Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ne reizi vien ir gadījies sastapt cilvēkus, kuri pirmajā acumirklī šķiet ārkārtīgi pazīstami – pēc ārējā izskata, žestiem un kustībām. Tik ļoti pazīstami, ka pilnīgā pārliecībā gribas steigties pretim kā labam draugam un uzrunāt vārdā. Šoreiz tas nebūs stāsts par savstarpēji vienai otrai pretim tiecīgām enerģijas plūsmām, bet par dubultniekiem.
Kad šķiet, esmu viņu patiešām kādreiz kaut kur satikusi un pat kādu vārdu paspējusi pārmīt. Vienu otru seju ieraugot, acu priekšā nostājas vesels stāsts ar galveno personāžu dzīves mērķiem un šaubām, ar mīlas likstām un cerībām, ar intrigām, zaudējumiem un ieguvumiem. Kā dzīves pieredzes bagāta kinoskatītāja varētu riskēt pat prognozēt turpmāko likteni, ja vien... šis tēls, kas negaidot nostājies manā priekšā, arī tobrīd atrastos televizora ekrāna viņā pusē.
Tā savulaik, kad televīzijā demonstrēja seriālu par Šerloku Holmsu, mani pārsteidza bibliotēkā ienākušais, iztālēm tik pazīstamais "doktors Vatsons", kura platais smaids, cilindrs un uzskrullētie ūsu gali pirmajā acumirklī lika pārsteigumā apstāties – vai tiešām Jurijs Solomins? Toreiz visā nopietnībā ar Vatsona cienīgu stāju svešinieks stādījās priekšā: "Elementāri, esmu Vatsons!", nosauca sevi par plaša profila speciālistu un lūdza parādīt viņam vajadzīgās literatūras plauktu. Kad pēc laiciņa uz kādu no viņa jautājumiem atbildēju ar frāzi: "Vienu mirklīti!", viņš mani izlaboja: "Drīkst arī tā - elementāri, Vatson!" Atsmēju, ka nepretendēju uz Šerloka Holmsa titulu, vien speciālista vārdu savā jomā.
Esmu pamanījusi, ka jauniešiem ļoti patīk ieviest korekcijas savā ārējā izskatā, lai tā paspilgtinātu līdzību ar kino un televīzijas slavenībām. Ne tik sen vēl skolas obligāto literatūru meklēja "Bjanka", bet pāris meitenes, kuras savā ārējā izskatā ieviesušas "Zelta Zivtiņas" seriāla varoņu iezīmes, ne mazāk asprātīgi centās piesaistīt apkārtējo uzmanību.
Bibliotēku ir apmeklējis arī gandrīz vai simtprocentīgs līdzinieks Harijam Poteram un joprojām palicis atmiņā ar krietni izspūrušo matu ērkuli, apaļajām brillītēm, savu zinātkāri un lasīšanas tempiem.
Pavasarī manā priekšā materializējās Katja no "Neglītā pīlēna", un patiešām – ja ne tie divi pirmsskolas vecuma bērni, kas nemitīgi viņu steidzināja un raustīja aiz piedurknes, es sievieti būtu uzrunājusi: "Sveika, Katja!" Pirmais acumirklis izteica būtisko līdzībā: pusgari puķaini svārki, tumša, raupja adījuma jaka, melnas bezpapēžu kurpes, īsas baltās zeķītes, brilles apaļiem stikliem un divas īsas biželes. Diemžēl tā nebija kinoaktrise Nellija Uvarova, vien kāda meitene, kas, mazliet piestrādājot pie sava ārējā izskata, itin viegli bija panākusi šo ārkārtējo līdzību. Manījusi pārsteigumu manā sejā, viņa pasmaidīja, un pievērsās grāmatu meklēšanas tēmai.
Un tad vēl – pavisam īsts Emīls, kurš, bibliotēkā ienācis līdzi savai mammai, īsā laika sprīdī paveica daudz vairāk nedarbu nekā Emīls Svensons Kathultas sētā. Puika kā atspole šaudījās starp plauktiem un zem pagaldēm, aptaustīja visas palodzes un puķu podus, pārbaudīja uz izturību aizkarus, īsu brīdi padīdījās katrā krēslā, meta kūleņus un demonstrēja svecīti un tiltiņu. Īsi sakot – Emīls kustējās bez mitas, it kā nemaz nejūtot nogurumu. Bija pilnīgi skaidrs,- puika nerimsies, kamēr katrs mazākais stūrītis nebūs izložņāts. Vienlaikus viņš kaut ko klusiņām sev stāstīja, jautāja un arī atbildēja.
Iespējams, vēl kādas izteiktas līdzības ar kino varoņiem manām acīm ir paslīdējušas garām nepamanītas, jo visus seriālus jau nav iespējams noskatīties. Bet pat šīs pamanītās līdzības liek domāt, ka daudziem cilvēkiem šķiet interesanti izskatīties līdzīgiem saviem elkiem vai slavenībām, apgūt viņu žestu valodu, izteiksmi, runas manieri.