Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Inflācijas līmenis Latvijā audzis kā lavīna, kļūstot par visaugstāko ES valstīs. Taču par inflācijas straujo pieaugumu un draudošo ekonomisko krīzi valdība nopietni sāka runāt tika vasaras vidū.
Pēc oficiālām ziņām, pašlaik inflācija pārsniegusi 10 procentus. "Cilvēki tērē pārāk daudz," paziņoja Ministru prezidents Aigars Kalvītis. Jādomā, viņš nerunāja par pensionāriem, kuri tik tikko savelk galus kopā, bet gan Latvijas iedzīvotājiem, kas strādā ārzemēs un uzkrātos līdzekļus dzimtenē iegulda nekustamajā īpašumā, kā arī turīgiem Krievijas pilsoņiem, kas iegādājas namus Rīgā un villas Jūrmalā. Savukārt par uzņēmējiem, kuri izvairās no nodokļu maksāšanas, banku politiku, par nepieciešamību attīstīt savu ražošanu, tiek runāts izvairīgi.
Valdība sākusi no nepareizās puses
Par iedarbīgāko inflācijas apkarošanas veidu valdība uzskata pedagogu, mediķu, pašvaldību un sabiedriskā sektora darbinieku algu iesaldēšanu. Vairākums valsts iedzīvotāju saņem pensijas un algas, kuras atpaliek no Eiropas līmeņa, lai gan tam jau ir pietuvojušās cenas mūsu veikalos. Nākamajā gadā atkal tiek solīts elektroenerģijas, gāzes un naftas produktu cenu pieaugums. Saskaņā ar prognozēm tuvākajā laikā par 30 procentiem var sadārdzināties daudzas rūpniecības un pārtikas preces. Jāatzīmē, ka jautājums par skolotāju algu iesaldēšana sabiedrībā izraisījis pretrunīgu reakciju. Ir arī tādi, kuri nejūt līdzi, jo uzskata, ka pedagogi saņem pietiekami daudz piemaksu, turklāt visi uzņēmušies vairākas slodzes. Šajā jautājumā "Latgales Laiks" nolēma uzzināt domes deputāta, Daugavpils 17. vidusskolas direktora Ivara Šķiņča viedokli.
Pēc viņa domām, inflācijas apkarošanu valdība sākusi no nepareizās puses. Iesaldējot pedagogu algu, valsts izglītības sistēmu diskreditē vēl vairāk. Par to, ka šīs profesijas prestižs katastrofāli krītas, liecina studentu skaita straujā samazināšanās pedagoģiskajās specialitātēs. Vakanto vietu pašlaik pat budžeta grupās ir pārpārēm. Pedagoga diploms mūsu sabiedrībā jau sen vairs nav cieņā, jo privātajā biznesā jaunieši saņem daudz labāku atalgojumu.
Rīgā jau trūkst skolotāju, savukārt situāciju Latgalē pagaidām glābj pensijas vecuma skolotāji. To trūkuma dēļ skolēnus māca pat jaunāko kursu studenti. Par kādu izglītības kvalitāti šajā gadījumā var būt runa?
I. Šķiņčs uzskata, ka, taupot uz pedagogu rēķina, valsts faktiski ekonomē uz bērnu rēķina. Jāietaupa citur. Piemēram, jāatsakās no nevajadzīgiem, dārgiem projektiem. Viens no tiem ir nacionālā bibliotēka jeb "Gaismas pils". "Ar šādu pieeju mūsu valstī drīz vairs nebūs, kas māca bērnus, bet gaismas pils "tumsības valstībā" neiederēsies," joko skolas direktors.
Valstij ir jārūpējas par mediķiem
Cilvēki runā, ka ārstiem būtu grēks žēloties, jo viņu nelielo algu kompensē "aploksnes" un pacientu dāvanas. "Latgales Laiks" uz sarunu aicināja Daugavpils onkoloģiskās slimnīcas ķirurģijas nodaļas virsmāsu Doru Laudiņu. Pēc viņas domām, nedrīkst visus mērīt ar vienu mēru. D. Laudiņai, kura medicīnas jomā nostrādājusi vairāk nekā četrdesmit gadus, ir daudz pazīstamu ārstu un medmāsu, kuri skaita katru santīmu. Arī viņa pati bijusi šādā situācijā, līdz onkoloģiskā slimnīca kļuva par SIA "Daugavas slimnīca" daļu. Tagad personāls saņem cienīgu atalgojumu. Ir piemaksas par nakts dežūrām un darbu svētku dienās, tiek maksātas pat prēmijas.
"Medicīnas darbiniekiem, jo īpaši sievietēm, ir viena būtiska privilēģija – mums nevajag daudz skaistu tērpu, jo visu darba dienu jānēsā uniforma. Taču, runājot nopietni, valstij par mediķiem ir jārūpējas. Tas ir ļoti smags, pašaizliedzīgs darbs – gan fizisks, gan psiholoģisks. Protams, ir izņēmumi, taču, ticiet man, nejauši cilvēki par ārstiem un medmāsām nekļūst," saka D. Laudiņa.
Tagad ir nežēlīgs laiks
Kā teica pensionāre Liliāna Čukste, pēdējā laikā dzīve sagādā vienas vienīgas vilšanās. No Jēkabpils uz Daugavpili viņa pārcēlās 2002. gadā. Pilsēta Liliānu apbūra ar lieliskajām puķu dobēm un zaļajiem apstādījumiem, no kuriem, viņasprāt, tagad nekas nav palicis pāri. Turklāt Daugavpilī, salīdzinājumā ar citām pilsētām, bija zemāki komunālo pakalpojumu tarifi. Neko īpašu atļauties viņa nevarēja, taču 70 latu pensijas pietika pārtikai, vizītēm pie ārsta un vienistabas dzīvokļa apmaksai. Tagad L. Čukstes pensija pārsniedz 100 latus, taču naudas katastrofāli trūkst. Ja arī turpmāk cenas pieaugs šādā tempā, pēc Liliānas Čukstes domām, par delikatesi pensionāriem kļūs arī piena produkti. "Turies, cik gribi, bet gadu gaitā liek sevi manīt slimības, kuras nav iespējams pievārēt bez ārsta palīdzības. Nesen biju spiesta nopirkt zāles par 30 latiem, kuru pietika tikai diviem mēnešiem. Ar šausmām domāju par to, ka ārsti mani var nosūtīt uz operāciju. Tomēr, redzot nabadzīgos, nespēju saprast, kā šie cilvēki izdzīvo? Mums ir vismaz garantēta pensija," nopūšas Liliāna.
Šo jautājumu uzdevām Sociālās un nakts patversmes (Šaurajā ielā 23) pārzinei Svetlanai Radzevičai. Pēc viņas prognozēm, iestājoties salam, patversmes iemītnieku skaits pieaugs. Taču situācija kopumā, lai gan tas šķiet paradoksāli, ir uzlabojusies. Pēdējā laikā patversmes iedzīvotāju skaits samazinājies par sešdesmit cilvēkiem. Pensionāri – invalīdi iekārtoti pansionātā, dažus paņēmuši pie sevis bērni. Daži atgriezušies vecāku mājās. Ir arī tādi, kas aizbraukuši uz ārzemēm vai atraduši darbu Daugavpilī un paši īrē mājokli. Daži cilvēki, kuri cieta no alkohola atkarības, vērsās pēc palīdzības pie narkologiem un ir gatavi sākt jaunu dzīvi. "Agrāk mēs pirmām kārtām rūpējāmies par patversmes iemītnieku sociālo statusu, bet tagad mudinām viņus strādāt. Tagad ir nežēlīgs laiks, taču, ja ir vēlēšanās, iztiku var nopelnīt, – darba biržā ir daudz vakanču. Par laimi, mums ir piemēri, kad cilvēki cenšas atjaunot kādreiz zaudētos pamatus un mēs viņiem palīdzam," saka Svetlana.