Nelidot pašlaik ir ērtāk

Kopš 10. augusta, kad britu tiesībsargājošās struktūras pavēstīja, ka izdevies atklāt sazvērestību ar mērķi uzspridzināt vismaz desmit transatlantisko reisu lidmašīnu, dzīve aviopasažieriem ir krietni sarežģījusies.

Trūkstot saprotami izstrādātiem noteikumiem, nav skaidrs, kādus priekšmetus tad īsti drīkst ienest lidmašīnas salonā un kādi ir aizliegti, jārēķinās, ka reisus var aizkavēt vai atcelt pavisam, turklāt nav nekādas garantijas, ka lidmašīna, kas jau pacēlusies gaisā, pēkšņi iznīcinātāju pavadībā negriezīsies atpakaļ, jo apkalpei kaut kas pasažieru uzvedībā būs licies aizdomīgs.

Spridzinātājus nenovērtē

Daudzas pasaules aviokompānijas (ne tikai britu un amerikāņu, kas esot bijušas plānoto uzbrukumu mērķis) devušas saviem darbiniekiem pilnvaras pašiem noteikt, kad lidmašīnas pasažieru rīcība viņiem liekas aizdomīga un ir nepieciešams lidmašīnu nosēdināt tuvākajā lidlaukā. Beidzamo nedēļu laikā šādi gadījumi jau bijuši, un izrādījies, ka nevienā no tiem pasažieru dzīvības nav apdraudētas. Tas lieku reizi apliecina jau zināmo faktu, ka ne lidmašīnu pilotiem, ne stjuartiem parasti nav psihologu izglītības (no viņiem to neviens arī neprasa) un nepieciešamo zināšanu, lai adekvāti novērtētu iespējamos draudus. Taču tagad, kā vecā parunā, pēc apdedzināšanās ar zupu tiek pūsts arī uz aukstu avota ūdeni...

Nav jābūt īpaši lielam speciālistam, lai saprastu, ka šādā veidā pret teroristiem pašnāvniekiem cīnīties faktiski nav iespējams. Radikāļi, kas noskaņoti upurēties kādu tikai pašiem sev izprotamu ideālu vārdā (vai tas būtu džihāds, antiglobālisms vai kas cits), taču nerīkos traci, nerunās pretī stjuartēm, nezīmēsies ar mobilajiem telefoniem, nesimulēs klaustrofobijas lēkmes un nevicināsies ar saviem spridzekļiem. Bēdīgi slavenā kurpju spridzinātāja Ričarda Reida gadījums, kad viņš 2001. gadā mēģināja uzspridzināt lidmašīnu, cenšoties aizdedzināt kurpju zolēs paslēptu spridzekli, ir izņēmums. Jābūt taču izcili stulbam, lai to darītu visu pasažieru acu priekšā – jebkurš daudzmaz trenēts terorists vai vienkārši saprātīgs cilvēks šo operāciju veiktu, ieslēdzies lidmašīnas tualetes telpā.

Tādēļ jauno drošības pasākumu kritiķiem jezga ap lidmašīnu maršrutu maiņu un sēdināšanu citos lidlaukos (vai atgriešanos lidojuma sākumpunktā) šķiet visnotaļ naiva. Interesanti, vai kādu potenciālo spridzinātāju atturēs tas, ka pasažieru lidmašīnu, kurā viņš atrodas, pavada divi F-16 iznīcinātāji, vai arī ziņa, ka tā nosēdīsies nevis Vašingtonā, bet gan Bostonā. Tas gadījumā, ja ar aizdomās turēto vēl nav tikusi galā lidmašīnas apkalpe un drošības dienestu pārstāvji, kas pavada lielāko daļu (vismaz ASV aviokompāniju) reisu. Savukārt, ja iespējamais draudu avots ir neitralizēts (un, ticiet man, lieki ceremonēties ar viņu neviens negrasās), laineris tikpat labi var turpināt ceļu līdz galapunktam, nevis Atlantijas okeāna vidū griezties atpakaļ.

Vajadzīgi noteikumi

Šķiet, ka beidzamo nedēļu laikā pat cilvēkiem, kas mūžā nav bijuši Lielbritānijā, un arī tiem, kas nekad negatavojas uz turieni doties, ir zināms, ka, izlidojot no šīs valsts, lidmašīnas salonā drīkst ņemt tikai vienu portatīvā datora izmēra rokas bagāžas vienību. Kādēļ noteikts tieši šāds izmērs, neviens sakarīgi paskaidrot nav spējis – pavisam nesen Euronews tika demonstrēts šim jautājumam veltīts sižets.

Tāpat ir daudzmaz skaidrs, ka transatlantiskajos reisos lidmašīnas salonā nedrīkst ienest šķidrumus (atskaitot zīdaiņiem domāto barību), taču attiecībā uz citiem reisiem domas dalās ne tikai lidostu operatoriem, bet arī atsevišķām aviokompānijām, kas apkalpo dažādus reisus.

Tā, piemēram, BAA, kas ir Hītrovas, Getvikas, Stenstedas, Sauthemptonas, Glāzgovas, Edinburgas un Aberdīnas lidostu operatorkompānija, noteikusi, ka lidmašīnu salonos nedrīkst ienest nekādu sieviešu kosmētiku, atskaitot to, kas iegādāta duty-free veikalos. Tajā pašā laikā Kārdifas lidostā pūderis, lūpu pomāde un zīmulis, ar kuru dāmas akcentē acu plakstiņus, ir atļauti – ja šos kosmētikas piederumus iepriekš izpētījis rentgena aparāts, vēsta Telegraph. Birmingemā savukārt atļauts lidmašīnā ienest pomādi un pūderi, bet ārpus likuma ir skropstu un uzacu tuša, lūpu spīdums un smaržas. Ja pasažieris izvēlējies tranzīta lidojumu, tad vienotas sistēmas trūkums rada tikai liekas problēmas, turklāt nereti arī aviokompānijas nosaka savas prasības, un, piemēram turku Onur Air lidmašīnās aizliegts ienest pilnīgi visu veidu šķidrumus.

Absolūti idiotiskā situācijā ir nokļuvuši mūziķi, kuriem saskaņā ar jaunajiem noteikumiem nav atļauts kā rokas bagāžu ienest savus instrumentus – piemēram, vijoles un čellus. Britu mūziķu apvienība jau norādījusi, ka neviens sevi cienošs vijolnieks nebūs gatavs nodot instrumentu (pat ja tas nav paša Stradivāri darinājums) bagāžā, jo nav pārliecināts, ka to saņems nebojātā veidā, ja vispār saņems. Šā iemesla dēļ plānotās viesizrādes Lielbritānijā bija spiests atlikt Ņujorkas Sentlūka orķestris, savukārt Maskavas Lielā teātra orķestris vienubrīd pat gatavojās no koncertiem Londonā atgriezties ar vilcienu, taču galu galā problēma tika atrisināta, jo ar čārterreisu operatoriem var vienoties. Jāpiebilst, ka līdzīgas problēmas mūziķiem ir visā pasaulē, un nesenā intervijā New York Times slejās slavenais vijolnieks un diriģents Pinčass Cukermans sūdzējies, ka savulaik viņam lidostas drošības darbinieki pieprasījuši noņemt unikālajai Guaneri del Gesu vijolei stīgas – laikam, lai pārbaudītu, vai tajās nav paslēpts spridzeklis.

Nervi, nervi, nervi...

Kaut gan amatpersonas deklarē, ka lielākā daļa pasažieru pret pastiprinātajām pārbaudēm lidostās izturas iecietīgi, jo saprot, ka tas tiek darīts viņu pašu drošības labad, šī tēze ir apšaubāma.

Cilvēku nervi taču nav no dzelzs, un ne katrs var izturēt situāciju, kad 48 stundas jādzīvo lidostā, klausoties, ka nepieciešamo reisu atkal atliek uz divām stundām; kad ir skaidri saprotams, ka nodotā bagāža kaut kur noklīdusi ar visu zobu pastas tūbiņu, kuru nedrīkst ņemt rokas bagāžā; kad piedzīvots pazemojums, drošības dienesta virsniekiem neapmierināti viebjoties, jo, pārbaudot pasažiera kurpes, tās nelāgi ož (un kā lai citādi būtu pēc ilgstošas dirnēšanas lidostā?); kad neskaitāmas reizes noliedzoši jāatbild uz stulbiem jautājumiem: vai jums gadījumā nav līdzi bumba? Vai jūs gadījumā nebūtu Osāma bin Lādens vai vismaz viņa brālēns? Kāpēc jūs gribat lidot tieši uz Ņujorku? Kāpēc jūs vispār izmantojat lidmašīnas?

Ko tad pēc tam brīnīties, ka cilvēks, kurš tikai maksājis salīdzinoši lielu naudu, lai maksimāli ātri nokļūtu no punkta A punktā B (un ne jau tādēļ, ka ir tāda iegriba, bet tāpēc, ka ir nepieciešamība), kļūst nervozs, ātri aizkaitināms un īpaši viņam izpaužas citos apstākļos noslāpējamu slimību lēkmes.

Tā tas, piemēram, bija 16. augustā, kad United Airlines lidmašīna, kas bija ceļā no Londonas uz Vašingtonu, nosēdās Bostonā, jo apkalpe konstatēja, ka kāda sieviete kļūst nevaldāma. Jau pēc nosēšanās noskaidrojās, ka 60 gadu veco kundzi piemeklējusi klaustrofobijas lēkme. Domājat, ka ar to viss beidzās, pasažieriem atvainojās un atļāva turpināt ceļu? Nekā nebija – uz lidostas skrejceļa tika izgāzta visa bagāža, kuru pārmeklēja ar speciāli apmācītu suņu palīdzību, bet pārējos pasažierus tikmēr aktīvi pratināja policija. Nav tā īsti skaidrs, kāds pasažieres slimības lēkmei sakars ar bagāžu, taču tādas nu ir instrukcijas, kas faktiski atceļ nevainīguma prezumpciju un liek pašam pasažierim pierādīt, ka viņš nav kamielis, atvainojiet, terorists.

Šonedēļ, atrodoties virs Vācijas, uz Šipholas lidostu atpakaļ griezās Amsterdamas–Mumbajas reisa lidmašīna, kurā vairāki pasažieri, pēc aculiecinieku stāstiem, esot plātījušies ar mobilajiem telefoniem. Ar to pilnīgi pietika, lai 12 cilvēku Nīderlandes policija pēc atgriešanās Amsterdamā arestētu.

18. augustā kompānijas Excel lidmašīna, kas čārterreisā lidoja no Londonas Getvikas lidostas uz Hurgadu Ēģiptē, veica ārkārtas nolaišanos Brindizi lidostā Itālijā pēc tam, kad kāds no pasažieriem sazin kur bija atradis zīmīti, ka lidmašīnā ir bumba. Lieki teikt, ka pēc lainera Boeing 767 apskates nekāda bumba tā arī netika atrasta...

Tajā pašā 18. augustā desmit stundu bija slēgta Tristeitas lidosta Rietumvirdžīnijā ASV, jo drošības dienestiem bija licies, ka kāda pasažiere mēģina lidmašīnā ienest pudeles ar šķidrām sprāgstvielām. Pudeles tik tiešām bija, arī šķidrums bija, taču tikai pēc vairākām stundām speciālistiem izdevās noskaidrot, ka ar sprāgstvielām tam nav nekā kopīga. Starp citu, minētā pasažiere bija pakistāniešu izcelsmes, un tas lieku reizi licis uzvirmot runām, ka rietumvalstīs ar aizspriedumiem izturas pret austrumu izcelsmes cilvēkiem.

Kā atpazīt?

Lielbritānijā šī problēma kļuvusi īpaši aktuāla, jo saskaņā ar BBC vēstīto vietējā Transporta ministrija gatavojoties pasažieru kontroles laiku samazināt, nosakot īpašas riska grupas, kurām pievēršama īpaša uzmanība. Nolīgstot darbā profesionālus psihologus, tikšot pētīta cilvēku uzvedība, izskatīti viņu iepriekšējo ceļojumu maršruti (mēģinot atklāt kādas likumsakarības un pievēršot uzmanību neloģiskiem maršrutiem) un, pats trakākais, ņemti vērā rasu un reliģiskie faktori.

Bijušais Londonas policijas šefs lords Stīvenss, kas atbalsta šādu sistēmu, laikrakstam News of The World skaidrojis, ka viss esot pavisam vienkārši. "Es esmu 62 gadus vecs, 192 centimetrus garš bijušais policists, kurš parasti tērpjas uzvalkā. Es lidoju samērā bieži un vai patiešām atbilstu terorista pašnāvnieka tipam? Un māte ar trim mazuļiem? Geju pāris, regbija komanda, biznesmenis vidējos gados?" jautā lords Stīvenss, uzskatot, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš jauniem musulmaņu vīriešiem.

Protams, ar šādiem paziņojumiem viņš izraisījis asu Britu musulmaņu padomes reakciju, kurā atgādināts par "ekstrēmajiem stereotipiem" un norādīts, ka šādā veidā pārējie Liebritānijas pilsoņi tiekot noskaņoti pret musulmaņu kopienu, kas izraisot ķēdes reakciju un atsevišķu musulmaņu naidu pret citu reliģiju pārstāvjiem. Šīm histēriskajām runām varētu nepiekrist, jo, ja reiz cilvēks izvēlējies vardarbīgo džihāda ceļu, viņam cita pamudinājuma vairs nevajag. Tomēr nevar neņemt vērā arī konstruktīvo kritiku, kuru lorda Stīvensa idejai veltījusi cilvēktiesību grupas Liberty direktore Šami Čakrabati. "Man liekas, ka mums ir darīšana ar nežēlīgiem teroristiem – cilvēkiem, kuri nekautrēsies nolaupīt un izmantot bērnus, kuri izmantos citu rasu cilvēkus, jaunpievērstos un cilvēkus, kuri ir iebiedēti vai piespiesti pārvadāt sprāgstvielas," viņas sacīto citē BBC. Līdzīgi uzskata arī Britu musulmaņu padomes runasvīrs Inajats Bunglavala, kurš atgādina: "Kopš 11. septembra mēs esam piedzīvojuši ļoti dažādus arestus un teroristiem vai aizdomās turētajiem teroristiem ir daudzas un dažādas izcelsmes.

Uz augšu