Divsimt, trīssimt, četrsimt! Cīņa par pasaules ātrākā autobraucēja godu turpinās jau vairāk nekā simts gadus. Tās bija bīstamas spēles ar ātrumu, ko pēc Pirmā pasaules kara uzsāka divi jauni briti, sīvi sāncenši Henrijs Segreivs un Malkolms Kempbels. Kurš kuru, līdz nāve mūs šķirs?
Floridas pludmalē Deitonā 1927. gada 29. martā pulcējās 30 000 cilvēku. Taču pūlis nebija sanācis, lai sauļotos. Visi skatieni bija pievērsti britam Henrijam Segreivam, kurš lepni sēdēja savā jaunajā, spilgti sarkanajā automašīnā “The Slug” (“Gliemezis”).
Segreivs iedarbināja abus mašīnas dzinējus, un atskanēja apdullinošs troksnis. Pat 15 kilometru garās pludmales otrā galā skatītāji varēja dzirdēt, ka braucēja monstrs ir gatavs uzbrukumam. Iekārotais pasaules ātrākā cilvēka tituls bija pavisam tuvu.
Kad šis ātruma apsēstais džentlmenis pirmoreiz ieraudzīja automašīnu, ko Lielbritānijas autorūpnīca “Sunbeam” bija uzbūvējusi speciāli rekorda uzstādīšanai, viņš kļuva gluži mēms.
“Tā bija vienīgā reize, kad skatījos uz auto un šaubījos, vai cilvēks ar tādu var braukt,” viņš vēlāk stāstīja par šo brīdi. Tagad Segreivs iespaidīgajam briesmonim ieslēdza pārnesumu un atlaida sajūgu. “Gliemezis” pamazām uzņēma ātrumu.
Pēc sešiem kilometriem sarkanā automašīna nonāca līdz līnijai, kur sākās hronometrāža. Kā zemu lidojošs bumbvedējs “Gliemezis” aiztraucās tālāk pa pludmali. Segreivs cīkstējās ar vadības rīkiem, cik spēja. Jau nelielā ātrumā viņš tik tikko varēja pagriezt stūres ratu, bet tagad mazākā kustība draudēja ar strauju braukšanas virziena maiņu. Bija gandrīz neiespējami noturēt smago automašīnu trasē. Nebija arī nekādu drošības jostu, un pat mazākā nelīdzenā vieta mētāja Segreivu pa sēdekli. Ātruma dēļ vēja spiediens bija tik liels, ka pārtrūka primitīvās ķiveres zoda siksna.
Pusminūti vēlāk braucējs šķērsoja mērķa līniju vienu jūdzi jeb 1609 metrus no starta vietas. “Gliemeža” motors darbojās teicami, toties tagad Segreivs saprata, ka “Sunbeam” inženieri nebija pietiekami parūpējušies par bremzēšanu. Ātrums gandrīz nesamazinājās, lai gan Segreivs atlaida gāzi un spieda bremžu pedāli. Auto turpināja ceļu taisni uz estakādi, ka bija uzbūvēta šķērsām pāri pludmalei. Bremžu trumuļi sāka kust. Vai tiešām “ātruma karalim” bija lemts iet bojā sava lielākā triumfa brīdī?
Pasaules rekords – 63 km/h
1927. gadā automašīnu gandrīz neviens vairs neuzskatīja par jaunu izgudrojumu, un virkne pārgalvju sacentās neskaitāmās ātruma sacensībās. Pirmo oficiālo pasaules rekordu uzstādīja francūzis Gastons Šaslū-Lobā, kurš 1898. gadā Žanto sasniedza 63 km/h, braucot mašīnā ar elektromotoru.
Līdz Pirmajam pasaules karam šo rekordu katru gadu vairākas reizes pārspēja, turklāt viens no ievērojamākiem rekordistiem bija automagnāts Henrijs Fords, kas 1904. gadā sasniedza 147 km/h.
Pēc kara sacīkšu braucēji tika pie daudz ātrākām mašīnām. Kara laikā armijām vajadzēja vieglus un jaudīgus lidmašīnu dzinēju, un tādu motoru konstruēšana veicināja strauju tehnikas attīstību. Vēlāk armijnieki nevajadzīgo tehniku pārdeva. Tagad ātruma fani varēja iegādāties lētus, lietotus lidmašīnu dzinējus, uzstādīt tos uz šasijas un doties trasē.
Lielbritānijā bija tikai viena sacīkšu trase – Bruklendsa. Britu iestādes darīja visu iespējamo, lai saglabātu pēc iespējas mazāku braukšanas ātrumu uz valsts ceļiem. Līdz 1930. gadam lielākais atļautais ātrums bija 30 km/h. Tikmēr turīgais uzņēmējs Hjū Loks Kings iztērēja visu savu bagātību, lai ierīkotu pasaulē pirmo sacīkšu trasi. 1907. gadā Bruklendsa bija gatava. Trase uzreiz kļuva par motoru sporta cienītāju satikšanās vietu, un daudzo ātrumsacīkšu starplaikos daži to izmantoja arī izturības sacensībām. Citiem Bruklendsa deva iespēju pienācīgi noregulēt automobiļus, lai pēc tam tos nogādātu līdzenā, gludā pludmalē un tur brauktu citur neatļautā ātrumā.
Nāve pirms jauna rekorda
Viens no tādiem pludmales ātrajiem braucējiem bija automobiļu konstruktors amerikānis Džons Godfrijs Perijs Tomass, kas savas prasmes un zināšanas bija apguvis pašmācības ceļā. Viņš dzīvoja Floridas pludmales tuvumā un visu savu laiku veltīja sacīkšu automašīnas “Babs” uzlabošanai. Pēc tam ar šo auto viņš uzstādīja vairākus ātruma rekordus. Vienā tādā reizē, 1927. gada 3. martā, notika nelaime. Pārtrūka ķēde, kas grieza aizmugurējo labo riteni, un Tomass zaudēja iespēju vadīt automašīnu, kad tā traucās ar 270 km/h lielu ātrumu. Ķēde trāpīja Tomasam pa kaklu, un viņš uz vietas bija pagalam. Tajā dienā pludmalē klāt bija tikai daži viņa draugi. Pretēji pūļiem dažas nedēļas vēlāk, kad gar jūras malu traucās Henrijs Segreivs.
Labu izglītību ieguvušajam ātruma fanam bija ietekmīgi sponsori, piemēram, riepu ražotājs “Dunlop”, naftas kompānija “British Petroleum” un, protams, “Sunbeam”. Nebija nejaušība, ka rekorda uzstādīšanas mēģinājumu viņš sarīkoja Floridā. Deitona ir viena no līdzenākajām, gludākajām, garākajām un platākajām pludmalēm, bet amerikāņi tobrīd interesējās par automobiļiem vairāk nekā jebkura cita tauta pasaulē.
Segreivs iebrauc jūrā
1927. gadā uz 119 miljoniem ASV iedzīvotāju bija 23 miljoni automašīnu – tātad auto bija gandrīz katram piektajam amerikānim. Tāpēc Segreivs nebija pārsteigts, kad tūkstošiem amerikāņu fanu ieradās noskatīties viņa braucienu. Segreiva dzimtenē Lielbritānijā uz 47 miljoniem iedzīvotāju bija tikai viens miljons auto. Lai braucienu izmantotu arī reklāmas nolūkos, “Sunbeam” fabrika uz sava ražojuma bija uzrakstījusi: “1000 zirgu no “Sunbeam Motor Co”. Volverhemptonā, Anglijā.” Tas gan bija neliels pārspīlējums – “Gliemezis” attīstīja tikai 800 zirgspēku lielu jaudu.
Taču, kā jau minēts, “ātruma karaļa” lielākā problēma bija bremzes, nevis motora jauda. Kad bremzes bija pilnīgi izkusušas, Segreivs joprojām brauca ar ātrumu 100 km/h. Bijušais kara lidotājs apņēmīgi pagrieza automašīnu jūrā, un ūdens masa to nobremzēja šļakatu mākonī. Katastrofa bija novērsta.
Lai oficiāli uzstādītu rekordu, Segreivam vajadzēja to pašu ceļa posmu veikt arī pretējā virzienā, un tad tiktu aprēķināts vidējais ātrums. Braucēja inženieru komanda steidza uzstādīt jaunas bremzes, piepildīja benzīna tvertni un atkal sūtīja mašīnu trasē. Pusstundu pēc tam, kad pirmo reizi bija sākuši darboties dzinēji, laika mērītāji deva savu vērtējumu – 327, 97 km/h. Tādējādi viņš kļuva par pirmo cilvēku, kas pārvarēja līdz šim “maģiskās” robežas trešajā simtā.
Skatītāji pludmalē bija sajūsmā, Segreivs atgriezās Lielbritānijā kā varonis. “Gliemezi” izstādīja Londonā, lai visi varētu apskatīt jauno ātruma monstru.
Sāncensis Kempbels gatavs uz visu
Viens no rūpīgākajiem jaunā rekorda vērotājiem bija Malkolms Kempbels – sīvs jaunā varoņa sāncensis. Viņš bija bagāta dimantu tirgotāja vienīgais dēls un jau iepriekš sacentās ar Segreivu un Periju Tomasu Lielbritānijas pludmalēs. Tagad viņš saskatīja iespēju izcelties Deitonā. Dzimtenes nelīdzenajās pludmalēs mašīna, braucot ar 300 km/h, būtu apgāzusies, turklāt ātra braukšana pastāvīgi stiprā piekrastes vējā būtu pārāk riskants pasākums. Deitonā bija labāki gan laikapstākļi, gan pludmale. Tāpēc 1928. gadā uz Floridu Kempbels aizveda arī savu ātruma monstru – “Blue Bird”.
Salīdzinājumā ar Segreiva braucamo “Zilais putns” bija neliels. Mašīna svēra 2,4 tonnas, tai bija lidmašīnas dzinējs ar 24 litru darba tilpumu, kas attīstīja 875 ZS jaudu. Motors bija tik moderns, ka Kempbelam vajadzēja saņemt īpašu atļauju tā lietošanai. Bagātais mantinieks bija gatavs darīt visu, lai pārspētu rekordu. “Blue Bird” izmaksāja neticami dārgi – 15 000–20 000 sterliņu mārciņu. Tomasa Perija auto “Babs”, kas uzstādīja pasaules ātruma rekordu pirms diviem gadiem, bija izmaksājis vien aptuveni 1000 mārciņu.
Kad teju pēc gada kopš Segreiva brauciena Kempbels iedarbināja savas automašīnas dzinēju, Deitonas pludmalē atkal bija skatītāji. 1928. gada 19. februārī “Blue Bird” uzņēma ātrumu, bet tūliņ pēc sāktās hronometrāžas atdūrās pret nelielu smilšu kāpu. Kempbels gandrīz izlidoja no auto. Brilles noslīdēja uz mutes, un spēcīgā pretvēja dēļ viņš vairs neko nevarēja redzēt. Katastrofa šķita neizbēgama, tomēr brīnumainā kārtā Kempbelam izdevās braucamo savaldīt.
Ātruma tīkotāju pārņēma panika. Viņš nekāpa ārā no mašīnas, lai uzliktu jaunas riepas, kā tas šādos gadījumos bija ierasts, bet apgriezās un pilnā gaitā nobrauca visu trasi atpakaļ. Vēlāk viņš stāstīja, ka nolēmis riskēt par spīti visam. Kad viņš nonāca pie mērķa, bija tik noguris, ka no auto viņu izcēla mehāniķis. Tomēr brauciens bija tā vērts: ar vidējo ātrumu 333 km/h viņš bija pārspējis Segreiva rekordu.
Mazliet ātrāks – cementa tirgotājs
Jau pēc diviem mēnešiem amerikānis Rejs Kīčs ar savu milzīgo “Triplex” laboja rekordu par vienu kilometru stundā. Šim auto bija trīs dzinēji, katram – 27 litru darba tilpums, bet kopējā jauda – 1500 ZS. Briti neņēma par pilnu Kīča mašīnu, un cīņā atkal iesaistījās Henrijs Segreivs. Viņš bija paguvis apmainīt “ātruma karaļa” karjeru pret finansiāli un fiziski drošāku darbu – cementa rūpnīcas pārdevēju. Tagad tirgotājs sāka plānot savu atbildes gājienu ar “Golden Arrow” (“Zelta bultu”). Ar 930 ZS jaudu vajadzēja būt diezgan, lai šī zemā automašīna sasniegtu 380 km/h.
Tomēr pirms brauciena uz ASV Segreivs nervozēja. Būdams kaislīgs sacīkšu braucējs, viņš nebaidījās no nāves, toties raizējās, ka varētu sagādāt vilšanos faniem. Segreivs bija pārtraucis savu ātruma “rekordu mednieka” karjeru kā čempions. Tagad viņš varēja palikt arī zaudētājos.
Viņa bažas vairoja sliktais laiks Floridā. Taču 1929. gada 11. martā, par laimi, debesis noskaidrojās. Aptuveni 100 000 skatītāju pulcējās smilšu kāpās, lai redzētu, vai “Zelta bulta” paveiks šķietami neiespējamo. Nelāgās priekšnojautas piepildījās – jaunais motors neizturēja slodzi. Pēkšņi pārplīsa radiatora šļūtene, vējstiklu piešķiežot ar ūdeni un tvaiku. Automašīna tomēr tika līdz hronometrāžai. Šļūteni salaboja, un dažas minūtes vēlāk rekords bija rokā. Šoreiz tas bija pārsniegts par 38 km/h. Turklāt inženieri domāja, ka šī automašīna var vēl vairāk. Fani priecājās kā neprātīgi, ar 372 km/h Segreivs atkal bija ātrākais. ASV prezidents Herberts Hūvers ielūdza autobraucēju Baltajā namā, bet Lielbritānijas karalis viņu iecēla bruņinieku kārtā.
Ceļu aizšķērso motocikls
Tagad pēc rekordiem izslāpusī publika atkal pievērsās Kempbelam. Viņš ar konstruktora Rīda A. Reiltona palīdzību sāka būvēt jaunu, vēl ātrāku “Blue Bird”. Jauno mašīnu apgādāja ar 24 litru, 1450 zirgspēku motoru, un 1931. gada 5. februārī tā bija gatava startam Floridas pludmalē.
Arī šoreiz laikapstākļi nebija tie labākie. Vairākas dienas lija lietus, redzamība bija tikai pāris simtu metru, un riepas grima slapjajās smiltīs. Ik reizi, kad auto šķērsoja kādu peļķi, tā ātrums samazinājās tik stipri, ka Kembels tik tikko varēja noturēties sēdeklī. Turklāt rekordbrauciena laikā viņam nācās izvairīties no motocikla, kas bija iemaldījies trasē. Taču “Blue Bird” nepievīla! Automašīna sasniedza 395 km/h, Kempbels bija atguvis pasaules čempiona titulu, bet publika jau atkal gaidīja – pretuzbrukumu.
Pēc 1929. gada rekorda Segreivs nolika “Zelta bultu” garāžā un mēģināja uzstādīt ātruma rekordu jūrā. Tas viņam arī izdevās, ja vien nebūtu 1930. gada 13. jūnija. Segreiva laiva sadūrās ar spēcīgu vilni un apgāzās. Leģendārais britu sacīkšu braucējs gāja bojā brīdī, kad bija pasaulē ātrākais gan uz sauszemes, gan jūrā.
Pēc pastāvīgā sāncenša nāves
Malkolmam Kempbelam nu bija brīvas rokas, un viņš ar aizvien jaudīgākiem “Blue Bird” automobiļiem uzstādīja vēl četrus rekordus. 1935. gadā Kempbels sasniedza ātrumu 485 km/h un beidza savu sauszemes karjeru, lai kļūtu par “rekordu mednieku” uz ūdens.
Čempionu soliņš nepalika tukšs. Pirms Otrā pasaules kara Džons Kobs sasniedza ātrumu 592 km/h, bet mūsdienās brits Endijs Grīns ir vienīgais cilvēks, kas ar auto braucis ātrāk par skaņas ātrumu. Cīņa par pasaules ātrākā autobraucēja titulu turpinās jau vairāk nekā simts gadu. Vienīgi pēc Segreiva un Kempbela vairs nav bijis divu citu sāncenšu, kas tik sīvi cīnītos savā starpā un tik īsā laikā uzstādītu tik daudz rekordu.