Daudziem vasara ir atvaļinājumu laiks, taču ir uzņēmumi, kuriem vasarā rit karstākais darbs. Ne tikai rajonā, visā Latvijā labi zināms ir "Raunas bruģakmeņa" vārds. Arī šim uzņēmumam aktīvākā darbība notiek tieši vasaras sezonā. Taču jāatzīst, ka saruna ar "Raunas bruģakmens" direktoru Ilmāru Vecgaili atklāja problēmas, kuras satrauc daudzu uzņēmēju ikdienu. Sarunā nonācām pie secinājuma, ka tur, kur sākas sadarbība ar cilvēku, sākas vislielākās problēmas...
Bizness nevajadzīgi rūda cilvēku (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
-Vai izjūtat, ka šis jums ir aktīvākais darba laiks?
- Jā, jo tad, kad sasalst zeme, mums apstājas pilnīgi viss. Finansiālā darbība, nauda, viss... Tāpēc svarīgākais un grūtākais uzdevums ir prasme noturēt darbiniekus. Viens ir maksāt algu tad, kad ir sezona, bet ir tie trīs, četri, pieci mēneši, kā kuru ziemu, kad viņi ir faktiski bez darba. Tad jāizdomā, kā viņus paturēt, ko likt darīt. Tagad esam iegādājušies jaunas telpas. Būtu arī ko darīt, bet ir otra lieta – vasarā jānopelna tik daudz, lai ziemā būtu ko tērēt. Un tēriņi, piemēram, ja kaut ko rekonstruē vai pilnveido, ir ļoti lieli. Tas, kurš mājās taisījis remontu, zina, cik tas izmaksā. Te tas pasākums ir desmit, divdesmit reizes dārgāks.
-Vai mūsdienās ir viegli atrast šādus uzticamus un godprātīgus strādniekus?
- Es teiktu, ka neiespējami. Runājot par šo tēmu, esmu pilnīgs pesimists. Uzskatu, ka mūsu valsts ir panākusi šo situāciju. Negribu apvainot nevienu strādnieku, kas strādā manā uzņēmumā, bet domāju, ka visi uzņēmīgie ir aizbraukuši uz Īriju. Šeit ir palikuši...es pat nezinu, kā viņus nosaukt... Es lasīju "Druvā" to rakstu, ka latviešus Īrijā augstu vērtējot... Esmu gatavs vērtēt jebkuru, lai tik nāk un strādā. Bet strādāt jau negrib. Viņi atnāk ar savām ambīcijām un pilnīgu visatļautību. Viss ir sagriezies kājām gaisā. Nekad nedomāju, ka varētu izveidoties šāda situācija. Atbrauc cilvēks no Īrijas, atnāk pie manis un saka: "Man vajag tūkstoš latu algas, apmaksātas mobilā telefona sarunas un darba mašīnu." Jautājums varētu būt, vai es pie tevis varēšu nopelnīt tūkstoš latu. Mums varētu veidoties dialogs, bet te atnāk un pasaka, ka vajag to, to un to. Un tie cilvēki iet pa pasauli un stāsta, ka uzņēmējs neprot viņus novērtēt. Es nezinu, ko viņš ārzemēs darīja, kā strādāja, bet atnāc, parādi man, ka tu proti, ko vari, parādi, ka gribi strādāt.
Valdība mums stāsta, ka esam krīzes priekšā. Piedodiet, mēs jau sen esam bedrē, mēs grimstam... Viss tiek iznīcināts. Kaut vai par cukurbietēm. Zemnieki ir samierinājušies, es tikai nesaprotu, kāpēc? Tas nav normāli. Tā bija ražošana, cilvēki bija nodarbināti.
Visur vainīgs ir tikai uzņēmējs. Cik tad Latvijā ir tādu ražotāju? Mēs esam vieni no tiem, kuri tiešām ražo produkciju no Latvijas izejmateriāliem un piedāvā to mūsu pašu tirgū. Vienreizēji, ka pat premjers var pateikt: "Nu, uzņēmēji, maksājiet lielākus nodokļus." Bet no kā lai mēs maksājam? Tas ir bardaks, kas te notiek. Nesen "Dienas Biznesā" izlasīju aptauju, ka jaunieši no 18 līdz 24 gadiem darbā ies, ja viņiem alga būs, sākot no 300 latiem, bet viņš vēl nav degunu apsildījis, neko vēl nemāk. Nāk šie cilvēki ar savām ambīcijām, bet viņi jau nestrādā. Viņi tikai gaida tos 300 latus.
-Vai tiešām cilvēki nespēj novērtēt to, ka viņiem tiek piedāvātas reālas darba iespējas, laikā izmaksāta alga?
-Domāju, ka ne. Alga nav noteicošais. Noteicošais nav arī tas, ka viņam ir silta tualete un garderobe.
-Kas tad? Vai šodien cilvēks spēj saprast, ko pats vēlas?
- Es nezinu. Man tiešām liekas, ka viņi nezina, ko paši grib. Par cilvēkiem runājot, man nav ko teikt. Man šobrīd stāv divas mašīnas, diviem šoferiem darbs būtu uz sitiena, bet viņu nav. Var jau man teikt, ka daudz bezdarbnieku un tā tālāk, bet man te viens tāds bija pieņemts darbā. Ja cits šoferis dienā atved, piemēram, piecas kravas šķembu, tad viņš vienu. Un vienmēr būs visādi attaisnojoši iemesli, ka beigās man vairs nav ko pateikt. Lielākais kuriozs - strādnieks pazūd uz divām stundām, es zvanu, meklēju, prasu, kur biji šo laiku, ka tevi sazvanīt nevarēja? Viņš man atbild: "Dzinu bārdu Gaujas krastā." Par ko tad mēs runājam? Darba grāmatiņu arī vairs nav. Neviens nezina, kā cilvēks strādājis iepriekšējā darba vietā. Man grāmatvede tagad nodarbojas ar to, kā lai cilvēku atlaiž no darba. Ja par dzeršanu, tad vajag ārsta izziņu, bet kur man to dabūt? Vakar bija tieši tāds gadījums. Sasiet un aizvest uz slimnīcu? Visi dokumenti ir pie manis, skaitās, ka cilvēks ir pie manis darbā, bet uz darbu nenāk. Es viņu neesmu te redzējis. Vēl problēma ir tā, ka viņi nekautrējas arī zagt. Pirms pāris dienām bija gadījums, ka vienu pieķēru pie rokas. Bet viņš man atcērt: "Nu un tad?" Vispār tas ir nenormāli, kas tagad notiek.
-Kāda varētu būt izeja no šīs situācijas?
- Pieļauju domu, ka sākšu interesēties, kāda ir iespēja pirkt viesstrādniekus no Baltkrievijas, Ukrainas. Ar nepacietību gaidu, kad tas tirgus atnāks vaļā. Jo tie cilvēki ir tādi paši kā mūsējie Īrijā. Viņi nāks un strādās. Nav variantu, te nav, kas strādā.
-Kā ar konkurenci?
- Mēs saražojam pieklājīgi daudz, lai spētu konkurēt tirgū. Bruģa ražošanā esmu jau deviņus gadus. Pirmo bruģi es pats uztaisīju. Kaut ko lielāku taisīt šī paša darba spēka un ekonomiskā stāvokļa dēļ nedomāju. Konkurence ir laba, tā neļauj snaust. Es runāju par veselīgu konkurenci. Mums šobrīd ir sanācis tā, ka Rīgā zem mūsu nosaukuma vēl kāds tirgo bruģi un par stipri zemu cenu. No vienas puses – skumji, bet no otras puses - tas ir lepnums. Ja tā dara, tas nozīmē, kas mūsu akmens tirgū augstu kotējas. Domāju, ka savu vietu zem saules esam izcīnījuši. Bet atslābt nevar, jācīnās visu laiku. Tiklīdz uz mirkli atslābsti, tā duncītis mugurā. Domāju, ka būs tādi, kas neizturēs šo konkurenci. Nopūtīs svecīti un aizies, bet tā jau ir vienmēr - izdzīvo stiprākais.
-Vai viegli ir piedāvāt kvalitatī-vu preci no paša sākuma līdz pat beigām?
-Noteikti, ka nav viegli. Bet es to visu cenšos sakārtot un no darbiniekiem prasu, lai gala produkts būtu augstā līmenī. Tikai ar kvalitatīvu preci vien var noturēties tirgū. Tagad bruģa ražotāji ir saradušies kā sēnes pēc lietus, bet noteicošais jau būs kvalitāte. Man ir ļoti svarīgi pasniegt produktu kvalitatīvi no paša sākuma līdz beigām. Tāpēc mēs paši piedāvājam pilnu servisu. Cilvēks tik atbrauc, izvēlas materiālu, mēs paši to aizvedam, visu sagatavojam, uzliekam, un beigās tik atnāk un pieņem mūsu darbu. Arī pret strādniekiem, protams, man prasības ir augstas. Ja kaut ko dara, tad kvalitatīvi. Ir bijis, ka esmu licis pārlikt pagalmus. Bet tā arī ir kutelīga lieta. Tagad uzreiz vērtēju, jo citādi iznākums ir viens- apgriežas un aiziet.
-Jūs vadāt ne tikai uzņēmumu, bet jums ir arī cieša saskare ar dažādiem cilvēkiem un to rak-sturiem.
-Tas ir grūti. Redziet, es nekad neesmu nevienu strādnieku pārpircis, pārvilinājis, licis sludinājumus vai kā speciāli meklējis. Cilvēki paši atrod mani. Un tas nozīmē, ka viņi ir dzirdējuši kaut ko labu par mani. Neviens jau nenāktu strādāt pie cilvēka, par kuru runā sliktu. Varbūt kāds teiks, ka tas ir nepareizi, ka darbinieki ir jāmeklē, bet mana pieredze rāda citu. Es divus gadus nomocījos, lai atrastu darba vadītāju. Es pat algoju meiteni, kura bija Valmierā studējusi par kadru atlasi uzņēmumā. Man neizdevās. Tagad, kad cilvēks pie manis atnāk, mēs jau pašā sākumā izrunājam, ko viens no otra gaidām, tā izslēdzot varbūtību, ka viņš domā vienu, bet es ko citu. Ja jau pirmajā intervijā ir ar manām prasībām neapmierināts, viņš uzreiz apgriežas un aiziet. Bet jums taisnība - kaut kādos brīžos ar katru no padotajiem ir jāatrod kopīga valoda. Atceros, kādreiz, kad pats strādāju, atnāca priekšnieks, visus izlamāja, darbinieki sēdēja sarāvušies un pēc tam skrēja un strādāja. Tagad neviens vairs nesaraujas, kad priekšnieks runā, tagad izgāž krūtis, pašu nolamā un aiziet no darba.
-Cik lielā mērā uzņēmējs var būt sponsors?
-Jā, esmu gan ziedojis, gan palīdzējis, bet ne vienmēr tā ir sponsorēšana. Kaut vai uzliktais bruģis pie Raunas baznīcas. Es to nesauktu par sponsorēšanu, man vienkārši tas bija jāizdara. Bruģi tur liku laikā, kad pat darbiniekiem nebija algas, ko izmaksāt. Nezinu, man patīk izdarīt kaut ko labu, kaut ko tādu, kas paliek. Arī šeit apkārtni esmu sakopis, dīķi izraku, lai būtu smukāk, bet ir jau cilvēki, kas to tik un tā nesaprot. Atsūta vēl pārbaudi, vai esmu likumīgi racis. Uztaisīju glītākus angārus, lai cilvēkiem būtu prieks nākt uz darbu, bet viņi man jautā: "Kāpēc tu to darīji?" Bet man tīri cilvēcīgi gribas, lai viss būtu skaists un sakopts. Uzņēmumu veidoju, vadu un no citiem prasu tādu darbu, kā to darītu pats, kādos apstākļos pats gribētu strādāt. Arī bruģi klientiem klāju tā, kā pats sev liktu, un cilvēki ar manu darbu ir apmierināti. Uzņēmums ir uzņēmēja spogulis. Ja problēmas ir uzņēmējam, ar laiku tās parādās arī strādniekiem. Domāju, ka tagad mierīgi varētu iziet cauri kādam uzņēmumam un noraksturot cilvēku, kurš vada šo uzņēmumu. Tagad tiešām to varētu.
-Kas Cēsīs ir redzamākie jūsu darbi?
-Cēsīs Rīgas ielu likām, Līvu laukumu – tie man ir tādi goda objekti. Ir lepnums, ka tagad arī zemessardzes mācību centram pagalmu bruģē. Tur gan Rīgas brigāde strādā, bet akmens ir mūsu. Teikšu godīgi, ka ir forša sajūta, ka ej un zini – mūsējie lika. Tagad arī Raunas pagastā veicam lielu projektu pilskalnā. Jāsaka paldies arī Raunas pašvaldībai, ka viņi mūs atbalstījuši, ka novērtējuši mūsu spējas un ļāvuši darboties. Raunā ļoti daudz dara, tāpat kā Cēsīs - cepuri nost. Lai runā, lai raksta, ka tur tā un šitā, bet jāsaprot ir viens, ka nekas no gaisa nekrīt, un visi apmierināti nebūs nekad, lai arī kā censtos. Vietējie uzņēmēji tiek atbalstīti. Mums ir piedāvāts piedalīties visos konkursos. Protams, mēs vi-sus neesam vinnējuši, bet toties mums bijusi dota iespēja piedalīties. Tas ir patīkami, protams, mājās strādāt ir vieglāk.
-Ja jūs nebūtu iesaistījies biznesā, ko gribētu citu darīt?
-Slēpot (smejas). Man liekas, ka toreiz biju daudz gudrāks, jo daudz nezināju. Pa šiem gadiem esmu stipri sabojājis veselību. Ar biznesu ir līdzīgi kā ar teātri. Aktieri neko daudz nenopelna, bet viņi tik un tā no skatuves nost nerāpjas. Latvijā mums bizness ir precīzi tādā pat situācijā. Es nenopelnu nekādus miljonus, protams, būtu muļķīgi, ja es strādātu un nenopelnītu neko. Reizēm tā tiešām ir, ka es pats palieku bez algas. Man nav jaunākais BMW aiz stūra, arī māju neesmu uzcēlis. Jūtos varbūt nedaudz finansiāli drošāks, jo dzīvē bija periods, kad nebija galīgi nekā. Bet droši vien, ka tāpat vien darītu, lai gan bizness ir ļoti nežēlīgs un nevajadzīgi rūda cilvēku, bet darītu.