Māris Paeglis vienīgais Jelgavas pusē savā saimniecībā «Kaigi» audzē dzērvenes.
Iestidzis dzērveņu purvā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Bagāts te nepaliksi,» uzreiz saka Māris Paeglis, sākot izrādīt savus lielogu dzērveņu stādījumus, kur šajās dienās intensīvi sāk sārtoties ogas. Tās kūdras purvu noklājušas tā, ka cauri nemaz nevar redzēt, bet ražas laiks vēl tikai priekšā. Sarunas gaitā noprotams, ka ar šo kultūru saimniecības «Kaigi» īpašniekam saistās lielas cerības.
Saimnieko izstrādātā kūdras purvā
Galvenais noteikums – skāba vide. Tagadējā uzņēmuma «Laflora» savulaik izstrādātajos Kaigu kūdras purvos tāda ir dabas dota, un nezinātājam varētu šķist: kas nekait – nolīdzinātā un nosusinātā purvā sastādi tikai dzērvenāju stīgas un gaidi ogu laiku. Tomēr tik vienkārši pie tām netikt. Dažos hektāros purva teritorijas kaimiņos «Laflorai» M.Paeglis sāka saimniekot jau deviņdesmito gadu sākumā, būdams tā dēvētais Breša zemnieks. Sākumā tas gan bijis tikai hobija līmenī, raža nosalusi vēl pirms novākšanas, un nekāds bizness nesanācis. Pēdējos divus gadus viņš šai nodarbei pievērsies nopietni, ierīkotas pretsalnu sistēmas, top jauni stādījumi.
Sasaldēs un gaidīs pieprasījumu
«Līdz 2002. gadam nekādas īpašās ražas nebija, jo viss pavasarī nosala. Tad pieteicos valsts atbalstam par ilggadīgo stādījumu ierīkošanu, uzliku pretsalnu smidzināšanas ierīces, sākās ražas,» stāsta M.Paeglis, gan piebilstot, ka sākumā no dzērveņu audzēšanas izdzīvot pats un uzturēt ģimeni nevarēja. «Pēdējos divus gadus esmu palicis tikai uz dzērvenēm,» viņš saka – pērnā sezona bijusi salīdzinoši veiksmīga, jo pieprasījums izrādījās lielāks par audzētāju spēju tirgum piedāvāt ogas. Šogad esot gluži pretēji, vērojams dzērveņu pārpalikums, jo baltkrievi tirgojot par dempinga cenām. «Iepriekš visu laiku valdīja optimisms – būtu tik ogas, atdosim! –, tagad audzētāji sāk aizdomāties – vai tiešām atdosim?» Māris stāsta, ka iesaistījies kooperatīvā «Ziemeļoga», kas bāzējas Pūrē. Tur pagājušajā gadā ierīkotas saldētavas ar vairāk nekā simt tonnu ietilpību. Tur viņš nogādās arī savas aptuveni desmit tonnas, ko šoruden cer novākt trijos hektāros stādījumu.
Pagājušais gads bijis īpatnējs arī ar zemajām dzērveņu ražām, «Kaigu» purvā novāktas vien četras tonnas. Standarta ražas Latvijā iekoptos laukos ir ap 20 tonnu, bet, piemēram, šķirne ‘Piligrim’ ASV ievākts pat 40 tonnu no hektāra.
Nezāles – virši, bērzi un grīšļi
Saimniecībai «Kaigi» pieder 11 hektāru kūdras purva, bet ražojošas dzērvenes pagaidām ir tikai dažos. Raizes Mārim sagādā divas ar šiem stādījumiem saistītas problēmas – tos pārņēmušas nezāles, turklāt savā laikā izmantotā dzērveņu stādīšanas metode tagad neļauj ogas novākt mehanizēti. Tomēr ar abām problēmām zemnieks sācis cīnīties, ierīkojot jaunus stādījumus vairākos blakus hektāros.
«Grīsli izravēt nevar, nenormāla sakņu sistēma, bet indes izmantot negribu,» neslēpj audzētājs. Savukārt savā laikā stādot dzērvenes, neesot pat domāts, kā tās novāks. Tagad vecie stādījumi pamatīgi sastīgojuši, ja ielaistu tehniku, uz vismaz gadu diviem ražas nebūtu, jo audzējums tiktu pamatīgi nopostīts. Lai šo problēmu risinātu, Māris šovasar ierīkojis vairākus hektārus jaunu stādījumu, bet vecos ar laiku likvidēs.
Runājot par gada laikā purvā veicamo, Māris stāsta, ka viss sākas ar atkusni. Tad apskata stādījumus, drīz vien sākas ravēšanas darbi. Lai cik interesanti tas neizklausītos, dzērveņu stādījumos par nezālēm sauc nule noziedējušos viršus un mazos bērziņus, kas iepriekšējā sezonā kuplā skaitā sasējušies starp ogām. Vecajos stādījumos, kas ierīkoti deviņdesmitajos gados, no pamatīgi saaugušajiem virsājiem un grīšļiem nemaz vairs nevar atbrīvoties – tie pilnībā pārņēmuši platības.
Paralēli ravēšanai stāda arī jaunās dzērvenes, kuru dzinumi ņemti no laukiem blakus. «Sagriež stīgas un frēzējot ievanda zemē, tad pieblietē, lai mitrums turas,» turpina zemnieks, sakot, ka šajā purvā var iztikt bez pamatīgām laistīšanas sistēmām. «Šopavasar iestādītās līdz ražai augs vēl četrus gadus, tas nozīmē, ka līdz tam man jāiztiek ar vecajiem stādījumiem,» secina Māris.
Domā, kur realizēt
Šajā sezonā uzņēmums «Pure Food» lielogu dzērvenes no kooperatīva iepērk par 1,07 latiem kilogramā. Pērn cena bija par vismaz 40 santīmiem augstāka. Taču šis pārstrādātājs gatavs iegādāties tikai 45 tonnu no 13 audzētājiem. Par pārējās ražas realizēšanu kooperatīvs vēl domā. Pašlaik ir ieceres pašiem daļu pārstrādāt, piemēram, gatavot simtprocentīgi maltu dzērveņu biezeni bez miziņām un kauliņiem. Liks spainīšos un piedāvās pavāriem kā izejvielu. Ziema rādīs, kā audzētājiem veiksies.
Šķirnes
ASV zinātnieki radījuši ap 200 Amerikas lielogu dzērveņu šķirņu, zemnieku saimniecībā «Kaigi» no tām audzē piecas: ‘Early Black’, ‘Franklin’, ‘Stevens’, ‘Piligrim’, ‘Bisquit’.