Laikam esmu homofobs (15)

Nejūtu naidu pret homoseksuālistiem, pat nevienu tādu nepazīstu (viņi laikam slēpjas). Bet homoseksuāliem izvirtuļiem un to aizstāvjiem gan varētu pateikt kādu skarbu vārdu. Jā izvirtuļiem, jo kā gan savādāk lai nosauc cilvēkus, kas savus zemjostas jautājumus uzmācīgi grib iznest ielās un ienest skolās, baznīcās, „da jebkur”. Tādus pašu vārdu varu pateikt heteroseksuāliem izvirtuļiem, bet ne jau par viņiem iet runa. Tas, ka sabiedrība ir pieļāvusi, pieņēmusi un samierinājusies ar heteroseksuālas izvirtības propagandu un mazierobežotu izplatību, tas nenozīmē, ka ir jāsamierinās ar homoseksuālu izvirtību, ka šiem izvirtuļiem ir kaut kādas īpašas „tiesības”.

Laikam esmu neizglītots, jo neticu pasakām un nepierādītām hipotēzēm par homoseksuālisma iedzimtību. Ne jau pavisam neticu, nē, pieļauju iespēju, ka ir daži indivīdi, ar kuriem dabasmāte ir izspēlējusi ļaunu joku un ir iedalījusi ne tos hormonus, bet ne jau visiem. Uzskatu, ka homoseksuālisms visbiežāk ir psiholoģiska kaite, dzimumidentifikācijas traucējumi, kas rodas bērnībā (nestabila ģimene, tās trūkums, nepietiekama uzmanība, negatīvs sava vai pretējā dzimuma vecāka piemērs u.t.t., kas cilvēkbērnam rada iespaidu ka vīrietis + sieviete, nav nekas labs un/vai nerada nepieciešamās zināšanas un iemaņas šādu attiecību veidošanai). Protams vienu otru homoseksuālistu var „izārstēt”, daži var piemēroties, bet to nevar attiecināt uz visiem, jo traumas saknes ir dziļāk bērnībā, jo grūtāk no tās atbrīvoties. Ir jādzīvo kādi ir, neviens jau netraucē. Jā protams no šā visa izriet, ka homoseksuālisms ir heteroseksuālās sabiedrības pagrimuma sekas, jā tas ir cēlonis, jā labāk cīnīties ar to, bet tas nenozīmē, ka jāļaujas nākamajai sabiedrības deģenerācijas pakāpei. Kas mūs sagaida, ja ļausim attīstīties izvirtības sērgai, ir redzams Nīderlandē, tur jau ir nodibināta zoofīlu un pedofilu partija, kas vēlas „diskutēt” par savu perversiju legalizāciju. Laikam esmu ļoti naidpilns, ja uzskatu, ka šādus radījumus ne tikai cietumā jāliek kā minimums uz gadiem desmit, bet vienu otru (pedofilu) arī pie sienas un miers.

Laikam esmu nemoderns un atpalicis, jo uzskatu, ka ģimene ir savienība starp vīrieti un sievieti pēcnācēju radīšanai un izskološanai. Jā, uzskatu, ka viena dzimuma pārstāvju „attiecības” nav ģimene, tā labākajā gadījumā ir kopdzīve. Un nevienam nav tiesību degradēt šo vārdu (ģimene) līdz kopdzīves līmenim.Ja kādam gribas kopdzīvi nostiprināt ar kādu rituālu, lūdzu, uz priekšu, bet tam nav nekāda sakara ar laulību, kas ir oficiāls ģimenes nodibināšanas rituāls un atskaites punkts. Protams ir mantisko attiecību jautājums, bet te ar nav nekādu šķēršļu homoseksuāliem cilvēkiem – jāraksta testaments. Vēl paliek bērnu adopcijas jautājums, te laikam esmu neiecietīgs, jo šādas runas uzskatu par noziedzīgām – homoseksuālā vidē uzaudzis bērns ar lielu varbūtību ir nolemts šai kaitei.

Laikam man ir paranoja, jo uzskatu, ka izvirtības kaite visvairāk ir skārusi t.s. „sabiedrības krējumu”. Lai izsistos uz „augšu” vajag daudz laika un enerģijas, tādēļ ģimenes veidošanai var neatlikt laika. Lai tur nokļūtu visbiežāk ir jākāpj pāri – savai sirdsapziņai, līdzcilvēkiem, līķiem, cilvēciskumam vispār. Tad, kad tur esi nokļuvis, saproti, ka ir smagi jāstrādā un jānes tādi pat upuri, lai tur noturētos, lai atkautos no sev līdzīgajiem, bet jaunākiem censoņiem. Tāpat saproti, ka tas īstenībā nav tas, ko patiesi vēlies, bet ir jau par vēlu, izvēle jau ir izdarīta, nelietības sastrādātas, sirdsapziņa iznīcināta. Pret to visu palīdz „baudas”. Baudi dzīvi, ņem visu ko tā dod, sasniedz jaunas tāles, izmēģini visu jauno, nepieredzēto, nezināmo – arī laulības pārkāpšanu, arī prostitūtas, arī seksu ar vairākiem partneriem, arī kopošanos ar sava dzimuma pārstāvi un arī, arī, arī ...... , kas nu kuram labāk palīdz. Tā viņi rodas, no neizturami labas dzīves – gudri, enerģiski, vareni, ciniski un ..... nožēlojami. Un tur viņi labprāt redzētu sabiedrību, jo tad nejūties tik nožēlojams un vientuļš, ja apkārt ir sev līdzīgie.

Pat nezinu kāds esmu, ja mani galīgi neaizkustina Omes liekulīgās runas par „demokrātiskām vērtībām”. Ome man laikam to parādītu ar žestiem, ja viņu satiktu. Nevajag man tādu demokrātiju, kur ceļ žogus, lai nepieļautu miermīlīgus gājienus, bet ar putām uz lūpām aizstāv izvirtības popularizēšanu. Persiešu teokrātiskā demokrātija un tās vērtības man ir daudz tuvākas par liekulīgo rietumu oligarhisko „demokrātiju”.

Vēl mani satrauc ārvalstu un vietējo izredzēto onkuļu finansēto neskaitāmo organizāciju destruktīvā darbība, kas kā rādās jau ir ieperinājušās pat valsts plašas saziņas līdzekļos. Neticu brīnumiem un neticu, ka kāds kaut ko dod pa velti, ja nu vienīgi peļu slazdā. Tas ar kādu sparu šīs organizācijas jau kuro gadu pāraudzina sabiedrību un cik agresīvi tās tagad uzbrūk sabiedrības vairākumam, tās vērtībām un dzīvesveidam man pat liek domāt, ka varbūt tomēr ar savu balsi jāatbalsta zaglīgais, bet tomēr saimnieciskais, bet tomēr savējais ventspilnieks ar komandu. Kas nu es būšu tagad?

Bet vienā jautājumā mums gan viedokļi saskan – tas kurš mētājas ar sūdiem vai ko tamlīdzīgu, visvairāk nosmērē pats sevi. Manuprāt šie indivīdi stādāmi tai pat līmenī kur homoseksuālie izvirtuļi. Bet vai pāris atsaldeņu dēļ visi, kas iestājas pret šo sērgu ir jāaplej ar sūdiem? Plašas saziņas līdzekļu žurnālistiem laikam ir sava īpatnēja atbilde uz šo jautājumu.

Visbeidzot manuprāt šis jampadracis ir mākslīgi uzkurināts. Cik zinu „svētuļu” partija ne tikai dāsni atbalstīja protestētājus, bet neliedza palīdzīgo roku arī praidistiem, un ne tikai šogad, arī pagājušogad, tad vien tie mērķi bija citi.

P.S. Šīs manas pārdomas ir nosūtītas vairumam drukāto plašsaziņas līdzekļu, interesanti cik daudziem patiesi ir tuvas tās demokrātiskās un vārda brīvības vērtības, kas teorētiski paredz dažādu viedokļu atspoguļošanu ne tikai ķeksīša pēc, nevis kā tagad – plaša un nedabiska (ņemot vērā vairākuma ieskatus) vienveidība. Ak, jā, ir tak redakcionālā politika, un laikam ne visi spēj tai pārkāpt, pat demokrātijas un vārda brīvības vārdā :)

Ivars Prūsis