Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Polijas veto nobloķēja jauna sadarbības līguma parakstīšanu starp Eiropas Savienību (ES) un Krieviju. Šis līgums, kuru plānoja parakstīt 24. novembrī Helsinkos, skāra attiecības starp ES un Krieviju enerģētikas, tirdzniecības un cilvēktiesību jomā. Pirms sarunu sākšanas, Polija pieprasīja Krievijai ratificēt Enerģētikas hartu un atcelt poļu pārtikas produktu importa aizliegumu. Krievija nepiekrita, un sadarbības līgums palika neparakstīts.
Enerģētikas hartas ratificēšana, kuru krievi parakstīja jau 1994. gadā, nebija vienīgā Polijas prasība Krievijai. Šis jautājums ir viens no galvenajiem punktiem, kuru ES pārstāvji pirms mēneša apsprieda ar Krievijas autoritāro prezidentu Vladimiru Putinu Somijas pilsētā Lahti. Šī tikšanas beidzās bez rezultāta.
Viena no galvenajām Eiropas (tostarp Polijas) prasībām ir — lai Krievija atļautu ārvalstu investoriem piekļūt tās cauruļvadu sistēmai, pa kuru Eiropai tiek piegādāta nafta un gāze. Par to, cik daudz investīciju ir nepieciešams ieguldīt energosistēmā, liecina kaut vai tas, ka cauruļvadi, kuru kopīgais garums ir vienāds ar attālumu no Mēness līdz Zemei, vairākos posmos nav tikuši atjaunoti jau trīsdesmit gadu. Krievijas investīcijas šajā jomā neesot pietiekamas, lai varētu atjaunot visu sistēmu tuvākajā laikā. Piemēram, monopolistiskais gigants Gazprom, neraugoties uz pastāvīgi augošo pieprasījumu pēc gāzes, pēdējos gados faktiski neko nav darījis, lai palielinātu gāzes ieguvi. Taču kāda gan var būt ieinteresētība enerģētikas attīstībā, ja cenas diktē politiskie, nevis ekonomiskie apsvērumi? Gāzes maksa vietējiem patērētājiem Krievijā ir tikai 45 dolāri par tūkstoš kubikmetriem, bet uz ārvalstīm gāzi pārdod par 230–240 dolāriem. Tāpēc jau tagad izveidojusies situācija, ka gāze var kļūst par deficītu iekšējā tirgū, par spīti tam, ka Krievija ir ar gāzi bagātākā valsts pasaulē.
Krievijas iebildumi attiecībā uz hartas līguma ratificēšanu ietver dažādas tehniskas detaļas, kuras esot padarījušas hartu par Krievijai neizdevīgu. Energonesēju piegādi, kā uzskata krievi, nevar pielīdzināt parastām starptautiskās tirdzniecības attiecībām, jo ne pircējs, ne pārdevējs nevarēs iztikt viens bez otra. Tāpēc Krievijas pārstāvju skatījumā hartai jāapmierina ne tikai enerģijas patērētāju, bet arī piegādātāju intereses. Enerģētisko hartu neparakstīja arī Alžīrija un Norvēģija — valstis, no kurām ES pērk lielāko daļu naftas un gāzes.
Ir vēl viens Krievijas arguments, kas netiek nosaukts skaļi, bet kas kļuva acīm redzams nesenajā gāzes karā ar Ukrainu. Ja Krievija, kuras teritorijā atrodas 36% no pasaules gāzes krājumiem, atslēgs gāzi kādam patērētājam, Krievijai tas nozīmēs peļņas zaudējumus, bet tam, kam gāzi atslēgs, var iestāties ekonomiskais haoss.
Krievijas embargo
Atšķirībā no citām ES valstīm Polijas nostāja pret Krieviju ir radikālāka, jo ir saistīta ar citu prasību — atcelt Krievijas aizliegumu ievest Polijas lauksaimniecības preces. Daudzi komentētāji uzskata, ka tieši šis embargo interesē Poliju daudz vairāk nekā enerģētiska, kas tiek izvirzīta, lai gūtu citu Eiropas valstu atbalstu. Krievija aizliedza poļu pārtikas importu, kad tika konstatēts, ka vairākām Polijas lauksaimniecības precēm sertifikāti ir viltoti. Aizliegums ir uzlikts tikai uz izmeklēšanas laiku. Tomēr Krievija aizvien nav paziņojusi ne par izmeklēšanas gaitu, ne arī to, cik ilgi tā notiks.
Poļu puse uzsver, ka viltotu sertifikātu daļa ir tikai 0,4% no visa lauksaimniecības importa. Turklāt Krievija pieprasa, lai Polija uzņemtos atbildību arī par trešo valstu precēm, kuras ieved Krievijā cauri Polijai. Taču Polija nedrīkstot veikt šādu kontroli bez Eiropas Komisijas atļaujas. Līdz šim poļu zaudējumi Krievijas aizlieguma dēļ jau sasnieguši aptuveni pusmiljardu dolāru.
Pēdējās divas stundas pirms tikšanās ar Putinu Helsinkos Somijas premjers Mati Vanhanens pavadīja, mēģinādams pierunāt Polijas premjeru Jaroslavu Kačiņski nebloķēt sarunas sākšanu ar Krieviju. Apmaiņā par šo piekāpšanos Polijai bija solīts palīdzēt risināt tās gaļas eksporta problēmu. Poļu premjera atbilde bija skaidrs nē.
Kāpēc tāda nepiekāpīga? Polijas pozīcijas nelokāmību lielā mērā var izskaidrot tās iekšpolitiskās situācijas apskats.
Kačiņski — ģimene un valsts
Pagājis nedaudz vairāk nekā viens gads, kopš Polijas prezidenta vēlēšanās uzvarēja bijušais Varšavas mērs Lehs Kačiņskis. Viņa uzvara bija pārsteigums daudziem, arī iepriekšējam Polijas prezidentam Aleksandram Kvasņevskim, kurš atzina, ka balsojis par Kačiņska pretinieku Donaldu Tusku, partijas Pilsoniskā platforma līderi. Tuska vēlēšanu programma piedāvāja Polijas iedzīvotājiem turpmākas radikālas ekonomiskas reformas. Savukārt Kačiņskis — vienkāršus sociālo problēmu risinājumus: samazināt birokrātu skaitu, palielināt sodu bardzību kriminālkodeksā, nāves sodu ieskaitot, samazināt bezdarbu, kas patlaban ir 18% līmenī...
Pēc uzvaras vēlēšanās tika prognozēts, ka par premjeru kļūs Leha Kačiņska dvīņu brālis Jaroslavs Kačiņskis — Likuma un taisnīguma partijas (LTP) vadītājs. Jaunais prezidents gan solīja, ka tas nenotiks, jo tādā veidā notikšot “pilsoņu tiesību aizskārums”. Pagāja daži mēneši, un Jaroslavs Kačiņskis tomēr kļuva par Polijas premjeru. “Piedāvāt manā vietā kādu citu būtu vēl sliktāks risinājums,” savu iecelšanu komentēja jaunais premjers.
Bergergeita Septembra beigās poļu televīzijas kanāls TVN24 pārraidīja slepeni ierakstītu videofilmu, kas satricināja visu Polijas politisko dzīvi. Videoierakstā bija redzams, kā Adams Lipiņskis, vadošs LTP biedrs, mēģina pierunāt deputāti Renātu Bergeri pamest savu Pašaizsardzības partiju un pāriet uz LTP. Ja viņa piekristu, Lipiņskis apsolīja deputātei valsts sekretāres vietu Lauksaimniecības ministrijā. Netiešā veidā Bergerei (kura, izrādījās, pati bija uzstādījusi slepeno kameru) bija piedāvāta nauda. Skandālu poļu prese nodēvēja par Bergergeitu.
Lielākā opozicionārā partija Pilsoniskā platforma pauda savu neizpratni par Jaroslava Kačiņska nostāju, kurš nosauca Bergergeitu par politisko provokāciju un pauda viedokli, ka nelikumīga ir filmas uzņemšana ar slepeno kameru, nevis filmas saturs. Premjers filmā redzamo novērtēja par “visai normālu lietu” un teica, ka “būtu melīgi saukt to par korupciju”.
Brāļi Kačiņski atkal uzvar
Opozīcija pieprasīja sasaukt Polijas Seima ārkārtas sēdi, lai lemtu jautājumu par parlamenta atlaišanu un pirmstermiņa vēlēšanām. Lai arī saskaņā ar socioloģiskajām aptaujām aptuveni divas trešdaļas Polijas vēlētāju toreiz atbalstīja ārkārtas vēlēšanu sarīkošanu, cilvēku reakcija bija diezgan pasīva. Lielākais protestētāju skaits, kuru opozīcijai izdevās sapulcināt protesta mītiņā, bija 11 tūkstoši. Arī premjera Kačiņska piekritēji nepalika parādā un sasauca savu demonstrāciju, uz kuru bija ieradušies 8000 premjera atbalstītāju.
Nākamais premjera solis bija Andžeja Lepera (kurš ir Pašaizsardzības partijas līderis — tās pašas partijas, no kuras nāk deputāte Bergere) atlaišana no lauksaimniecības ministra amata. Tādā veidā Kačiņskis sagrāva valdības koalīciju, kuru veidoja viņa LTP, mazā labēji radikālā Poļu ģimeņu līga un Pašaizsardzības partija. “Brāli Kačiņski apvienojas tikai ar tiem, kuri viņu priekšā krīt uz ceļiem,” tā uz savu atstādināšanu reaģēja Lepers. Pagāja mēnesis, un premjers aicināja Leperu atgriezties ministra krēslā un koalīcijā. Ilgi nedomājot un īpaši savu lēmumu nekomentējot, Lepers pieņēma uzaicinājumu. Politiskā krīze beidzās ar pilnīgu Kačiņsku ģimenes uzvaru.
Ārpolitika kā iekšpolitikas turpinājums
Premjera un prezidenta iekšpolitisko triumfu sabojāja līdz šim pasīvie Polijas iedzīvotāji. Pašvaldību vēlēšanās 12. novembrī LTP zaudēja opozīcijai gandrīz visās lielajās pilsētās. Pēc divām nedēļām sekoja ziņa par vēl vienu, līdz šim smagāko LTP zaudējumu — pēc otrās vēlēšanu kārtas par Varšavas mēru tika ievelēta opozicionārās Pilsoniskās platformas kandidāte Hana Gronkeviča– Vaļca.
Principiālais Polijas veto par ES sarunas sākšanu ar Krieviju bija izdevīgākais gājiens, kuru Kačiņski varēja atļauties šajos apstākļos. Nedrīkst aizmirst, ka Krievijas embargo dēļ vispirms cieš poļu zemnieki. Turklāt stiprākās pozīcijas LTP līdz šim ir bijušas tieši laukos. Polijas veto izjauca godkārīgo ES nolūku attīstīt sadarbību ar Krieviju, taču arī nenoveda šo sadarbību līdz strupceļam. Saskaņā ar pašreizējo ES un Krievijas partnerības līgumu tā darbība tiek pagarināta automātiski līdz brīdim, kamēr tiek parakstīts jauns līgums.
Taču vienu svarīgu mērķi Kačiņski ar savu pozīciju ir sasnieguši arī ārpolitikā — Polijas divpusējās problēmas ar Krieviju tagad sagādā galvassāpes visai apvienotajai Eiropai. Nesen prezidenta Putina palīgs Sergejs Jastržembskis teica, ka “lielākus rezultātus mēs (Krievija) panākam tieši divpusējā virzienā, bet Eiropas Savienība vēlāk paceļas un pielīdzinās tam līmenim, kuru mēs sasniedzam divpusēji”. Tagad šie vārdi vairs neskan pārliecinoši.
P. S. Pirms tikšanās Helsinkos Krievija paziņoja, ka, iespējams, aizliegs gaļas, piena un zivju importu no visas (!) ES (higiēnas standarti Rumānijā un Bulgārijā neesot atbilstoši). Šis ziņojums jālasa šādi — ar Krieviju kaut ko var sarunāt tikai divpusēji, nevis Eiropas līmenī.