Amerikāņi domāja, ka izstrādā atombumbu lielā slepenībā. Taču Padomju Savienība ASV zinātnieku rindās bija iesūtījusi vairāk nekā 200 spiegu. Viņi nozaga dokumentus ar izstrādēm. 1949. gadā PSRS atombumba bija gatava. Tas bija sākums bruņošanās sacensībai un aukstajam karam.
Pirmā padomju atombumba bija gatava izmēģinājumam 1949. gada 29. augustā. Apmākušās rīta debesis virs Semipalatinskas izmēģinājumu poligona Kazahstānā uz dažām sekundēm pielija ar žilbinoši baltu gaismu. Pēc tam stepē aiztraucās sprādziena vilnis, noslaukot visu savā ceļā.
Tas pacēla gaisā vairākas tonnas smagas bruņumašīnas – it kā tās būtu rotaļlietas. Betona celtnes pārvērtās putekļos, bet tērauda armatūra tika saliekta un aizsviesta kā bumbiņa jūras viļņos. Virs krātera griezās sarkana, kvēlojoša uguns bumba. Sprādziena vilnis aizsniedza augstākos atmosfēras slāņus un vairāku kilometru augstumā uzsvieda augsnes un putekļu vērpetes. Bunkurā, kas atradās desmit kilometru no sprādziena vietas, zinātnieki un armijas virsnieki vēroja, kā sēnei līdzīgajā mākonī kondensējās mitrums, kas pēc tam nolija kā melns lietus. Starp sprādziena lieciniekiem bija Lavrentijs Berija, viens no PSRS vadītāja Josifa Staļina tuvākajiem līdzgaitniekiem, Iekšlietu tautas komisariāta galva, kurš ieņēma arī citus amatus.
Atzīstot Berijas nevainojamo kompetenci iekšlietu drošības un ārvalstu izlūkošanas darbā, Staļins viņam 1945. gadā bija uzdevis gādāt par padomju atomieroču izstrādi. Un tagad Berija šo uzdevumu bija izpildījis! Jau pēc četriem gadiem zinātnieki bija uzbūvējuši pirmo atombumbu!
Kad sprādziena vilnis aizbrāzās tālāk, Berija izgāja ārā. Viņš kā noburts skatījās uz milzīgo sēni debesīs. Pēc tam viņš pagriezās un noskūpstīja uz pieres fiziķi un atombumbas izstrādes projekta vadītāju Igoru Kurčatovu.
Berijas prieks izgaisināja klātesošo bažas. Visi smējās un apkampās. Viņi zināja, ka izmēģinājuma neveiksmes gadījumā visus skartu Berijas dusmas. Labākajā gadījumā tas nozīmētu ilgus gadus smagā darbā kādā nometnē Sibīrijā, bet sliktākajā – lodi pakausī par sabotāžu.
Sprādziena putekļi ASV
Staļins steidzās. Neviens neko nedrīkstēja zināt par Padomju Savienības jauno ieroci. Taču nedēļu pēc izmēģinājuma gaisa straumes aiznesa radioaktīvos putekļus virs Āzijas un Ziemeļamerikas.
Tur kara lidmašīna konstatēja paaugstinātu radiāciju atmosfērā. Un tas bija pierādījums, ka Padomju Savienības teritorijā ir uzspridzināta atombumba.
ASV prezidents Harijs Trumens savā kabinetā izpētīja kara aviācijas ziņojumu un pēc pāris nedēļām paziņoja tautai, ka ASV vairs nav atomieroču monopols.
“Izrādās, ka pēdējās nedēļās Padomju Savienībā ir izdarīts atombumbas sprādziens,” sacīja prezidents.
Šis atzinums bija kā šoks. Pēkšņi ASV vairs nebija varenākā lielvalsts. Nu Padomju Savienība bija kļuvusi par līdzvērtīgu pretinieci. Turklāt nākamajos mēnešos amerikāņi atklāja, ka lielāko daļu zināšanu par atomieročiem Padomju Savienība ir ieguvusi no Amerikas, izspiegojot pilnīgi slepenos kodolpētījumus. Daudzus gadus padomju aģenti bija strādājuši tā sauktajā “Manhetenas projektā”, zaguši pētījumu rezultātus un ar kurjeriem sūtījuši atbilstīgajiem dienestiem Padomju Savienībā.
Vērienīgā zādzība, kas notika ASV izlūkdienestu degungalā, ievadīja aukstā kara bruņošanās sacensību un sabiedrībā izraisīja milzīgas bailes no kodolkara.
Jaunu ziņu trūkums arī ir ziņa
Drīz pēc Otrā pasaules kara sākuma padomju atomfiziķi konstatēja, ka Rietumu pētnieki ir pārstājuši publicēt savu pētījumu rezultātus starptautiskos zinātniskajos žurnālos. Tas varēja nozīmēt tikai vienu: kolēģi Rietumos kodolenerģijas laukā veic slepenus pētījumus.
Karam bija nepieciešami lieli Padomju Savienības resursi, un atomfizika nebija starp galvenajām atbalstāmajām nozarēm. Taču PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) un Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) izlūki cītīgi vāca ziņas par amerikāņu un britu pētījumiem. Visi savāktie materiāli nonāca pie fiziķa Igora Kurčatova.
Padomju Savienība Rietumos izveidoja milzīgu spiegu tīklu – tajā ietilpa vairāk nekā 200 zinātnieku, inženieru un citu darbinieku, kas piedalījās arī “Manhetenas projektā”.
Viens no viņiem bija vācu izcelsmes fiziķis Klauss Fukss. Būdams jauns komunists, viņš 1933. gadā no nacistiskās Vācijas bija aizbēdzis uz Lielbritāniju. Plašās zināšanas viņam ļāva iegūt doktora grādu un darbu kodolpētniecības nozarē.
Briti viņam uzticējās, jo viņš bija nacistu pretinieks. Taču Fukss joprojām palika pārliecināts komunists un bija sašutis, ka Rietumu pasaule par maz palīdz Padomju Savienībai cīņā ar Ādolfu Hitleru. Viņš uzskatīja, ka Padomju Savienībai ir vismaz tādas pašas tiesības uz atombumbu kā Lielbritānijai un ASV.
Drīz pēc iestāšanās darbā vienā no Lielbritānijas institūcijām Fukss 1941. gadā sazinājās ar PSRS vēstniecību Londonā, lai piedāvātu savus pakalpojumus. Jau pirmajā tikšanās reizē Fukss atklāja britu noslēpumus.
Fukss pārceļas uz Losalamosu
1943. gadā Fuksu pārcēla uz amerikāņu gigantisko “Manhetenas projektu”, kura ietvaros strādāja 125 000 cilvēku un kura mērķis bija radīt atombumbu. Sākumā Fukss strādāja Ņujorkā, bet vēlāk pārcēlās uz Losalamosas laboratorijām Ņūmeksikas tuksnesī, kur atradās pilnīgi slepenais projekta centrs. Fukss atombumbas izstrādē deva savu ieguldījumu – vairākus svarīgus atklājumus kodolfizikas jomā, bet brīvajā laikā vāca visu informāciju, kam vien varēja tikt klāt – par jaunākajiem atklājumiem, dažādiem aprēķiniem, par atombumbas spridzināšanas principiem, par bagātināta urāna iegūšanas metodi militārām vajadzībām. Šos materiālus viņš ar slepenu kurjeru sūtīja savam sakaru virsniekam Aleksandram Fekļisovam, kurš oficiāli strādāja PSRS konsulātā Ņujorkā.
Staļins par visu informēts
1945. gada 16. jūlijā amerikāņi bija sagatavojuši pasaulē pirmo atombumbu uzspridzināšanai Ņūmeksikas izmēģinājumu poligonā. Grandiozā sprādziena rezultātā izveidojās trīs metrus dziļš un 320 metru plats krāteris. Starp zinātniekiem, kurus uzaicināja vērot sprādzienu, bija arī padomju spiegs Klauss Fukss.
Ziņu par veiksmīgo izmēģinājuma sprādzienu tūliņ nosūtīja ASV prezidentam Harijam Trumenam, kurš tobrīd atradās uzvarētajā Vācijā, Potsdamā. Tā sauktajā Potsdamas konferencē netālu no Berlīnes bija paredzēts spriest par Eiropas nākotni ar PSRS vadītāju Josifu Staļinu un Lielbritānijas premjerministru Vinstonu Čērčilu.
Kādā pārtraukumā Harijs Trumens paaicināja sāņus padomju diktatoru. “Mums ir jauns, neredzēti postošs ierocis,” viņš pavēstīja. Trumens neminēja jēdzienu “atombumba” un arī neko tuvāk nepaskaidroja par ieroča milzīgo spēku.
Staļins pateica paldies par informāciju un pauda cerību, ka jaunais ierocis noderēšot cīņā ar japāņiem. Viņš palika šķietami vienaldzīgs. Trumens bija pārliecināts, ka Staļinam par bumbu nekas nav zināms.
Kodolpētniecība Padomju Savienībā vēl nebija prioritāte, taču pavisam drīz tas mainījās. Tūlīt pēc īsās sarunas ar Trumenu Staļins deva lakonisku uzdevumu savam ārlietu ministram Vjačeslavam Molotovam: “Mums jārunā ar Kurčatovu un jāpasteidzina darbs.”
Sāk kopēt bumbu
Kad ASV 1945. gada 6. augustā nometa atombumbu uz Hirosimu, Japāna un Padomju Savienība vēl nekaroja. Taču Staļinam šis notikums bija ļoti svarīgs. Viņam vajadzēja pasteigties ar kara pieteikšanu Japānai, lai varētu pagūt iekarot jaunas teritorijas austrumos, pirms japāņi būs kapitulējuši. Tāpēc Staļins nolēma nopietni pievērsties atomieročiem: “Prasi visu, kas nepieciešams. Neko tev neliegšu,” viņš apsolīja pētījumu vadītājam, zinātniekam Igoram Kurčatovam. Naudas netrūka, bet bija maz laika.
Par atomieroču izstrādi atbildīgais Lavrentijs Berija kopā ar Igoru Kurčatovu rūpīgi izpētīja Klausa Fuksa ziņojumus par plutonija bumbu – tādu pašu, kādu amerikāņi uzspridzināja Ņūmeksikā un vēlāk nometa uz Nagasaki. Fuksa ziņojumā bija sīki uzskaitītas visas bumbas sastāvdaļas, kā arī pievienoti tās konstrukcijas rasējumi.
Berija pavēlēja ļoti precīzi nokopēt amerikāņu bumbas konstrukciju. Viņš uzsvēra, ka bumba jāizgatavo pēc iespējas ātrāk, nevis jāpaļaujas uz fiziķiem, kuri gribēja konstruēt paši savu bumbu. Berija norādīja, ka jārīkojas pēc Fuksa atsūtītajiem dokumentiem, taču viss jāpārbauda, lai zinātu, vai Fuksa informācija ir pareiza. Zinātnieki gan pauda neapmierinātību, taču Berija bija nelokāms: ja viņi kaut ko izgudrošot paši un kļūdīšoties, saņemšot nāvessodu par sabotāžu.
Zinātniekus sapulcināja Sarovas pilsētiņā – ap 400 kilometru uz austrumiem no Maskavas. Pilsēta bija izveidojusies ap kādu vecu klosteri, kas padomju laikos bija likvidēts. Tagad tukšajās klostera ēkās zinātnieki ierīkoja laboratorijas.
Lai nelaistu tuvumā spiegus un citus ziņkārīgos, pilsētu pasludināja par slēgtu. Tā ieguva nosaukumu Arzamasa-16 un pazuda no visām oficiālajām kartēm. Atšķirti no pasaules, zinātnieki netraucēti varēja nodoties darbam, jo bija pilnībā atbrīvoti no parasto padomju pilsoņu ikdienas rūpēm. Valstī pēc kara plosījās bads, bet viņi to nemanīja. Staļins rūpējās, lai zinātniekiem pārtikas un citu sadzīvē nepieciešamo lietu netrūktu.
Līdz ar Arzamasu-16 Padomju Savienībā izauga jauna, slepena rūpniecības nozare, kas ieguva urānu un to sagatavoja izmantošanai militārām vajadzībām. Saskaņā ar ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) 1950. gada aplēsēm šajā rūpniecības nozarē strādāja aptuveni 500 000 cilvēku.
Šifrētāji atmasko Klausu Fuksu
Fukss turpināja darbu Losalamosā. Viņš, piemēram, palīdzēja fiziķim Edvardam Telleram, kuram bija uzdots izstrādāt ūdeņraža bumbu. Taču Klausa Fuksa “ziedu laiki” strauji tuvojās beigām.
Virdžīnijas štatā, vecās Ārlingtonholas meiteņu skolas pagrabā, šifrēšanas speciālisti lasīja pārtvertos ziņojumus, ko padomju aģenti bija sūtījuši uz Maskavu. Pamazām amerikāņiem izdevās piekļūt padomju kodiem, un viņi varēja vismaz daļēji izprast ziņojumu saturu. Tur bija minēti tādi pseidonīmi kā Rest, Antenna un Liberal. Amerikāņi mēģināja noskaidrot, kas ir šīs personas.
No ziņojumu fragmentiem šifrētāji secināja, ka Rest agrāk strādājis Lielbritānijā, pēc tam – Ņujorkā, bet tagad atrodas Losalamosā. Tomēr bija vajadzīgi vairāki gadi, lai atšifrētu pietiekami daudz informācijas un noskaidrotu Rest īsto vārdu. Tikmēr Klauss Fukss jau bija atgriezies Lielbritānijā.
1949. gadā Viljams Skārdons strādāja Lielbritānijas drošības dienestā “MI-5”. Viņš bija saņēmis atšifrētos ziņojumus, taču bez tiešiem pierādījumiem nevarēja ievilināt Klausu Fuksu lamatās. Vislabāk derētu skaidra atzīšanās, un te nu Skārdonam uzsmaidīja veiksme.
Tobrīd Fuksam radās vajadzība vērsties pie “MI-5”. Viņa tēvs bija pārcēlies uz komunistisko Austrumvāciju, un Fukss bažījās, kā šis fakts varētu ietekmēt viņa pielaidi slepenajai informācijai. Skārdons domīgs noklausījās Fuksa stāstījumu. Tad izņēma no mutes pīpi un pajautāja:
“Vai laikā, kad atradāties Ņujorkā, jūs tikāties ar kādu Padomju Savienības pārstāvi un sniedzāt viņam informāciju par savu darbu?”
“Nedomāju vis, ka būtu to darījis,” atbildēja pārsteigtais Fukss. Pēc stundu ilgas pratināšanas Skārdons atlaida Fuksu. Fiziķis atzina tikai to, ka savulaik bijis vācu Komunistiskās partijas biedrs. Tomēr Skārdons bija Fuksu nobaidījis, tādēļ viņš pēc dažām nedēļām atkal ieradās drošības dienesta darbinieka kabinetā un sāka stāstīt.
Klauss Fukss domāja, ka par spiegošanu draud nāvessods, un cerēja mīkstināt savu vainu ar vaļsirdīgu atzīšanos. Pratināšanas laikā Skārdons konstatēja, ka Fukss ir kā skolas puika, kurš neapzinās savas rīcības nopietnās sekas. Viņš tiešām esot nodevis ziņas par līdz šim bīstamāko ieroci – urāna bumbu, kas sprāga virs Hirosimas, par plutonija bumbu, ko nometa Nagasaki, un arī par ūdeņraža bumbu, kuras izstrādi Edvards Tellers vēl nebija pabeidzis.
Likvidē padomju spiegu tīklu
Ne Federālās izmeklēšanas biroja (FIB), ne CIP darbiniekiem iepriekš nebija ne jausmas par to, ar kādu vērienu Padomju Savienība izspiegojusi ASV. Tikai pēc Klausa Fuksa apcietināšanas FIB varēja sākt spiegu tīkla likvidēšanu. Taču tobrīd “Manhetenas projekta” noslēpumi jau bija nodoti Padomju Savienībai. “MI-5” pratināšanā Fukss nosauca sava kurjera pseidonīmu – Raimonds. Šis vīrs nogādāja informāciju izlūkdienesta virsniekam. FIB drīz vien noskaidroja, ka kurjera īstais vārds ir Harijs Golds. Viņš bija no Šveices ieceļojis krievu izcelsmes sociālists.
Golds norādīja nākamo spiegu, ar kuru viņš sadarbojies – Deividu Grīnglasu, kas strādāja par mehāniķi Losalamosas laboratorijās. Savukārt Grīnglass mēģināja glābt savu ādu, uzrādot komunistu Džūljusu Rozenbergu, kurš bija precējies ar Grīnglasa māsu Eteli.
Rozenbergu laulāto pāri FIB apcietināja 1950. gada vasarā. Tieši tobrīd ASV bija pārņēmušas bailes no komunistiem. Senators Džozefs Makārtijs vainoja valdību, ka tā cenšoties piesegt vismaz 200 padomju aģentu. Tauta bija sašutusi, un kādam vajadzēja saņemt sodu par to, ka ASV ir zaudējusi atombumbas monopolu. Par grēkāžiem kļuva Rozenbergu pāris. Lai gan viss liecina, ka Etele nemaz nebija iesaistīta ziņu vākšanā, bet Džūljusa loma spiegu tīklā nebija nozīmīga, viņus abus apsūdzēja spiegošanā un tiesāja.
Tiesnesis Irvings Kaufmans paziņoja, ka viņu noziegums esot “ļaunāks par slepkavību”. Uz Rozenbergu pāra sirdsapziņas esot 50 000 amerikāņu karavīru bojāeja Korejas karā, jo Padomju Savienība šo karu sākusi tikai tāpēc, ka iepriekš ieguvusi atomieročus.
“Ar savu nodevību jūs esat mainījuši vēstures gaitu,” konstatēja tiesnesis Kaufmans. 1953. gada 19. jūnijā Džūljusam un Etelei Rozenbergiem izpildīja nāvessodu elektriskajā krēslā. Savā atvadu vēstulē dēliem, sešus gadus vecajam Robertam un desmitgadīgajam Maiklam, viņi rakstīja: “Vienmēr atcerieties, ka mēs nebijām vainīgi.”
Tolaik pavisam atklāja aptuveni 50 padomju spiegu, kuri saņēma 10–30 gadu cietumsodus. Taču lielākā daļa spiegu tika cauri sveikā – vai nu viņi bija labi maskējušies, vai arī izmeklētājiem neizdevās savākt pietiekami stingrus pierādījumus, lai aizdomās turētos apsūdzētu.
2003. gadā Deivids Grīnglass kādā intervijā atzinās, ka uzrādījis savu māsu Eteli, lai paglābtu no soda par spiegošanu savu sievu. Ja viņus abus notiesātu, tad viņu bērni augtu bez vecākiem. Taču tā par bāreņiem kļuva Roberts un Maikls Rozenbergi.
Vecā spiega atgriešanās
Klausu Fuksu atbrīvoja no cietuma 1959. gadā. Pa cietuma vārtiem viņš izgāja tajā pašā brūnajā uzvalkā, kurā bija ģērbies tiesas prāvā pirms desmit gadiem. Hītrovas lidostā Fukss iekāpa Polijas pasažieru lidmašīnā un aizlidoja uz Austrumvāciju. Nonācis VDR, vecais spiegs turpināja savu zinātnisko un politisko karjeru. Viņš dzīvoja Drēzdenē un kļuva par Kodolpētniecības institūta direktoru un Vācijas Sociālistiskās vienības partijas Centrālkomitejas locekli. Fukss nomira 1988. gadā. Urnu ar viņa pīšļiem apraka Frīdrihsfeldes kapsētā Austrumberlīnē, kur mēdza apglabāt VDR sociālistiskos varoņus.