Gāze, gāzīte... (7)

Kā izrādās, gāzei ir dažādas frakcijas. Vienas ir vieglākas, citas smagākas, arī siltuma atdeve tām ir dažāda. Mums stāsta kaut ko par kubikmetriem, bet nav nekā par MWh cenu no pirktās gāzes. Tā ir tikai viena jautājuma daļa. Turklāt, godīgi runājot, gāzi mēs nepērkam, mēs pērkam gāzes piegādi — maksājam arī par caurulēm jeb trubām. Gāzes cena pircējam ir atkarīga no transportēšanas attāluma un citiem faktoriem, tāpēc viena un tā pati gāze Latvijā maksās vienu summu, bet Polijā citu.

Vēl gāzes cena ir atkarīga no laika, kad to pērk. Sezonā ir brīži, kad tā ir lētāka. Ja to pērk lētajā brīdī, jāmaksā mazāk, taču tad tiek kreditēts gāzes pārdevējs un vēl būtu jārēķina, vai tas ir tā vērts (varbūt tā tiek vairota tikai pārdevēja peļņa).

Arī gāzes uzglabāšana kaut ko maksā, un beigu beigās mēs iegūstam pamatīgu sarakstu ar parametriem, pēc kuriem vadoties var lemt par gāzes pirkšanu, ņemot vērā esošos nosacījumus. Parasti, runājot par gāzes cenām, minētie jautājumi kaut kā izslīd no redzes lauka.

Galvenā rūpe — izslaucīt kabatas Šeit nu ir jāsāk skatīt arī lietas otra puse — gāzi mēs nepērkam paši, to pērk Latvijas gāze no Gazprom, lai gan arī Latvijas gāzē praktiski valda Gazprom. Visas sarunas par gāzes cenu faktiski ir par gāzes piegādes cenu Latvijā no Gazprom, kam ir zināmi nosacījumi, privatizējot Latvijas gāzi. Regulatoram, kurš apstiprina gāzes cenu Latvijā, ir divi galvenie parametri: Gazprom cena, par kādu tas pārdod gāzi Latvijas gāzei, un Latvijas gāzes cipari, ko tā pieliek klāt. Var pārmest Latvijas gāzei pārlieku apetīti, bet to itin labi var nodemonstrēt arī Gazprom, kas tādā gadījumā nosaka lielāku cenu, un lielā apetīte pārvēršas par labdarību. Tātad sarunu temats ir nevis gāzes cena pati par sevi, bet "lielās mammas" un viņas "meitas" kopējās apetītes samazināšana.

Kāda tad izskatās šī situācija no veselā saprāta viedokļa? Gazprom kā jebkurš resursu īpašnieks un monopolists vēlas saņemt lielāko peļņu, kāda iespējama. Pat neņemot vērā Krievijas ambīcijas, politiskās vēlmes un vēl daudz ko citu, iegūstam parastu monopolista tieksmi saglabāt savu monopolstāvokli, saņemt monopolpeļņu un pasargāt sevi no konkurences.

Fosilo kurināmo (naftas, gāzes, ogļu u.c.) resursu īpašnieki rūpējas par to, lai izslaucītu klientu kabatas tā, ka viņiem nepaliek līdzekļu investīcijām citos cauruļvados un alternatīvos enerģijas avotos. Protams, cenas nevar celt tā, ka vairs nevar samaksāt, jo tad krītas pārdošanas apjomi un samazinās apgrozījums, kā arī peļņa. Šī praktiski ir vienīgā bremze, kas pašlaik vēl eksistē cenu noteikšanā.

Latvijā var radīt alternatīvu

Aukstums, kas ir raksturīgs mūsu reģionam, paģērēs nepirkt sviestu vai pienu, bet liks maksāt par siltumu, ko lielā mērā dabū no gāzes. Gudras galvas gāzes templī ir sarēķinājušas, cik un kā maksās Latvijā, cik varēs pamēģināt dabūt no Eiropas Savienības (ES), lai novērstu problēmas. Šo summu arī prasa un prasīs. Tāpat rīkojas ar citām valstīm, bet tur monopolistam var rasties problēmas, jo ir alternatīvi gāzes vadi un citi pārdevēji, kuri tāpat grib dabūt maksimumu un labprāt par nedaudz mazāku cenu pievāktu Gazprom klientus. Protams, gāzei ir konkurents — cita degviela, tāpēc tās cena ir piesaistīta to naftas produktu cenai, kuri var aizstāt gāzi, ja maksa par to būs par lielu. Pēc būtības tā ir vienošanās par cenu sinhronizēšanu. Latvijā par tādu konkurentu gāzei drīz var kļūt kurināmais no biomasas vai tas pats mazuts, dīzeļdegviela u.c. produkti. Tomēr pāreja no viena kurināmā pie cita arī prasa savus ieguldījumus, un, kamēr šie ieguldījumi neatmaksājas, gāzi neviens nemainīs pret ko citu.

Taču arī fosilais kurināmais iet uz beigām — viens ātrāk, cits lēnāk. Šis apstāklis kopā ar pieprasījuma palielināšanos ļauj celt tā cenu, un šis process bez citu kurināmā avotu konkurences nav apturams.

Monopolista gājieni starpvalstu līmenī

Tirgošanās ap to, cik gāze izmaksās lietotājiem, ir labs veids, kā paprasīt naudas vietā ko citu, piemēram, piekāpšanos kādos politiskos jautājumos, ja vien gāzes īpašnieks ir valstij pilnīgi vai daļēji piederošs. Kādreiz avīzē Soveršenno Sekretno bija rakstu sērija par to, kā Gazprom izmanto savu cilvēku ofšora firmas dažādu mērķu sasniegšanai. Šīs firmas bija nodibinātas sadarbībai praktiski ar katru valsti atsevišķi. Ir pagājis ilgs laiks, un varbūt tagad šiem ofšoriem ir jau citi īpašnieki vai tie tiek citādi kontrolēti. Tas viss nu ir Putina pārziņā — ko viņš atļauj, ko ne. Tāpēc minētā situācija uztrauc ES valstis.

Monopolstāvoklī turklāt ir arī trubu īpašnieks, jo paralēlas jeb alternatīvas caurules uzbūvēšana prasa milzu līdzekļus. Ja trubu īpašnieks un kurināmā (gāzes, naftas) īpašnieks ir viena persona, jārēķinās jau ar divām problēmām — piegādi un kurināmo.

Vēl spilgts piemērs ir noteiktais 5% PVN gāzei. Interesanti, kā tas ir noticis, jo tie, kas kurina, piemēram, ar granulām vai malku, ir apsveicami no Kioto protokola ES zaļās grāmatas un citiem skatu punktiem, bet viņiem ir jāmaksā konkurenci kropļojoši 18% PVN? ES ir strikti noteikusi, ka gāzei var piemērot samazināto PVN likmi, ja netiek kropļota konkurence! Kā Latvijā var izveidoties situācija, kurā par spīti minētajam ES uzstādījumam tiek diskriminēta daļa patērētāju? Šis ir jautājums, kas jārisina Satversmes tiesā.

Varbūt ir bijis cits scenārijs? Gāzei par spīti visam nosaka citus kurināmā piegādātājus diskriminējošo zemo normu, jo gadījumā, ja noteiktu 5% PVN likmi kurināmam no atjaunojamiem resursiem, varētu būt sarežģīti to samazināt gāzei. Vēlāk labo situāciju un nosaka samazināto 5% PVN likmi arī, piemēram, koksnei. Tādējādi tiek izslēgta iespēja ar PVN likmi stimulēt no atjaunojamiem resursiem iegūstama kurināmā ražošanu un lietošanu.

Vai krātuves ir trumpji

Tiek minēts, ka gāzes cenu varētu samazināt Latvijas gāzes krātuves, jo, pateicoties tām, gāzi varētu pirkt izdevīgos laikos un saņemt maksu par krātuvju izmantošanu Gazprom vajadzībām. Diez vai būtu kāds lielais ieguvums.

Kam pieder vai piederēs esošās un potenciālās gāzes krātuves? Lai izbūvētu krātuvi, ir jāiegulda nopietni līdzekļi, kuru atgūšana noteikti atsauksies uz glabāšanas cenu. Nav sagaidāms, ka krātuves būs kopējs tautas īpašums un no gūtās jebkāda veida peļņas visiem tiks kompensēta gāzes cena.

Ja domā, ka tās varētu piederēt valstij, tad kā atrisināt taisnīgu sadali? Vai no iespējamās peļņas maksās kādu daļu tiem, kas kurina ar malku? Gāzes uzglabāšana kā uzņēmējdarbība ir apsveicama, jo tā vismaz iespējams dabūt nodokļus, bet tas arī ir viss, ko varam sagaidīt no esošās situācijas.

Vietējie monopolistiņi Vienīgais ceļš, kā bremzēt gāzes cenu augšanu, ir tā pati bieži piesauktā konkurence. Ja privatizācijas rezultātā būtu izveidojušies vairāki gāzes pārdevēji un alternatīvas transportēšanas iespējas, varētu runāt par konkurenci starp, piemēram, krievu un turkmēņu gāzi. Tā kā tas dažādu apstākļu dēļ nav noticis, paliek tikai versija par alternatīvu kurināmo (gāzes vadi uz Norvēģiju vai uz citurieni maksās tik daudz, ka gāzes transportēšanas cena "apēdīs" visus citus ieguvumus).

Pašreizējā brīdī, samazinot siltuma un tātad arī gāzes patēriņu, nevajag cerēt, ka gāzes cena nepalielināsies. Uzņēmumam ir savs apgrozījuma pieauguma plāns, ar ko tas rēķinās, un uz jebkuru efektivitātes "ievazāšanu" sekos tūlītēja pretreakcija — cenas celšana. Ir dzirdēts, ka pašvaldību siltumapgādes monopoluzņēmumi esot vienojušies ar gāzes tirgotājiem par to, lai gadījumos, kad kāds vēlas izveidot, teiksim, savu centrālapkures katlumāju, gāzes uzņēmums neizsniegtu tehniskos noteikumus. Tas liecina, ka pašmāju siltumapgādes monopols varētu būt sadziedājies ar gāzes monopolu. Ja māja atsakās no pašvaldības siltuma, samazinās tās apgrozījums, bet savukārt siltuma patēriņa kritums samazina gāzes patēriņu, ko negrib gāzes pārdevējs, jo viņam arī noplok apgrozījums. Monopols arī vietējā pagastā ir monopols.

Cits kurināmais

Kombinēšana ar glabātavām, pirkšanas laikiem un citiem tamlīdzīgiem pasākumiem dod ietaupījumu dažus procentus, bet ne aptuveni 50% apjomā, kādā sola cenu celt. Nav sagaidāmas brīnumzāles pret kurināmā cenu paaugstināšanos vispār, jo arī pat par velti iegūstamu kurināmo no atjaunojamiem resursiem sākotnēji pārdos par summu, kas būs tikai tik mazāka par gāzes cenu, lai vispār sāktu lietot šo kurināmo gāzes vietā. Ja no tirgus tiktu izspiesta gāze un savā starpā konkurētu kurināmais no atjaunojamiem resursiem, kura piedāvājums pārsniegtu pieprasījumu, tad arī tiešām cena kristos. Cīņa par kurināmo no atjaunojamiem resursiem ir balstīta uz diviem vaļiem: 1) Kioto protokolu un 2) neizsīkstošiem krājumiem.

Pirmais valis uz cenu citu iespaidu neatstāj kā vien valstu kopējo atbalstu no to budžetiem nākotnes un dabas vārdā. Neizsīkstoši krājumi ir nopietnāks arguments, jo tas situācijā, kurā kurināmais no atjaunojamiem resursiem komplektā ar fosilo kurināmo apmierina un pārsniedz pieprasījumu, var nodrošināt konkurenci. Šajā gadījumā konkurence ir par tirgus daļu, kuru var iegūt vai saglabāt viens no tiem. Kurš būs lētāks visās nozīmēs (arī izmantošanas ērtības kaut ko maksā), tas arī atņems otram klientus. Tad, kad sāks nopietni izsīkt fosilā kurināmā krājumi un vietā nāks cits konkurents, fosilā kurināmā īpašniekiem vairs nebūs šantāžas iespēju — maksā, cik prasa, citādi nosalsi. Cenas nevis kritīsies, bet tik ātri neaugs.

Atgriežoties pie šābrīža situācijas, varam secināt, ka Latvijas kurināmo no atjaunojamiem resursiem nepatērēs Latvijā, kamēr citur to varēs pārdot dārgāk. To labi pierāda granulu gadījums — 90% eksportē un Latvijā praktiski nevar nopirkt. Gāzes cenu pieaugums granulas atgriezīs Latvijā, jo to transportēšana arī maksā naudu.

Sapnis par būtiski zemākas gāzes cenas saglabāšanu nav reāls, un ir jārēķinās, ka no gāzes īpašnieku puses tiks darīts viss, lai šo cenu arvien palielinātu ne tikai Latvijā.