Lietoto drēbju ceļi (3)

Gandrīz katrs noteikti būs iepircies "otro roku" jeb second hand apģērbu veikalos, kas ir visdažādāko kategoriju un atšķirīgu maciņu biezumam. Vairākums lietoto apģērbu tirgotāju par savu rūpalu runā nelabprāt, jo darbs prasa uzņemties risku, vajadzīga liela pieredze un arī veiksme, citādi nākas zaudēt. Tiesa, dažs no viņiem ticis arī uz zaļa zara.

Pēc dzelzs priekškara pavēršanās uz Latviju ceļu sāka mērot humānās palīdzības kravas, kuras drīkstēja saņemt valsts un pašvaldības institūcijas vai sabiedriskās un reliģiskās organizācijas, kurām tas bija atļauts. Sākumā drēbju un apavu sūtījumi no padomju gūsta izkļuvušajai Latvijai bija kā ziedojumi, tad te paciemojās Rietumu onkuļi un izbrīnā teica: – Mīlīši, cik jūs nesaimnieciski! Paši sēžat pliki un nabagi, bet visu tā pa labi un kreisi izdalāt. Atveriet labāk veikalus, mūsu sūtīto kaut vai par nelielu maksu pārdodiet, lai nāk kāds labums, bet par brīvu dodiet vien tiem, kuri pelnījuši vai kuri pavisam nabadzīgi!

Pamazām veidojās to cilvēku loks, kuri sāka nodarboties ar lietoto preču sašķirošanu un pārdošanu. Latvijā radās arī vairumtirdzniecības noliktavas, uz kurām lielie lietoto mantu savācēji ārzemēs sūtīja apjomīgas kravas. Savukārt daudzi veikalu īpašnieki paši nodibināja ciešākus kontaktus ar lietoto preču piegādātājiem Anglijā, Francijā, Itālijā, Vācijā, Šveicē, Amerikā. Tagad ir skaidrs, ka pieprasījums pēc lētākajiem lietotajiem apģērbiem būs vēl ilgi, jo cilvēkiem nav pietiekami daudz naudas, lai iepirktos apģērbu firmu veikalos.

Tāpat turpināja pienākt ziedoti sūtījumi reliģiskajām un sabiedriskajām organizācijām. Muitas procedūra "Imports brīvam apgrozījumam" (tai bija pakļauti abi preču veidi – gan humānās palīdzības, gan valkātie apģērbi) nozīmē, ka krava ievesta un palikusi Latvijā un tālāk ar to īpašnieks var rīkoties pēc savas izvēles – laist tirdzniecībā, dāvināt u. tml. Nereti arī ārzemju sadraudzības organizācija vai draudze pieteica atsūtītās mantas par simbolisku samaksu pārdot, lai par iegūtajiem līdzekļiem varētu, piemēram, atjaunot baznīcu un draudžu ēkas, organizēt dažādus labdarības pasākumus utt. Tālākais, protams, bija atkarīgs no ziedojumu saņēmēja sirdsapziņas un aktivitātes.

Bāzē prece lielos maisos Vairumtirdzniecības bāzēs, no kurām liela daļa (aptuveni desmit) īrē angārus a/s "Agroapgāde" teritorijā, lietotas drēbes var iepirkt mazumtirdzniecībai. Dažas noliktavas atvērušas savas filiāles Rēzeknē, Daugavpilī un vēl dažās pilsētās.

Pie angāriem jau iztālēm lieli uzraksti vēstī: jauns oriģināls pievedums no Anglijas. Sūtījumus var iegādāties par dažādām cenām: bērnu un pusaudžu miks (jauktas drēbes, tostarp apavi un dažādas citas lietas) 1,20 lati kilogramā, vējjakas – 2 lati, T-krekli Ls 1,50, vasaras džemperi Ls 1,20 kilogramā utt.

Vairumtirdzniecības bāzēs privātpersonām neko nepārdod, te var iepirkties tikai juridiskas personas, kam ir bankas konta numurs, reģistrācijas apliecības numurs un cilvēks ar paraksta tiesībām. Bāzē izraksta pavadzīmi un mazumtirgotājs var saņemt iepakojumus ar ārzemēs nodotajām un sūtītajām drēbēm, apaviem un citām lietām. Tālāk atliek izvērtēt savas iespējas un spēkus – atvērt savu veikalu vai meklēt, kā citādi tirgot, piemēram, kārtojot izbraukuma tirdzniecības atļauju.

Marina bāzē SIA "Teksa" laipni aicina: – Dibiniet uzņēmumu un brauciet pie mums! Tad es jums visu parādīšu un pastāstīšu, kā ir jāstrādā. Tiesa, šis darbs prasa nerimtīgu rosīšanos un kārtīgu piepūli, daudzi neiztur un slēdz savus uzņēmumus, taču citi attīstās un atver aizvien jaunus veikalus. Viņa iesaka uzsākt savu biznesu un izstaigāt visus angārus, kur nāk apģērbi arī no Šveices, Dānijas, Vācijas (tie gan esot ļoti novalkāti). Citām vairumbāzēm nodibināti kontakti, lai no ārzemju rūpnīcām un veikaliem iepirktu iepriekšējās sezonas un neizpārdotos apģērbu modeļus, tie ir jauni, nevis lietoti apģērbi.

Šķirotajos lietoto apģērbu iepakojumos katrā ir ne mazāk kā desmit kilogrami, jāpērk viss maiss. Tā sauktajos miks necaurspīdīgajos maisos (ap 100 – 150 kilogramu, kas arī jāpērk viss) iekšā var būt ļoti daudz kas, arī gultas veļa, somas un dažādi sadzīves priekšmeti. – Ja klients nāk pirmo reizi, es noteikti stāvu klāt un skatos kvalitāti, – piebilst Marina. Dažkārt lielo maisu pirkums ir veiksmīgāks, citreiz ne. Ģimenes paciņās saturs arī raibs, tās nākušas no cilvēkiem, kuri mantas, ko vairs nevēlas lietot, aiznes uz savācējuzņēmumu, kur visu ķīmiski apstrādā. Tālāk sūtījums nonāk pie mums vai citur.

Marina stāsta, ka uzņēmums ņem drēbes no Anglijas, kādreiz bija sūtījumi no Holandes, bet tiem pazeminājās kvalitāte un pieauga cenas. Apģērbu savācējfirmas, piemēram, Anglijā strādā šādi: darbinieki pa rajoniem izvadā maisiņus, kur vietējie iedzīvotāji saliek savas nevajadzīgās drēbes, apavus un lietas. Konkrētās dienās liela automašīna ierodas savākt šos maisus, un nogādā, teiksim, Latvijā. Lietoto preču tirgotāji min, ka ir ļoti noderīgi uzzināt, no kādiem rajoniem furgons maisus ir vācis: ja tas bijis Īrijā un tālākajos Anglijas reģionos, tad apģērbu krava būs trūcīga, ja no Londonas apkārtnes, saturs var būt ļoti labs (bet visiem oriģināliepakojumiem cena taču ir vienāda). Vairumtirgotāji, saprotams, vienmēr teic, ka katrs sūtījums ir tā labākā prece, taču veikaliņu īpašniekiem bieži vien ir savi informācijas avoti par drēbju izcelsmi.

Lietoto apģērbu veikaliņiem pircēju daudz

Lielākajai daļai lietoto apģērbu veikaliņu jau izveidojies pastāvīgs klientu loks. Ļaudis ar laiku izvērtē, kurā veikalā atrodams kāds preču sortiments, un regulāri apstaigā tos, kur biežāk izdodas atrast savai gaumei un stilam piemērotākus tērpus. Vēl jo labāk, ja stabilajiem klientiem saimnieki jau pasaka, kad būs nākamais preču pievedums.

Antrai un Andim Krūmiņiem lietotu apģērbu tirdzniecībā ir divpadsmit gadu pieredze, un nu viņu uzņēmumam "Lipiss" ir pieci veikali: Siguldā, Valmierā, Lubānā, Cesvainē un Madonā. Siguldā pircēju esot aizvien vairāk, taču lauku rajonos cilvēkiem, šķiet, dzīve kļūst arvien trūcīgāka un viņi bieži pat nevar atlicināt naudu lietotiem apģērbiem.

Antra stāsta, ka viņi cenšas pārdot preci par vidējo cenu – no 30 santīmiem līdz diviem latiem, taču mēdz būt arī atsevišķi labāki un dārgāki apģērbi (ja, piemēram, gadās kāds kažoks un kvalitatīvs moderns mētelis). Lai veikala prece būtu pievilcīgāka, Antra teic, ka dažkārt iepērk jaunus iepriekšējās sezonas apģērbus.

Preci uzņēmums ņem kādā no vairumtirdzniecības bāzēm Rīgā, ja nepietiek vienā bāzē, kur kļuvuši jau par pastāvīgajiem klientiem, tad meklē arī citur. Agrāk mēģinājuši sadarboties ar firmām ārzemēs, taču secinājuši, ka nekad nevar zināt, ko uz Latviju atsūtīs, un tāpēc dažkārt zaudējuši lielas naudas summas. Viņu uzņēmums priekšroku dod nešķirotajiem oriģinālajiem iepakojumiem no Anglijas, jo no šķirotajiem maisiem, kas ir arī krietni dārgāki, parasti jau daudz kas labs atlasīts. Piemēram, no simts kilogramu maisa parasti divdesmit kilogramus jāizmet kā pilnīgi nederīgus tirgošanai. Gadās, protams, arī ļoti labi apģērbi un vērtīgas lietas. Tālāk maisu saturu sašķiro tālāk pa cenām. Antra rēķina, ka mēnesī viņiem vajag aptuveni desmit tonnas. Lai drēbes nogādātu uz visiem veikaliņiem, iegādāti divi busiņi. Vasarās sestdienās ar lēto preci pa 20 santīmiem, kas paliek pāri no veikaliem, viņi braucot izbraukumu tirdzniecībā uz tuvējiem pagastiem, taču Antra uzskata, ka ar to vairs nevar nopelnīt.

Apģērbj sevi un ģimeni Ne katram lietoto apģērbu tirgotājam ir iespējas atvērt savu veikaliņu, kas prasa papildu līdzekļus un rūpes. Liela daļa par savu tirdzniecības vietu izvēlas tirgus būdiņas. Vislielākā humpalu tirgošana ir Rīgā, "Dreiliņu tirgū", kur redz nebeidzamus drēbju kalnus.

Lai arī cik riskanta un grūta ir šī nodarbe, daudzi lietoto apģērbu tirgotāji turpina apbraukāt savas tirdzniecības vietas, kur gadiem ilgi vietējie jau viņus gaida. Pagastos lietotos apģērbus redz izliktus laukumā pie baznīcas vai pie citām ēkām, kā arī telpās. – Ja nebūtu lietoto apģērbu, mums nebūtu ko ģērbt mugurā, – teic kāda sieviete. – Tas ir vienīgais, kas atlicis Latvijā, viss cits jau ir atņemts, lai mēs varētu izdzīvot.

Paši lietoto preču tirgotāji teic, ka, pateicoties viņu nodarbei, apģērbta ne vien ģimene un radinieki, bet tikuši arī pie citām vajadzīgām lietām, ko citādi nebūtu par ko iegādāt. Kāda sieviete skumji noteic: – Visu mūžu smagi strādāju, bet tagad no 76 latu pensijas, nomaksājot 65 latus par dzīvokli, nekam vairs neatliek nauda. Tāpēc šis darbs, kas gan ir ļoti grūts un prasa ārkārtīgi daudz laika, ir vienīgā izdzīvošana. Es labprātāk, protams, sēdētu savā dārziņā, nevis braukātu pa pagastiem un tirgotu humpalas. Tas nav viegli – atvest no bāzes, mājās sašķirot, sacenot un iztirgot, izmetot nederīgo. Gadās, ka no lielās bāzē pirktās pakas tikai desmitā daļa ir tāda, ko var pārdot. Tāpēc, lai būtu ko tirgot, dažs pa reizei velk ārā no sava skapja labākos apģērbu gabalus. Rūpes sagādā arī zagļi, kas vieglu roku klusiņām paņem labākos apģērbu gabalus. Bez tam grūti izpildīt Valsts ieņēmuma dienesta prasības. Kases aparāti, čeki utt. – tas viss, protams, ir sagādāts, taču, lai sakārtotu visu grāmatvedību, vajadzētu pieņemt grāmatvedi, kas ir nereāli.

Peļņa jau nekāda nesanākot, stāsta tirgotāji, kuri nevēlas publiskot savus vārdus, ar grūtībām var samaksāt par benzīnu un automašīnas labošanu, kā arī veikalā atļauties nopirkt ko garšīgāku, nerēķinot pēdējos santīmus. Jābūt lielai pieredzei, lai uzreiz redzētu, vai lielajā bāzes maisā ir iztirgojama prece. Kam ir labi kontakti Vācijā, Anglijā vai citur, drēbes sarūpē no turienes.

Sadarbojas ar ārzemju drēbju savācējiem

Uzņēmumam "Degas" ir plašs veikalu tīkls Rīgā, Aizkrauklē, Liepājā, Smiltenē, Balvos, Gulbenē u. c. SIA "Degas" ar second hand, kā arī mēbelēm strādā vienpadsmito gadu un nu jau attīstījuši Uzņēmuma mārketinga menedžeris Renārs Strazdiņš min, ka viņi jau sen vairs neņem apģērbus no vairumtirdzniecības firmām Latvijā, bet gan sadarbojas tieši ar lietoto drēbju lielajām savācējkompānijām un šķirotājiem Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā, Holandē. Mazāku daļu veido jaunās drēbes – rūpnīcu iepriekšējās sezonas modeļi. Pircēji ir ļoti apmierināti, jo "Degas apģērbu" veikalos var nopirkt pasaulē vadošo apģērbu ražotāju mazlietotus modeļus. Pircēju nāk daudz, bet pagājušajā gadā Grīziņkalna skeitparkā pat notika īpaša modes skate "Degmodell"05", kur jaunās modes mākslinieces saviem tērpu modeļiem izmantoja "Degas apģērbu" preci. Interesanti, ka uzņēmuma izpilddirektors Gatis Krēsliņš un īpašniece Rita Krēsliņa minēti Latvijas 600 miljonāru sarakstā.

Firma "Venda-2" jau vairāk nekā desmit gadus veikalos Rīgā, Smiltenē, Liepājā, Aizkrauklē tirgo lietotos apavus no Vācijas, ņemot tos tieši no šīs valsts firmām.

Kur likt nevajadzīgās drēbes?

Arī mums pašiem, pārskatot skapju saturu, gribas to atsvaidzināt, un tad nākas domāt, kur likt apnikušās drēbes vai tās, no kurām bērni izauguši. Latvijas iedzīvotāji uz ārzemēm savus apģērbus nesūta, taču pastāv iespējas nevajadzīgo garderobi nevis izmest atkritumu konteinerā, bet nodot, piemēram, labdarības organizācijai "Sarkanais Krusts" vai biedrībai "Humānās palīdzības centrs".

"Sarkanais Krusts" saziedotās drēbes un apavus nogādā tālāk pansionātiem, bērnunamiem, savukārt uz biedrību "Humānās palīdzības centrs" nāk daudzbērnu ģimenēm un bijušajiem ieslodzītajiem domātais apģērbs. Centra izveidotājs Rihards Krieviņš vienā mājā iekārtojis telpas ar sašķirotām drēbēm, apaviem, rotaļlietām un dažādām saimniecības precēm, kas var noderēt trūcīgajām ģimenēm, invalīdiem. Otrajā ēkā vienā telpā noteiktu skaitu uzvalku, kreklu, bikšu, mēteļu, kā arī segas, mājsaimniecības lietas, produktus var izvēlēties tikko brīvībā iznākušie ieslodzītie, uzrādot cietuma izziņu. Savukārt tie, kas nāk atkārtoti, saņem jau nedaudz sliktākas kvalitātes apģērbu un nedaudz mazāk produktu. Vienpadsmit gados centrs sniedzis palīdzību ap 14 tūkstošiem ieslodzīto.

Pateicamies lietoto apģērbu veikala (Skolas ielā 22) darbiniecēm par sadarbību!

***

Lielākās valkāto drēbju un lietoto tekstilizstrādājumu humānās palīdzības kravu nosūtītājvalstis:

Humānās palīdzības apģērbi:

1996.gads – Zviedrija, Vācija, Kanāda, Nīderlande, ASV

2003. gads – Zviedrija, Vācija, Norvēģija, ASV, Somija

2004. gads – Zviedrija, Norvēģija, Vācija, ASV, Somija

2005. gads – Norvēģija, ASV, Kanāda, Šveice, Austrālija.

Lietoti apģērbi:

1996. gads – Nīderlande, Lielbritānija, Vācija, Zviedrija, Dānija

2003. gads – Lielbritānija, Zviedrija, Vācija, Šveice, ASV

2004. gads – Lielbritānija, Norvēģija, Šveice, Zviedrija, ASV

2005. gads – Norvēģija, ASV, Šveice, Islande, Kanāda

Ienākušie lietotie apģērbi:

1996. g. – 6 676 548 kg;

2003. g. – 5 394 090 kg;

2004. g. – 2 237 461 kg;

2005 g. – 560 549 kg.

Piebilde. Kopš 2004. gada, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai, robežas ar citām ES dalībvalstīm (Lietuvu, Igauniju) kļuva par ES iekšējām robežām un līdz ar to vairs nepastāv obligāta prasība noformēt muitas deklarāciju precēm, kas tiek ievestas Latvijā no citām ES dalībvalstīm.

VID Galvenās muitas pārvaldes dati

***

Lielākie lietoto apģērbu un apavu tirgotāji

"Degas", "Venda-2", "Kristīne-RR", "Second Best", "Timaleks", "Lipiss", "Levan", "Ļekon", "Tabita", "Pēteris P", "Rials A", "Teksa", "Sidals", "Apeks"

***

VIEDOKĻI

Anita savu garderobi veido, regulāri iepērkoties lietoto apģērbu veikalos. Nu jau ir liela pieredze, kuros veikalos ko un kā meklēt. Šajos veikalos, kā min Anita, var atrast arī nevalkātus slavenu zīmolu apģērbus, kā arī tādu firmu apģērbus, kādus Latvijā nekur citur nevar iegādāties.

Iveta, būdama māksliniece, lietoto apģērbu veikalos meklē ko īpašu savam stilam. Parasti iegādāto tērpu viņa radoši pāršuj vai izmanto tā detaļas. Garderobes papildināšanai lieti noderot humpalās atrastie lakatiņi, cepures, jostas, somas.

Guntars humpalās iepērkas tāpēc, ka materiālie apstākļi nav tādi, lai drēbes iegādātos citur. Un kāpēc gan par kreklu maksāt divdesmit latu firmas veikalā, ja te tādu pašu var atrast par pāris latiem un dažkārt pat santīmiem?

Alfrēds uzskata, ka tas ir nožēlojami – visu, ko ārzemēs cilvēki sanes maisiem un atdod par velti, te tirgot par naudu. Skumji, ka mūsu cilvēkiem dzīves līmenis ir tik zems, ka nenoniecina pat pasaulē nevienam nevajadzīgas desmit un vairāk gadus noliktavās nogulējušas drēbes, apavus un dažādas preces. Tas, pēc Alfrēda domām, ir cilvēka cieņu pazemojoši.

Sarmītei second hand veikali šķiet vienīgais glābiņš, lai apģērbtu bērnus, jo firmu veikalos bērnu drēbēm ir nesamērīgi augstas cenas, turklāt tie ir sintētiski. Starp lietotajām drēbēm var atrast labus kokvilnas un vilnas kreklus, džemperus un bikses.