanu, kam pašlaik pieķērusies valdība. Virzoties uz ilgtspējīgu tautsaimniecības sistēmu, nāksies pārskatīt vairākas tradicionālas koncepcijas, tādas kā korupcijas apkarošana, monopolu ierobežošana un konkurētspēja. Par to – nākamajos Miljona numuros.
Vēl jāpiebilst, ka optimistiska scenārija īstenošanas iespējas ir atkarīgas no uzņēmējiem. Tautsaimniecība ir uzņēmēju un uzņēmējdarbības kopums, un uzņēmēju kolektīvā rīcība nosaka tautsaimniecības virzību vairāk nekā visefektīvākie valsts regulējošie pasākumi. Pašlaik ir iestājies lūzuma punkts, kad līdzšinējā uzņēmēju kolektīvā rīcība ir nonākusi strupceļā un ir jāmeklē izeja. Iespējams, daudziem uzņēmējiem nāksies pārvērtēt savu līdzšinējo praksi vai atteikties no tās, ja tie vēlēsies pelnīt ar naudu arī turpmāk.