Jaunais auto nodoklis - dāvana daudzbērnu ģimenēm!

FOTO: sxc.hu/cibek

Esmu mamma pieciem nepilngadīgiem bērniem. Ar saviem bērniem patiesi lepojos. Abi ar vīru strādājam un savu ģimeni varējām uzturēt tā saucamajā vidējā līmenī. Treknajos gados nedzīvojām pāri saviem līdzekļiem, bet šo to varējām pat iegādāties. Nekad no valsts neko neesmu prasījusi, un nav vēlēšanās arī to darīt, bet...

Sākoties krīzei, arī mēs savilkām jostas, bet vēl neesam maznodrošinātie. It kā pēc cipariem varētu uz šo apkaunojošo statusu pat pretendēt, bet, kamēr varēsim vilkt paši saviem spēkiem, negribas pazemoties šīs valsts priekšā.

Uz skolas pabalstu pretendēt nevarējām

Esmu mēģinājusi saņemt pašvaldības atbalstu daudzbērnu ģimenēm, sākot skolu, bet atdūros pret to, ka neesam to ģimeņu vidū, kas var saņemt pabalstu. Mums noteikti jābūt maznodrošinātiem! Sagatavot bērnus skolai šinī valstī, kur it kā esot bezmaksas izglītība, ir pietiekami dārgi. Neobligātās, bet tomēr vajadzīgās darba burtnīcas pirmajam pusgadam vien mums izmaksāja virs simts latiem. Pusdienas 4.50 Ls katru dienu.

Dāvana daudzbērnu ģimenei - jaunais auto nodoklis

Pēdējā šīs valsts pasniegtā dāvaniņa, kas mūs tomēr nolieks ceļos pret šo valsti, ir nākamgad maksājamā ikgadējā transporta līdzekļu valsts nodeva. Visur gan tika skandēts, ka tā skaršot tikai ekskluzīvo auto īpašniekus, bet iznāk, ka mūsu 92.gada VW transportieris arī iekļaujas ekskluzīvo transporta līdzekļu vidū. Jau pagājušogad paceltais nodoklis pamatīgi iedragāja maciņa saturu, bet ar to jau nepietiek - nākamgad piešķiņķojuši klāt vēl 25 Ls. Jau dzirdu, kā viens otrs tūlīt centīsies oponēt, ka nekāda lielā summa jau tā nav un varbūt vajag mainīt busu pret kaut ko mazāku.

Tikai lieta tāda, ka, samainot pret kaut ko mazāku, mēs vairs nekad nekur visi kopā aizbraukt nevarēsim!

Mums ir nepieciešams transporta līdzeklis ar 7 vietām. Nu nesanāk mums minivenam, kurš iekļautos neekskluzīvo transportlīdzekļu vidū, un arī šie 25 Ls jau sāk palikt par daudz.

Visiem spēkiem cenšamies nebūt atkarīgi no šīs valsts. Ir vēlēšanās pašiem tikt ar visu galā un nelūgt valsts palīdzību, bet šī valsts dara visu, lai būtu jākļūst par lūdzējiem, par nabagiem.

Tā vien gribas atvainoties šai valstij par to, ka esam daudzbērnu ģimene,

par to, ka gribam dzīvot šeit un paši nopelnīt sev iztiku, par to, ka nevēlamies krist ceļos un lūgties palīdzību. Es nebūt nenosodu pabalstu saņēmējus un, tā turpinoties, šī valsts arī mani padarīs par lūdzēju un nabadzi vai arī liks aizbraukt no šejienes, jo mēs tomēr gribam dzīvot, nevis mēģināt izdzīvot.

Kā ģimene jūtamies valstij kā traucēklis

Tiem, kas komentāros tūlīt mani nosodīs par ņaudēšanu, par bērnu dzemdēšanu un vēl kaut kā centīsies pazemot, varu uzreiz atbildēt, ka neko nelūdzu, tikai izsaku savas domas. Vienkārši šai valstij jūtos par traucēkli. Un, ja reiz tā, tad kas gan šai valstij būtu zaudēt septiņus pavalstniekus, kuri patiesi domā par emigrēšanu.

Agnese

Uz augšu