Pie dambriežiem, mežacūkām un ūdensrozēm

Lai redzētu brīvā dabā mielojamies ņiprus mežacūku mazuļus, cēli pastaigājamies dambriežus vai rotaļājamies stirnēnus, nav jāmēro ceļš uz kādu eksotisku zemi.

Šoreiz Māja traucās garām Rīgas HES ūdenskrātuvei, sēņu gados pilnajiem beku mežiem, līdz pie paša autoceļa savus ūdeņus atveļ Daugava. Vēl nedaudz kilometru, un ir savvaļas dzīvnieku audzētava Saulītes.

Stirniņas un brieži – mežiņā

"Ejiet gar iežogoto sētu pa Daugavas krastu. Noteikti jau stirnas un dambrieži būs paslēpušies krūmājos vai nelielajā mežiņā. Karsti, dienas laikā nemaz uz māju pusi nenāk," stāsta Irēna Vucāne, kura kopā ar vīru Jāzepu un mazbērniem, kamēr dēls ar vedeklu darbā, sargā, uzmana, aprūpē visu zaļo valstību, uzņem daudzos ciemiņus un kopj jauno augļu dārzu, ogulājus, arī siltumnīcu.

Jau 10 gadu aizritējuši, kopš viņu dēls Andris nejauši atrada šo skaisto vietu. Pievilcīga pati par sevi ir Daugava ar salām, tās līkumotie krasti, un, ja tam klāt nāk cilvēka rokas, sirds un dvēsele, ieguvums nav novērtējams. Ne jau tikai materiālajā ziņā, bet galvenokārt – sevis atveseļošanai, domu sakārtošanai vai vienkārši atpūtai brīvā dabā.

No Bavārijas atceļojušo dambriežu pulkā ir 28 stirnas, šogad arī pieci jaundzimušie. Irēnas kundze stāsta, ka savvaļas dzīvnieku aprūpe neprasa pārāk daudz spēka. Tomēr rūpju par graciozajām stirnām ir pietiekami – zāle jāpļauj, tā jāsarullē un ziemai jāsagatavo siens. Brieži nesmādē arī graudus un maizi. Tā pastāvīgi sagriezta rikās, un, kolīdz kāds ciemiņš vēlas uz savas plaukstas uzlikt maizi, saimnieki ar spaini rokās dodas līdzi.

"Mēs nepārcenšamies, negribam te ierīkot mākslīgus strautiņus, strūklakas vai tiltiņus. Mums patīk dabiskā vide, ko vēlamies saglabāt. Par to īpaši priecājas ārzemnieki, kuru zemē daudzviet vairs nav ne tīru upju, ne mežazvēru," uzsver vecmāmiņa Irēna.

Zaru būda un telšu vietas

Lai pilnu krūti varētu izbaudīt vēja pūsmiņu no upes, jākāpj lejā, kur pie pontoniem pietauvotas laivas. Tas, kurš vēl nav izlēmis, vai laisties peldus vai palikt krastā, var tāpat pamērcēt kājas. Taču, dodoties tālāk gar iežogojumu, ik pēc neliela ceļa gabaliņa saimnieki krastā ierīkojuši gan ugunskura vietas, gan uzlikuši solus un galdus, kur ieturēt maltīti. Turpat nojumītē – malkas šķilas, bet smilšu strēlē – laiva. Ir tik kluss un silts rīts, ka nenociešamies un brienam upē. Smilšainais liedags vilināt vilina iet tālāk, kur aiz līča paveras ūdensrožu puduris. Otrā krastā ik pa brīdim aizrībina automašīnas, bet te esam tikai mēs – upe un cilvēki. Mums gan līdzi no mājām atskrējusi kucīte Puma, kura, šķiet, sargā, lai kāds neaizpeldētu pārāk tālu, un pati, apmierināti ņurdēdama, ar ķepām iras uz priekšu, apmet loku un piepeld tuvāk. Tikai tad, kad pārliecinājusies – visi no ūdens ir ārā, sparīgi nopurinās un skrien prom.

Irēna Vucāne stāsta, ka visgarām Daugavas krastam var sliet teltis un novietot automašīnas. Daudzi atpūtnieki šo iespēju arī izmanto, kaut gan ir uzceltas vairākas mājiņas, kur pārlaist nakts melnumu. Dienā, kad tur ciemojās Māja, vēl ritēja pēdējie darbi dūmu pirtiņā, kura jau pieprasīta.

Patīk saulgrieži

Vita un Andris Vucāni audzina un skolo trīs bērnus: vecākajam – 17 gadu vecajam Reinim – uz pāris dienām šovasar vajadzēja glābties no saules svelmes istabā. Mazmeitām Kristai un Elzai ļoti patīkot Jāņi, viņas vecākiem un vecvecākiem taujā, kad atkal tos svinēšot. Manuprāt, nekur citur kā vienīgi upes vai ezera krastā vasaras saulgrieži iegūst to neatkārtojamo burvību, kas vēl ilgi neizbālē mūsu atmiņās.

Visi trīs mazbērni ir īsti pilsētas bērni, tur arī iet skolā, taču brīvlaikus viņi vislabprātāk pavada te – pie vecmāmiņas un vectētiņa. Mazākā, Elza, kurai ir astoņi gadi, šad un tad veic gides pienākumus. Viņa šo godpilno pienākumu dara ar lielu atbildību. Kas zina, varbūt šī vēlme kļūs par ierosmi, izvēloties profesiju. Kad vien iznāk brīvs brītiņš, viņi visi vakaros pasēž ārā, atpūšoties no dienas darbiem un arīdzan smeļoties enerģiju nākamajai dienai.

Drīz pēc pārcelšanās uz Saulītēm Vucānu ģimene iestādīja jaunu ābeļdārzu un ogulājus. Tie jau sākuši ražot, un, lai karstajā vasarā neizdegtu zāliens un puķes, uz visām pusēm ūdens šļakatas raida laistītājs. Citkārt ciemiņi parasti mēdz no tām izvairīties, bet šovasar nostājas tik tuvu, lai valgme tiktu arī viņiem.

Lielākoties te uzņēmumi un dažādas firmas rīko vērienīgus pasākumus un sporta spēles, jo ir gan futbola un volejbola laukumi, gan vasaras estrāde. Pēc tādiem saietiem saimniekiem gan ir krietni vairāk darba, lai visu sakoptu un sakārtotu.

Haris no Kalupes

Dambrieži un stirnas nav vienīgie savvaļas dzīvnieki, kas aug Saulītēs. Kalupē, kur pirms tam dzīvoja un strādāja vecvecāki, mežā atrada pamestu mežacūkas mazuli. Nosaukuši par Hari, barojuši ar pudelīti, lai tikai pieņemtos spēkā un svarā. Tagad cūcis ir brangi apvēlies un urkšķēdams ņemas pa bumbu bedrēm un bunkuru, kas te saglabājušās no Pirmā pasaules kara gadiem.

Otrs kuilis – Romeo – ne pārāk ieredz savu ciltsbrāli, taču plašā teritorija nodrošina mierīgu līdzāspastāvēšanu. Džuljeta šopavasar laida pasaulē piecus svītrainus mazuļus, kuriem pēc zināma laika mainās spalvas krāsojums – svītras pamazām izzūd, līdz cūči ietērpjas pelēkos kažokos. Naktis rukši pārlaiž īpaši uzceltās nojumēs, bet ziemā galvenokārt uzturas bunkurā.

Pie pašas ieejas saimnieki izlikuši īsu informāciju par šo audzētavu, kā arī vairākus noteikumus, kas jāievēro. Galvenokārt tie attiecas uz dzīvnieku ēdināšanu un pašu apmeklētāju uzvedību.

Uz augšu