Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pirmo balli lielo skolēnu statusā daudzās skolās mēdz dēvēt par desmitklasnieku iesvētībām. Jo trakāk, jo labāk - spriež pasākuma organizētāji (parasti 11. klašu skolēni) un rīko dažādus ēverģēlīgus pārbaudījumus tiem, kuri sevi tagad sauc par vidusskolēniem. Vai nešauj pār strīpu? Par to šoreiz nolēmām aprunāties arī RB «Vecāku sapulcē».
«Nesaprotu, vai 10. klases iesvētības ir jautrs pasākums vai arī ņirgāšanās par skolēniem un viņu publiska pazemošana. Tie, kuri gādā par šo vispārējo apsmiešanu un apcūkošanu no galvas līdz kājām, parasti ir sajūsmā par tādu iespēju, pašu iesvētāmo domas dalās, bet skolotāji un vecāki lielākoties ir sašutuši. Varbūt par to būtu vērts aprunāties arī «Vecāku sapulcē»,» ierosina Dainas kundze.
Jo trakāk, jo labāk?
Vispirms vēlējāmies noskaidrot pašu skolēnu domas par šādu pasākumu. Saprotamu iemeslu dēļ neminam konkrētus uzvārdus un skolu, kur iesvētības notika.
Diāna: - Iesvētību ballei gatavojos ilgi un rūpīgi. Kopā ar labāko draudzeni un klasesbiedreni ilgi diskutējām par to, ko vilkt mugurā, vai varbūt aiziet pie friziera... Nu, sapucējāmies uz labāko. Lai gan tikām brīdinātas, ka iesvētībās būs arī dažādi pārbaudījumi, taču mums tas nelikās šķērslis. Priecīgā noskaņojumā devāmies uz balli, bet... Mājās atgriezos briesmīgā noskaņojumā - pazemota, apņirgāta, apķēzīta. Apģērbs vairs nebija izmazgājams, bet seju greznoja dažādas krāsas nenosakāmas izcelsmes pleķi. Nesaprotu, kā kaut ko tādu vispār var pieļaut skolā. Cik zinu, neviens par šīm cūcībām nesaņēma pat ne aizrādījumu, kur nu vēl sodu! Visu nakti mocījos ar vēdergraizēm, kas noteikti bija degustācijas pārbaudījuma rezultātā, bet kreisā acs vairākas dienas bija sarkana un sāpēja, jo kaut kāds pārģērbies ķēms no vienpadsmitajiem man acī iepūta «dezīti»...
Jūlija: - Arī man šķiet, ka meiteņu publiska izģērbšana līdz apakšveļai tomēr neiederas skolas pasākumā, ko sauc «Iesvētības». Tā kā mans augums nav ideāls, tad varat iedomāties, kā es jutos. Arī visi tie iebaidīšanas uzdevumi un visādu kaku un tārpu degustācija, pēc kuras vairākām klases meitenēm reāli bija slikti, būtu jāaizliedz. Nedomāju, ka tas bija asprātīgi, drīzāk jau pazemojoši.
Ernests: - Man gan visas tās cūcības tīri labi gāja pie sirds! Kādreiz jau vajag arī tā riktīgi izdulloties. Nākamgad desmitajiem mēs izdomāsim vēl kaut ko briesmīgāku! Atmaksāsim par šo gadu ar uzviju.
Edgars: - Daži uzdevumi iesvētībās tiešām bija labi un izdevās superīgi, piemēram, kad desmitajiem lika nospēlēt kādu etīdi no skolas dzīves, kur būtu iesaistīts arī kāds no skolotājiem. Direktore, manuprāt, vistrakāk tika iznesta cauri... Dzirdēju, ka esot pat apvainojusies.
Andris: - Visjaukākais šajā pasākumā - mūsu klases skuķu spiedzieni, kas esot bijuši dzirdami pat uz ielas. Jā, reizēm varbūt gāja mazliet par šerpu, bet tāpēc jau tās ir iesvētības, nevis vienkārša ballīte. Domāju, ka tiem, kuri apvainojās, kaut kas nav kārtībā ar humora izjūtu.
Vienmēr var pateikt: nē!
Visam ir savas robežas. Arī dažādiem pasākumiem, kas tiek organizēti skolās un par kuriem atbildīga ir skolas administrācija, skaidro Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta departamenta Izglītības atbalsta nodaļas vadītāja, psiholoģe Ingūna Griškēviča. Skaidrs, ka skolēnu drošība un veselība šādos pasākumos nedrīkst būt apdraudēta. Ja pasākumu rīko skolēni, tad klašu audzinātājiem jābūt informētiem par tā norisi. Taču, ja tiešām skolēni jutušies apdraudēti, tad visdrīzāk kontrole nav bijusi nepieciešamajā līmenī. Katrā konkrētā gadījumā vecākiem un skolēniem problēmas jārisina skolā uz vietas, vēršoties pie mācību iestādes direktora. Sūdzības var iesniegt arī departamentā.
Saprotama ir jauno vidusskolēnu vēlme ātrāk iekļauties jaunajā kolektīvā. Taču tas nenozīmē, ka viņus var pazemot, pakļaujot dažādiem apšaubāmiem uzdevumiem, ko rīko citi skolēni no vecākajām klasēm, kuri nereti tādā pārspīlētā veidā cenšas demonstrēt savu pārākumu un varu. Vecākiem un skolotājiem saviem aizbilstamajiem derētu atgādināt, ka neviens nedrīkst viņus pazemot un viņi vienmēr var pateikt: nē, es šo uzdevumu nepildīšu! Tas lielā mērā ir arī katra cilvēka pašcieņas un pašapziņas jautājums. Šajā vecumā bieži vien būt kādas sociālas grupas dalībniekam ir svarīgāk nekā saglabāt savu pašcieņu, taču nekur nav teikts, ka tad, ja cilvēks ļaus sevi pazemot, viņš veiksmīgāk iekļausies jaunajā kolektīvā. Tieši otrādi - skaidri un noteikti pateikts «nē!» reizēm ir iedarbīgāks veids, kā celt savu autoritāti vienaudžu vidū, nekā akla pakļaušanās pazemojošiem un cilvēka pašapziņu graujošiem pasākumiem.