Garklāva: nekļūt slinkam pret tām sajūtām, kas ir būtiskas (62)

No sirds uz sirdi būsim kopā, jo esam televīzija no sirds, tā sevi jau vairākus gadus reklamē telekompānija LNT. Piecus no tiem katru rītu ēterā ir raidījums "900 sekundes" un kā raidījuma vadītāja skatītājus uzrunā Kristīne Garklāva.

Droši vien daudzi teikuši, ka jūsu smaidu ekrānā nevar nepamanīt. Ne jau tāpat vien Dalailama teicis: no rīta pamostoties, ir divas iespējas smaidīt vai nesmaidīt. Es izvēlos smaidīt. Ir brīži, kad smaidu, kaut drūms noskaņojums vai neietekmējami notikumi apkārt, bet viss atkarīgs no mana spēka to pārvarēt. Tas nav viegli, vai ne? Ikdienā satieku fantastiskus cilvēkus, kuri bieži ir iedvesmas avots un brīnumzāles. Nejauši saskrienos ar operatoru Miku Zvirbuli, kurš jau ir vīrs gados, bet savā pasaules redzējumā ir jauns zēns. Es taču zinu, ka viņam, man, daudziem, kas ikdienā blakus, visas gada dienas nav kolosālas, bet viņi burtiski staro. Tāpēc ir jāmēģina smaidīt par tām lietām, kas ir prieka vērtas. Jūs sev mācāt pamanīt labo? Lai varētu pozitīvas emocijas dot, tās kaut kur jāgūst. Es labo cenšos redzēt tajā, kas notiek ar un ap mani. Es sev jautāju ko varu izdarīt, kam varu palīdzēt? Tas jau ir kā dzīves ritms. Svarīgi pašam nekļūt slinkam pret tām sajūtām, kas ir būtiskas. Es emocijas uzkrāju, ņemu no saviem dzīves skolotājiem, no cilvēkiem, kuri man blakus, labo meklēju dabā un arī nodarbēs ārpus darba, sportojot, piemēram. Arī mans kolēģis Ģirts Timrots saka:"Varbūt tieši tāpēc katru rītu varu lasīt ziņas, jo labas emocijas gūstu, braucot ar moci." Viņš piedalās arī sacīkstēs. Man arī ir daudzas aizraušanās. Ir svarīgi darīt to, kas mūs padara par tādiem cilvēkiem, kādi esam. Un nekad nesakāt - laika pietrūkst, jo darāmā tik daudz? Ir brīži, kad tiešām nav laika visam, ko gribētos paveikt. Piemēram, šodien rīta ziņas beigušās, tūlīt vēl jāsamontē sižets vakara ziņām, tad divos dienas ziņas, tām jāsagatavojas. Vēl šī intervija pa vidu. Viss jāsaplāno. Kaut gan ikdienā laiks ir interesants un interpretējams jēdziens. Viss atkarīgs no manas vērtību skalas. Tam, kas man ir svarīgs vienmēr atradīšu un veltīšu laiku. Jūs strādājat televīzijā, kas arī uzsver, ka viss, kas notiek, notiek no sirds. Dīvaini, bet šajā mājās esmu izaugusi un pilnveidojusies. Esmu LNT jau gandrīz desmit gadu. Tā ka šīs ir tādas kā otrās mājas. Vai tad es būtu šeit, ja te nebūtu mana sirds? Esmu ieaugusi procesā. Te ir daudz labu kolēģu, draugu. Mēs esam kā viens vesels. Un televīzija noteikti ir arī viena no manām lielākajām dzīves skolām. Es redzu, kā top ziņas. Ir viens viedoklis, otrs, trešais. Un bieži vien tādas vienīgās patiesības nav. Darbu televīzijā uztveru kā iespēju būt radošai. Pie mums gaida idejas, iespēju robežās tās varam realizēt. Ja apkārt ir laba vide, cilvēki, kuri viens otru ciena un rūpējas cits par citu, tad caur televīzijas ekrāniem arī skatītāji siltumu sajūt. Kāda visbiežāk ir tā vēsts, ko nes "900 sekundes" un moderatori? Televīzijai piemīt milzu spēks. Mēs taču veidojam sabiedrisko domu, parādām pasauli. Nesen ziņu dienestā bija sapulce par to, kā pašreizējā situācijā mums vajadzētu stāstīt un pasniegt notikumus. Runājām par labo ziņu īpatsvaru ikdienas slikto ziņu gūzmā. Jo dažkārt pārņem haosa sajūta - īsti nevar saprast, kādam būt tev, raidījuma vadītājam. Piemēram, kā rītā, kad atkal zināmi jaunākie bezdarba dati, saņemties un teikt smaidīgulabrīt... Mums jābūt ļoti atbildīgiem, jo aiz katras ziņas atrodas cilvēki. Tik daudziem neklājas viegli. Mēs katru rītu raidījumā sastopamies ar visdažādākajiem jaunumiem, ziņām, arī negācijām, bet ziņu beigās gribas pateikt: "Būs labi." Tas arī ir svarīgs uzdevumsmotivēt cilvēkus nenolaist rokas. Kāda informācija personīgi visvairāk skar? Jebkas, kas skar visus cilvēkus. Ir līdzpārdzīvojums par daudzu situāciju nenovēršamību. Tāpēc man būtiskas šķiet arī tās ziņas, kurās varam pastāstīt, ka Latvijā notiek labais. Prieks, ja kāds no Latvijas māksliniekiem ieguvis starptautisku atzinību. Tad redzi, ka virzība neapstājas. Ir prieks par labiem ikdienas darbiem, kādam cilvēkam tiek palīdzēts. Svarīgs ir visu labo ziņu kopums. Taču arī katra negatīvā lieta kļūst par dienas sastāvdaļu. Man ļoti negribētos, lai tas, kas notiek valstī, raisa vardarbīgu attieksmi pret citiem. Ziņas, ka pieaug noziedzība, vardarbība bērnu starpā, mani ļoti satrauc. Stresaini vecāki negācijas novirza uz bērnu, viņš tās nes līdzi un pauž pret vienaudžiem. Tuvojas ziema, un cilvēki diemžēl kļuvuši vardarbīgāki ne tikai cits pret citu, bet arī pret dzīvniekiem. Patversmēs ir vairāk suņu, kaķu. Vai dzīvnieks vainīgs, ja cilvēks netiek galā ar savu iekšējo pasauli? Savas varas izrādīšana pret vājāko man nav saprotama. Tās ir ziņas, kuras man ļoti negribas dzirdēt, kas man ļoti sāp. Protams, ikvienam var būt mirklis, kad kaut kur pazūd motivācija un mērķis. Tas iespējams dienā, kad jāpiedzīvo vairākas kopsakarībasir satikti draugi, kuri stāsta, ka slikti klājas, tad vēl uzzinu ko sliktu, vēl kaut ko. Saproti, ka vienai cilvēka sirdij tas ir par daudz. Nevar izturēt. Šķiet, ka jāpieņem lēmums kaut kur doties, pazust, braukt, bet saņemu sevi rokās un cenšos motivēt. Piekrītu, ka liela sabiedrības daļa slīgst depresijā. Daudzi man zināmi cilvēki piedzīvo grūtus laikus, bet kaut kur slēpjas arī apbrīnojams optimisms. Mēs taču visi zinām, cik Latvijas vēsturē bijis daudz smagu brīžu. Nesalīdzināmi smagākus laikus piedzīvojuši mūsu vecvecāki. Ir bijuši gadi, kad tauta gājusi cauri neziņai, sāpēm, bet apbrīnojams spēks, griba un mīlestība pret zemi un tās vēsturi bija tik stipra, ka viņi izturēja. Tieši tāpēc nepamet sajūta, ka šeit, mums blakus, ir ļoti daudz spēcīgu un ļoti talantīgu cilvēku, kuri spēj motivēt. Arī es joprojām esmu optimiste un domāju, ka, kopīgi nenolaižot rokas, ir iespējams valsti celt. Tāpēc LNT aicina bērnus uzzīmēt viņu Latviju? Jā, ir zīmējumu konkurss, lai parādītu, kādu bērni redz mūsu valsti. Rit konkursa otrā nedēļa, bet jau atsūtīti vairāki simti zīmējumu. Tie ir krāsaini un brīnišķīgi. Ar sauli, ģimeni. Bērnos ir patriotisms, mīlestība. Bērnos ir gaišums, kaut viņi tāpat redz un saprot, kas notiek. Viņi zīmējuši, arī rakstījuši: "Lūdzu Dieviņu, lai maniem vecākiem būtu darbs!" Bet viņu darbiņos realitāte mijas ar labo. Viņi ierauga, ka spīd saule, ka būs sniegs. Manuprāt, ļoti izdevies LNT pasākums ir arī Dziedošās ģimenes. Tieši ģimenēs redzams spēks. Tas meklējams arī spējā priecāties par citiem. Bieži cilvēka problēma ir tā, ka viņš domāar mani viss kārtībā, ja man ir tas un tas, esmu paēdis. Nepadomā globāli, neierauga Latviju pasaules kontekstā. Līdzko cilvēki nedomās tikai par sevi, bet par apkārtējo, par tiem, kas blakus, arī vidi, viss kļūs labāks. Cilvēks ir radīts, lai dzīvotu kopā. Kopā var paveikt lielus darbus. Latvijā ir ļoti vajadzīga kopējā atbildības sajūta par pieņemtajiem lēmumiem. Ja jūs zīmētu Latviju… Gribētos košas krāsas. Spilgtu, bet mierīgu Latviju. Miers ir vajadzīgs mājās, lai pēc tam ar to dotos tālāk. Ja miers ir sirdī, tad rodas iedvesma. Lai pietiek spēka cilvēkiem, kuri jau gadiem daudz darījuši Latvijas labā, kuri joprojām ir patrioti. Ir svarīgi sevī noturēt šo gaišo skatu. Nevaru noliegt, ka reizi no reizes tas kļūst grūtāk. Klāt nākusi dzīves pieredze, piedzīvota kāda vilšanās. Vai cēsnieki pamatoti domā, ka LNT Kristīne joprojām ir mūsējā? Protams, es ļoti mīlu Cēsis un visu apkārtni. Vēl nesen ar draugiem gājām gar Pērļupīti, gar Amatu. Patīrījām krastu un taciņas no kritušajiem kokiem un plastmasas pudelēm. Tāds nieciņš, ko varējām izdarīt. Daba ir jāsaudzē un jāciena. Ko gan domā cilvēks, kurš upes malā izmet atkritumus? Šķiet, nolemj, ka uz to vietu vairāk nebrauks, bet nepadomā, ka tā paliks bērniem. Manī ir vajadzība pēc laukiem, gaisa, dzīvniekiem, dabas. Arī pēc Cēsu skaistuma. Ļoti patīk šī pilsētacilvēki, arhitektūra. Arī mana profesionālā karjera sākās Cēsīs, Radio 3. Viens no maniem lielākajiem dzīves un profesionālajiem skolotājiem ir nu jau diemžēl mūžībā aizgājušais diktors Valdis Čukurs. Man bija gadi 16, tas tiešām bija ļoti sen, bet labi atceros, ka viņš sacījadzīvē jāvairo pozitīvas emocijas. Tas mani joprojām iedvesmo. Viņš prata gaismu dot citiem. Viņš spēja šo gaismu raidīt tā, ka es un citi to spēja notvert. Cēsīs ir mana skola, daudzi draugi, apburoši cilvēki. Jūs sacījāt, patīkot gan lielas pilsētas, gan absolūts klusums… Pēc darba nedēļas dodos pie dabas. Ļoti bieži braucu pie vecākiem, izstaigāju Cēsis. Man patīk gleznot jau kopš bērnības, kad kopā ar māsu un brāli bija ierasts zīmēt, gluži kā paēst brokastis. Kad esmu Cēsīs, noteikti ieeju veikaliņā "Zelma". Varētu papīru un krāsas nopirkt Rīgā, bet man gribas atbalstīt savējos. Cēsīm piemīt aura, mazpilsētas šarms. Man ir sunītis. Un vienmēr atcerēšos, kā iegāju Cēsīs Zvaigznes grāmatu namā, pētīju grāmatas un nepamanīju, ka manējam jau pienesta ūdens bļoda, tas palacies un izlaidies. Jauka attieksme sīkumos. Tas ir tas, ko vajadzētu mācīties lielajām pilsētām. Neskriet, nestresot par lietām, kas ne vienmēr ir tik svarīgas, bet pievērsties mīļiem sīkumiem. Fantastiskas sajūtas mani pārņem katru reizi, uzkāpjot Cēsu baznīcas tornī. Tur ir tik daudz zvaniņu ar cilvēku vēlmēm. Tā ir tik īsta sajūta. To var baudīt. Draugiem saku, lai noteikti turp aiziet vējainā laikā, jo caurvējā zvaniņi skan, un skaņa ir fantastiska. Tas ir mirkļa skaistums.