Latvijas Jānis — darbavieta Londona (48)

Senu paziņu Jāni no Vidzemes mazpilsētas satiku šovasar. Atbraucis pie ģimenes no Anglijas, kur strādā galvenokārt celtniecībā. Prasu, cik latviešu strādā Londonā. Piecpadsmit tūkstoši? Jānis smejas. Pilna Anglija esot ar latviešiem. Tie skaitļi, kurus minot Latvijā, viņaprāt, esot trīs reizes lielāki.

— Kāpēc tu tur strādā?

— Tāpēc, ka vēlos būt piederīgs šai pasaulei. Lai dēls var mācīties un sievai nav jāstrādā par minimālo algu.

— Kad pirmo reizi pelnīji ārzemēs?

— Padomju laikos tante izsauca mūs ar tēvu uz Ameriku. Mums bija atļauts uzturēties pusotru mēnesi. Kad apradām ar situāciju, radiem prasīju, vai varu pastrādāt. Onkulis atcerējās, ka viņam vajag garāžu izšūt ar riģipsi. Tā mēs trijatā — es, tēvs un radu puisis — to izdarījām. Katrs saņēmām 600 dolāru par divām nedēļām. Apmainot pret rubļiem, par to nezin ko varēja nopirkt. Es vienmēr esmu bijis ar spekulanta funktieri...

Uz bāra letes Jāņa sieva uzliek vafeļu torti. “Au, tā ir “Vāverīte,” sajūsminos, jo man šī vafeļu torte dikti garšo. “Es tādas vedu uz Angliju, un no priekiem tur visi lec pa gaisu par šitādiem našķiem.”

Otrajā reizē 1992. gadā onkulis man sarunāja darbu pie kāda latviešu bagātnieka. Sāku strādāt Atlantā. Tieši latvieši kā darba devēji ir vislielākie knauzeri. Mani izspieda kā citronu, strādāju 12 stundas un saņēmu 51 dolāru dienā. Bet, kad es saņemto naudu pārrēķināju repšos, sanāca, ka vienā dienā nopelnīju trīs mēnešu algu. Kad atbraucu mājās, nopirku dzīvokli un automašīnu.

— Ko tu prati? Kas tie bija par darbiem, ko darīji?

— Bija jāpārorientējas, jo man ir vidējā izglītība un 1. klases matroža specialitāte. Esmu arī profesionāls šoferis ar visām kategorijām. Amerikā celtniecībā darīju palīgdarbus. Krāsoju, laboju un samācījos iekšdarbus. Taisīju sētas, pļāvu zāli.

— Vai ar dzīvokli un auto Latvijā nepietika? Varēji strādāt tepat...

— Dzīvoklī taču vajadzīga arī gulta... Trešo reizi uz Ameriku 1994. gada rudenī braucu jau ar galvu uz pleciem un pats noteicu savu cenu. Tas bija izaicinājums — vai man jāklausa citi un jāvergo par niecīgu samaksu, vai pats varu būt sev kungs un pārdot savas prasmes? Biju projām gadu un divus mēnešus. Braukāju ar savu auto, neviens mani nekoriģēja.

Amerikāņiem patika mans darbs, jo es biju pieradis strādāt, sevi nežēlojot, un par to viņi brīnījās. Amerikāņu ģimene būvēja angārus un nojumes, es viņiem krāsoju. Sākumā strādāju pie tēva un tad pie dēliem. Viņi mani gribēja iesaistīt savā biznesā, bija ar mieru cīnīties, lai dabūtu man zaļo karti, bet es pats to nobremzēju, jo tad visai ģimenei būtu jāpārceļas uz Ameriku. Es tam nebiju gatavs. Manam dēlam tad bija seši gadi.

— Kā iekļuvi Anglijas darba tirgū?

— Man arī tur radi dzīvo. Pašlaik gan dzīvojam divi vienā istabiņā, un īre ir 100 mārciņu nedēļā, tātad aptuveni 400 latu mēnesī, plus vēl visi rēķini – kopā ap 650 latiem. Tā kā es maksāju algu otram cilvēkam, man ir jānodrošina viņam darbs — jāzvanās, jāorganizē, jābrauc skatīties objektus. Mums ir labs izgudrojums, ko tikai badīgie latvieši var izfunktierēt, — kā Londonā pa brīvu braukt vilcienos. Es maksāju nevis par visu ceļu, bet tikai par braucienu starp vienu staciju. Londonā atkarībā no zonas dienas karte metro maksā aptuveni septiņus latus.

— Vajag velosipēdu nopirkt...

— Tieši to arī izdarījām. Tur ciena cilvēkus uz ielas, var mierīgi braukt pa ielām, neviens virsū neskrien, palaiž, fantastiska braukšanas kultūra.

— Kā vari atrast sev darbus? Londonā taču strādātgribētāju ir simtiem tūkstošu.

— Man pašlaik klientu ir tik daudz, ka netieku no viņiem vaļā. Tā kā nevaru visu izdarīt, tad izvēlos. Krāsoju, laboju, veicu visus iekšdarbus, zīmēju skices dārzu iekārtojumam. Piemēram, man klients saka — paskaties Jāni, man te dārzā kaut ko vajag. Uzzīmēju skicīti. Citiem ir jau izstrādāti projekti, bet, tā kā man ir savs skatījums, tad es bieži palaboju. Tā mani par dizaineru sāka saukt.

Pašlaik strādājam ļoti skaistā vietā ārpus Londonas, kur dārzā jāizveido dekings. Tas nozīmē izbūvēt koka celiņus, pakāpienus, mardziņas, ja vajag — nojumītes. Reiz uztaisīju arī bērniem smilšu kasti. Saimnieks brīnījās, kas tas esot, jo angļiem tādu nav. Stāstīju, ka bērniem patīk kūciņas cept. Saimnieki, par laimi, ideju pieņēma, bērni bija sajūsmā. Toreiz mums vēl bija ideja bērniem uztaisīt koka mašīnu, bet pietrūka materiāla. Viņi tādus brīnumus nav redzējuši, jo tur mantas ir tikai no plastmasas. Remontējam 100 gadu vecas Viktorijas laika mājas, mainām tajās durvju rokturus, visādas nolietotas detaļas.

— Tur droši vien lielāka materiālu izvēle un var interesanti strādāt?

— Tieši otrādi! Ar celtniecības materiāliem viņiem ir dikti trūcīgi. Ja paskatās uz to klāstu, kas nopērkams Latvijā, tad rodas sajūta, ka Londonu esam apsteiguši par 100 gadiem. Viņi neielaiž jaunās tehnoloģijas, nestrādā ar moderniem materiāliem un paņēmieniem. Tur viss ir vecs — no Viktorijas laika. Latvijā radikāli pārbūvē: ņem lielo āmuru, sienu, durvis, logus laukā un būvē no jauna. Viņi mēģina to pašu veco kaut kā aplīmēt, nokrāsot. Biju pārsteigts, ka viņi liek uz riģipša kaut kādu špakteli, kas vienmēr krīt nost. Mēs noslīpējam, nokrāsojam riģipsi — tas ir gluds, nekas neatlobās.

Saimnieks kasa pakausi un brīnās, ka var arī citādi. Nekādus metāla profilus, elementāras metāla konstrukcijas, ko izmanto logu kantēm, riģipša savienojumiem, veikalā neesmu redzējis — tas padara grūtāku darbu. Vienīgi koku var izmantot. Bieži Londonā izmantojam no NELSS eksportēto koku. Pagājušajā vasarā aizbraucu uz milzu veikalu, kur visādus kokus var pasūtīt, lieku papīru galdā un stāstu, ko man vajag. Pārdevējs saka: “Stop! Apstājies! Tā, kā tu esi iedomājies būvēt, vari darīt visur pasaulē, tikai ne Anglijā!” Kāpēc? “Tāpēc, ka es gribu tevi redzēt pēc sešiem, septiņiem gadiem atkal šajā veikalā...” Ko es gribēju? Soliņiem uzbetonēt kājas, pielikt leņķus klāt, lai nenopūst. Viņš saka — nē, nē. Noliec uz zemes kokus, pieblietē, piespied ar kāju un liec virsū. Protams, man tas ir vienkāršāk. Saimnieks saka — OK, netaisi pamatīgi, es nākamgad to māju pārdošu. Man bija mācība ar skicēm uz veikalu nebraukt...

— Tu teici, ka tev ir daudz klientu. Vai tu pats tos meklē?

— Katrs darbs pie manis nonāk tikai ar ieteikumu. Kļūst pasmagi, darbi gaida rindā. Tāpēc es gribu ņemt līdzi vēl vienu strādnieku. Ir svarīga psiholoģiskā saskaņa, jo mēs dzīvojam istabiņā, kur tik tikko starp gultām var iziet. Tas strādniekiem ir vissmagākais, ka nevar perfekti naktī atpūsties. Londonā vēl traucē lidmašīnas — no sešiem rītā, kad sāk pāri lidot... Ja tāda māja kā Latvijā man būtu Anglijā, tā maksātu pusotru miljonu.

Jānis dzīvo paša rokām pārbūvētā ēkā, kurai apakšā ir garāža, apkures katls, malkas novietne, bet augšā trīs savām rokām izbūvētas istabas, virtuve, vannasistaba.

— Cik mēnesī tu vari nopelnīt?

— Cik liela Latvijā ir premjerministram alga?

— Nezinu, pusotru tūkstoti droši vien saņem.

— Nu tad divarpus premjerministra algas.

— Vai tu viņiem esi lētais strādnieks?

— Nu jau vairs nē. Mani pieprasa, un es varu uzsist cenu. Mēs izdarām divas reizes ātrāk nekā anglis, un mums uzticas. Saimnieki atstāj atslēgas un aizbrauc, piemēram, uz Ameriku. Viņiem patīk, ka mēs tīri strādājam, nav piepīpēts. Anglis velk dienu — ik pēc desmit minūtēm viņam vajag tēju dzert, tad kafiju, tad pačurāt. Mēs arī radoši strādājam. Reiz izdomājām mājas fasādei piemūrēt interesantu mūri. Cilvēki apstājās, brīnījās, prasīja, kā mūs var atrast.

Man ir labi klienti — banku darbinieki. Ir tāds Niks, kurš man palīdz, kad man nepieciešamas konsultācijas, kā oficiālas lietas Londonā kārtot. Visiem maniem klientiem ir augstākā izglītība, viņi ir no smalku firmu kantoriem. Viens klients ir lielas bankas viceprezidents.

— Ko tu domā par to, ka tik daudz cilvēku aizbrauc strādāt uz citām Eiropas valstīm?

— Ja var nopelnīt, lai cilvēki brauc. Tikai, jāpiebilst, ka tas, kurš ir sliņķis, muļkis vai dzērājs Latvijā, tāds pats būs Anglijā vai citur. Tos ļautiņus vietējie atpazīst. Latvijā taču nav nekādas perspektīvas — kā ar 300 latiem lai es uzturu ģimeni? Valdība neko nedara, lai cilvēkiem būtu labāk.

— Ko valdībai vajadzētu darīt?

— Viņi visu laiku kārto personīgās lietas. Plēšas par to, kuru var nogāzt, kur var naudu vai īpašumu saorganizēt. Es pelnu gandrīz trīs premjera algas un vienalga par to māju nevaru nopirkt — kāpēc valdības vīri var? Tātad neskaitāmās valdes, padomes, komisijas, piemaksas... Nav slikti, ka ar buldozeru piķi stumj kaudzēm klāt. Par konkrētu jautājumu pagriešanu vēlamā virzienā arī, dabiski, maksā. Tur ir tik maz godavīru. Vēl esmu pārsteigts, kā te Latvijā visi kā traki ņem kredītus.

Man šķiet, ka Latvijas valdība ir nobijusies, jo nezina, kā apturēt prombraukšanu. Domāju, ka to varēja paredzēt, un jau pirms iestāšanās Eiropas Savienībā vajadzēja izstrādāt plānus, lai kavētu darbaspēka aizplūšanu. Savā pilsētā vairs nevaru atrast bijušos čomus, kas man pretī uz lidostu atbrauktu, jo visi draugi un paziņas ir aizbraukuši. Es, strādnieks, nopelnu četrus tūkstošus, bet jaunie ar augstāko izglītību — četrus simtus. Anglijā man tiek pasaudzēti nervi. Latvijā visu laiku jādomā, vai samaksās, vai nesamaksās. Ir, protams, normāli uzņēmēji, kas slēdz līgumus, bet, ja tā firma ir kļuvusi par biezo apakšuzņēmējiem, tad biezie pēc padarītā darba sastāda aktus, ka viss ir slikti izdarīts, un apakšuzņēmējs dabū tik mazu naudu, ka jābankrotē. Vai tad jūs to Latvijā nezināt, kā lielie, slavenie celtniecības uzņēmumi strādā?

— Kādas ir galvenās atšķirības starp cilvēkiem sadzīvē un starp biznesa cilvēkiem un biznesa attiecībām Latvijā un Anglijā?

— Latvijā biznesa cilvēki ir kā slimi uz naudu, jo grib uzreiz lielas summas nopelnīt. Ja kādam pieder veikals, tad tajā ir tādas cenas, lai īpašnieks varētu ātri bagāts kļūt. Anglijā tā nav. Viņi sāk savu biznesu ar nolūku normāli dzīvot. Īpaši indieši ar saviem mazajiem veikaliņiem — varbūt tikai samaksā dzīvoklīša īri, varbūt ir izskolojuši vienu bērnu, un visi ģimenē ir paēduši. Bet Latvijā, uzreiz uzliek cenu un rēķina, vai pēc gada varēs pie ezera māju būvēt. Man šķiet, ka tas ir no bada. Tāpat ir ar inerci zagt. Privāta vai valsts iestāde — betona maisu, papīra paku, pildspalvu — kaut ko savākt. Londonā katrā veikaliņā sagaida ar smaidu, viņš ir priecīgs, ka tu ienāc, pateiks labdien, aicinās, lai ienāk vēl. Anglijā tikai trešajā, ceturtajā paaudzē kaut cik var izsisties un pacelties uz augšu. Anglijā drēbes daudzviet ir stipri lētākas nekā Latvijā, un es nesaprotu, kur tām lupatām te rodas tāda cena? Galvenais — cilvēkus piemuļķot un uz tā rēķina nopelnīt.

— Tas ir skumji, ka tev jāsaka, cik pie mums te slikti un cik tur labi.

— Es runāju par tendenci. Un par to, ka Privātajā Dzīvē kāds rāda, ka Londonā par 70 latiem krekliņu nopircis... Es tādu pašu krekliņu varu nopirkt Londonā par 15 latiem — muļķis esi, ja pērc tik dārgu! Vai tas nav pretīgi — vīrietim izrādīt savus kreklus un pielikt tiem cenas? Viņam kaut kas ar galvu nav kārtībā, jo laikam jūtas galīgi nenovērtēts, neievērots, un vienīgā iespēja tādam izcelties — žurnālā kreklu ar cenu zīmi ielikt.

Un vēl man nāk smiekli, ka klāt pieraksta, ka tāds un tāds ir miljonārs. Piemēram, miljonārs Kokalis. Kāpēc jāraksta, ka miljonārs? Rakstiet, ka uzņēmējs, rakstiet par to, ko viņš ir izdarījis, nevis skaitiet, cik miljonu. Anglijā visi futbolisti ir miljonāri. Vai tad kāds raksta — miljonārs Bekhems? Mana tante atbrauca no Amerikas un gāja iepirkties mūsu vietējā pārtikas veikalā. Tur apkalpoja tāda dāmīte mini svārkos uz augstiem papēžiem. Tante man čukstus prasa, vai tā esot prostitūta. Ko viņa grib — apkalpot pircēju un veikala preci pārdot vai sevi pārdot? Vai Anglijā, Amerikā veikalā var strādāt pliku dibenu un plikiem pupiem? Es domāju, ka tie, kuriem vajag zīmēties un parādīt, ka viņi ir kaut kas, patiesībā nav nekas. Vismaz manās, strādnieka, acīs.

Nodarbinātības valsts aģentūras dati

2005. gadā EURES (Eiropas nodarbinātības dienestu tīkls) bezmaksas konsultācijās visvairāk jautāts par darbu. Lielbritānijā — 2724 cilvēki. 6506 cilvēki gada laikā ir apmeklējuši šīs konsultācijas un interesējušies par dzīves un darba apstākļiem ārvalstīs.

2006. gada pirmajā ceturksnī licencētas darbiekārtošanas firmas visvairāk Latvijas iedzīvotāju iekārtojušas darbā Lielbritānijā — 953 cilvēkus. Kopā pirmajā ceturksnī ar šo firmu palīdzību darbā ārvalstīs iekārtojušies 1025 cilvēki.

Pēc oficiāliem datiem, Latviju darba meklējumos Eiropas Savienībā atstājuši aptuveni 50 000 cilvēku.