Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8912988t1h9fc7.jpg)
Maz būs tādu cilvēku, kuri ne reizi nav saņēmuši vai pasnieguši dāvanā dižciltīgāko no visām puķēm – rozi.
Maz būs tādu cilvēku, kuri ne reizi nav saņēmuši vai pasnieguši dāvanā dižciltīgāko no visām puķēm – rozi. Ne velti to dēvē par ziedu karalieni.
Vairāk nekā trīs gadu desmitus ik rītu ogrēnietis Dionīzijs Roginskis iziet savā rožu dārzā un apsveicinās ar savām karalienēm. Tas ir rituāls, kurš puķes plaukšanas, augšanas un ziedēšanas laikā tiek stingri ievērots.
Rīta sveiciens
«Es pieeju dienā reizi, vismaz reizi nedēļā to vajadzētu darīt visiem, kuru dārzos aug šis zieds. Svarīgi ir apskatīties, vai puķei pietiek barības, vai to nav apsēduši kaitēkļi. Tas jāzina un jāredz katram kopējam,» apgalvo agronoms dārzkopis Dionīzijs Roginskis.
Pie viņa ģimenes mājas visvecākā un arī visiespaidīgākā augststumbru roze te aug un krāšņi zied jau 30 gadu. Pieredzējušais dārzkopis teic, ka ikvienam, kurš vēlas šo cēlo ziedu redzēt savā dārzā, noteikti jāapgūst priekšzināšanas – jālasa speciālā literatūra, jākonsultējas ar speciālistiem, jāskatās un jāpēta gadatirgos. Viņam pašam gadatirgos patīk parunāties ar pircējiem, tālab labprāt uz tiem brauc ar savām izcilajām rozēm. Viņš sastopams stādu parādē Jelgavā, izstādē Ķīpsalā un VEF Kultūras pilī, Dailes teātrī un, protams, Ziedu ballē Latviešu biedrības namā.
Dižciltīga vieta
«Liela daļa pircēju nezina neko – kaimiņam ir rozes, viņam arī vajag,» saka Dionīzijs Roginskis. «Bieži vien zināšanu trūkuma dēļ stādi aiziet bojā, dažkārt nejaušība palīdz puķei uzplaukt. Pirms brauc uz tirgu, ir jāzina, kur rozi stādīt – nevar tā nevērīgi ielikt dobē aiz saimniecības ēkas, kur to tikpat kā neredz. Rozei nepieciešama dižciltīga vieta, jo tā ir karaliene. Viņai patīk dienvidu saule, tālab jāstāda tur, kur vismaz pusi dienas ir saulains. Turklāt vajadzīgs, lai nedaudz vējotu. Gadatirgū vai veikalā izvēloties stādu, jāskatās, cik vizuāli tas ir pievilcīgs – vai ir veselīgi skaists, veselas lapas un augošs. Jāpērk tāda, kas pašam patīk arī pēc krāsas. Nav mazsvarīgi, lai pārdevējs atstātu labu iespaidu.
Kad izvēlētais stāds ir mājās, tas kārtīgi jāsalaista, lai puķe atdzeras un piesūcas ar ūdeni. Atliek izrakt bedri, bet ar to vien ir par maz: svarīgi, ko tajā pildīsim. Pats rīkojos šādi: roku pusmetru dziļu un 60 cm platu (3 lāpstu platums); uz vienu stādu beru spaini kūtsmēslu, spaini mālu, ko sajaucu ar spaini augsnes virskārtas, un pieberu vēl pusspaini lapukoku pelnu. Tie satur nepieciešamos mikroelementus, kas palīdzēs augt rozei. Zinu, ka citi veido ieapaļas dobes, tā rīkojas Bulduru dārzkopības vidusskolā, rokot vienu metru dziļas bedres. Katrs praktiķis ir pārliecinājies par savas metodes pareizību, negribu apstrīdēt, galvenais, lai aug un zied. Liekot stādu bedrē, raugos, lai potējamais kakliņš ir 5 cm zem zemes, jo tā sēdīsies. Ap katru stādu izveidoju tādu kā vainadziņu un dūšīgi saleju – vienu spaini ūdens. Augststumbra roze uzreiz jāpiesien pie mietiņa divās vietās – pie pašas augšas, kur sazarojas, un viducī, jo stiprā vējā stumbrs var pārlūzt,» iesaka pieredzējušais dārzkopis.
Nav rožu gads
Mans sarunu biedrs ir nedaudz sadrūvējies – jaunie stādi, šķiet, lien atpakaļ zemē, nemaz nestiepjas uz augšu. Jā, šis nav rožu gads, kaut strādāts, kopts un lolots ikviens stāds, ikviens rožu krūms. Reizi 10 dienās uz spaiņa ūdens Dionīzijs Roginskis pieber Kemiru un tā piebaro stādus. Tā rīkojas līdz augusta beigām, lai rozes sagatavotu ziemas periodam. Reizi mēnesī dod kalcija nitrātu – kalcijs krāso ziedus, tie ir veselīgi.
«Katru gadu augstsumbra rozes piesienu no jauna, bet pirms ieziemošanas lapas, ja tās veselas, var arī atstāt. Ja slimas, tad noteikti jāatlapo. Esmu citus gadus sadurstījis rokas, līdz augststumbra rozēm dabūjis visas lapas nost. Lai puķes pārziemotu, tās jāsedz tikai ar sausiem skuju zariem, bet nekādā gadījumā nokaltušiem. Parasti tos sagādāju laikus, līdz nav sākušies rudens slapjdraņķi, un nolieku sausumā siltumnīcā. Zemās rozes noteikti visas jāsasedz, augststumbra vietējās šķirnes ziemā neizsalst, taču tās ļoti uzmanīgi jānoliec.
Daru tā: pie stumbra pamatnes nolieku koka kluci, vienalga, kādas formas, pirms tam zemē paklāju skuju kārtu. Pāri stumbram ar koka āķiem piespraužu galotni. Ja roze garāka, iespraužu koka āķus pāris vietās. Uz galotnes uzlieku skuju zarus, tiem pāri – plēvi. Ja līdz Ziemassvētkiem ir 10 grādu, roze guļ, ir iestājies miera periods. Ja janvārī piesalst, karaliene turpina gulēt. Cīņai ar grauzējiem drenu caurulē ielieku gabaliņu Štorm līdzekļa, jo pelēm un citiem dzīvnieciņiem garšo jauno rožu miziņa. Februāra beigās vai marta sākumā, kad vairs nav sniega, ņemu nost plēvi, lai zem tās nesadegtu pumpuri. Kailsala apstākļos esmu pat metis virsū sniegu. Aprīļa beigās, kad kokiem plīst pumpuri, vakarā atsedzam rozes. Tas jādara tikai vakarā, jo, ja atsegsiet rozes dienā, var sadegt pumpuri. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc jaunie pumpuri aiziet bojā,» stāsta rožu pielūdzējs, audzētājs un apbrīnotājs Dionīzijs Roginskis.
**
INTERESANTI
• Senajā Romā rozi pasniedza kā ordeni par izcilu varonību
• Viduslaikos rozes galvenokārt kultivēja tikai ārstniecībai.
Kā krāšņumaugi rozes pieminētas 15. gadsimta rakstos
• 12. gadsimtā Francijā dāmas sāka nēsāt rožu vainagus (chapelet), no kuriem laika gaitā radies mūsdienu franču valodas vārds shapeau – «cepure»
• Anglijā rozi kā apģērba aksesuāru nēsāja aiz auss – jo lielāks zieds, jo elegantāk. Reiz tā sabiedrībā parādījās arī karaliene Elizabete, un kādu laiku viņas attēlu ar rozi pat kala uz sudraba monētām
• 1759. gadā ar pāvesta dekrētu tika nodibināts Zelta Rozes ordenis, ar ko apbalvoja katoļticīgas sieviešu kārtas augstdzimušas personas. Tagad dzeltena roze ir ASV Teksasas štata emblēma un... plaši pazīstams greizsirdības un neuzticības simbols
(No grāmatas Leģendas par ziediem)
***
EKSPERTA PADOMS
Anita LielpĒtere, SIA Bioefekts direktore Dr. biol.
Koptās ir izturīgākas pret slimībām
«Bioloģiskais mēslojums rozēm ierobežo dažādu slimību attīstību. Pareizi mēslotas un koptas ir izturīgākas pret slimībām. Bioloģiskais mēslojums rozēm lietojams gan uz lauka, gan augu mājās, kā arī iekštelpās.
Rozes bieži bojā miltrasa, tā izpaužas uz lapām, dzinumiem un ziedkausiem kā balts, miltains pārklājs. Lapas čokurojas un kļūst iesarkanas. Neīstās miltrasas bojāto lapu virspusē parādās dzeltenīgi, sarkanīgi vai brūni plankumi, bet lapu apakšpusēs, kā arī uz dzinumiem un ziedkātiem – pelēkbalta apsarme. Lapas novīst un nobirst.
Rozes bojā mizas brūnplankumainība, pelēkā puve, lapu tumšplankumainība, lapu rūsa, potzaru mizas brūnēšana. Bez šīm sēņu izraisītajām slimībām rozēm mēdz būt arī vīrusslimības un vielmaiņas jeb fizioloģiskās slimības, piemēram, hloroze. Rozes jāaudzē gaišās, labi vēdinātās siltumnīcās. Jānovērš lielas temperatūras svārstības un augsts gaisa mitrums. Jāizvairās no iekaltēšanas, pārmērīgām slāpekļa devām un pārkaļķošanas. Rozes jālaista reti, toties pamatīgi. Miltrasas izplatīšanos veicina 21–27 grādu temperatūra līdz ar augstu gaisa relatīvo mitrumu (virs 75%), kā arī nepietiekama vēdināšana, vājš apgaismojums, straujas temperatūras svārstības, sausa augsne un barības vielu nepietiekamība. Neīstā miltrasa siltumnīcās parasti izplatās vasaras otrajā pusē.
To veicina pārmērīgs mitrums, liela dienas un nakts temperatūru svārstība, sastāvējies gaiss, biezs stādījums, pārmēslošana ar slāpekli. Tumšplankumainība izplatās lielākoties rožu laukos mitrā laikā. Rūsa inficē lauka rozes. Slimību rosina vēss un mitrs laiks, ilgstoši lietus periodi, kad lapas nespēj nožūt. Pelēkā puve var attīstīties gan siltumnīcās, gan dārzos. Siltumnīcās tā galvenokārt izplatās siltās, tumšās ziemas dienās, bet uz lauka – vasaras beigās mitrā, lietainā laikā. Augsnes uzlabošanai un rožu stiprināšanai bioloģisko mēslojumu iemaisa augsnē. Ar 20 g preparāta (viens iepakojums) ietiecams apstrādāt 5 kg augsnes. Vislabāk, gatavojot augsni, preparātu iejaukt sagatavotajā substrātā.