/nginx/o/2018/07/13/8891546t1h6fdd.jpg)
Kamēr vien Latvijas ūdeņos mitīs tādi radījumi kā zivis, tikmēr uz zemes pastāvēs tāda suga kā maluzvejnieki. Īpašu ievērību tie izpelnās ik rudeni, kad sākas lašu nārsta laiks, jo šī zivju suga tiek uzskatīta par vienu no augstvērtīgākajām, turklāt izzūdošajām populācijām, un tādēļ pat valsts uzskata, ka tā ir īpaši saudzējama.
Kopš šī gadu simteņa sākuma, kad Latvijas Makšķernieku asociācija aizsāka akciju Lašiem būt!, pirmajā piecgadē lašveidīgo mazuļu skaits Ventā un abās pārējās lielākajās sargājamajās upēs Gaujā un Salacā palielinājies teju 10 reižu. Tas bija laiks, kad cīņā ar maluzvejniekiem tika iesaistīta plaša sabiedrība: no viediem dabas zinātniekiem līdz populāriem mūziķiem un ne tik nopelniem bagātiem dabas draugiem. Sākot kampaņu, sabiedrības attieksme bija kā jau pret zaļajiem jeb meža dīvainīšiem, kas pagrābj kādu gaisa ideju un tad kultivē tik tāpēc vien, lai pievērstu sev uzmanību. Zinātniekiem tomēr izdevās pierādīt problēmas nopietnību, un akcija guva ne tik vien laurus, bet praktiskus nopelnus simtiem tūkstošiem lašu mazuļu izskatā. Cilvēki paši sāka ziņot par kaitniecību dabai un nelikumībām nārsta vietās. Vēlāk entuziasms noplaka, jo, kā zināms, mūsu valstī sākās iedomāts ekonomiskais uzplaukums un sabiedrības bezmaksas modrība vairs nebija tik ļoti nepieciešama. Valsts piešķīra līdzekļus, lai ar lašu upju saglabāšanu un dabisko zivju nārsta vietu nodrošināšanu, kā arī izbijušo atjaunošanu nodarbotos algoti ļaudis. Tiesa gan, patiesie draugi modrību nezaudēja, tāpat arī maluzvejnieki.
Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes inspektori stāsta, lai cik pastiprināta kontrole ir pie lašveidīgo upēm un lai cik bargi sodi, ik rudeni atkārtojas viens un tas pats: tīkli, murdi, cemmeres un citi rīki, kuru īpašniekus reizēm izdodas noķert, bet citreiz tiem izdodas aizbēgt. Nesen pie Ventas kāds manīgs vīrelis upurējis pat savus zābakus, lai tik izspruktu no inspektoru tvēriena.
Šogad maliķu atkal esot, ka biezs. Arguments: bezdarbs, ekonomiskā lejupslīde. Laikam pāris simt latu uz papīra (jo dzīvē jau to nav) ir pārāk mazs risks, salīdzinot ar iespēju pāris minūtēs iegūt astoņkilogramīgu lašu mammu un vēl ar visiem tūkstošiem ikru, kuriem nebūs lemts atjaunot mūsu dabas resursus. Skumjākais, ka pircēju netrūkst. Un tas izskatās pēc dzīrēm mēra laikos.