Noziedzīgam nodarījumam neizbēgami seko sods. Tāds ir viens no tiesībsargājošo struktūru stūrakmeņiem visā pasaulē. Patiesības izzināšanai strādā izmeklētāji un eksperti, liecina liecinieki, līdz iegūti pierādījumi. Tikai pēc tam seko ieslodzījuma vieta, tiesa un viss pārējais. Vismaz tāds iespaids mums radies no filmām un seriāliem. Kā ir Latvijā? Ik gadus tiek attaisnoti gadiem ilgušu tiesas procesu varoņi. Ik gadus nepamatoti apsūdzētie no valsts prasa un arī saņem kompensācijas.
Latvijas Ziņu kanāla raidījumā "Temīdas vārdā?" uz jautājumiem par politisko lietu esamību vai neesamību, pierādījumu kvalitāti, prokurora atbildību un kompensācijām atbild LR Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors Ēriks Zvejnieks, tieslietu ministra padomnieks un bijušais prokurors Guntis Akmeņkalns, zvērināti advokāti Dmitrijs Skačkovs un Aivo Leimanis un Ventspils mērs Aivars Lembergs, pret kuru vērstā apsūdzība tā saucamajā „Grīnbergu lietā” atzīta par nepamatotu visās trijās tiesu instancēs.
- Cik pamatots ir pieņēmums, ka Latvijā eksistē tā saucamās politiskās krimināllietas?
Ēriks Zvejnieks, LR Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors: - Kategoriski noraidu tādu dalījumu. Krimināllikumā tāda definīcija kā „politiskas krimināllietas” nepastāv. Grūti pateikt, kā izdomājums tas ir.
Aivars Lembergs, Ventspils mērs: - Šobrīd Latvijā notiek divi politiski procesi. Viens ir tā saucamā digitalizācijas lieta un otrs ir pret mani.
Piemēram, pret mani sāktā krimināllieta tika sākta, pamatojoties uz politiķu iesniegumiem un prasībām, un faktiski ir politisks lēmums. Iniciators tādai lietai bija toreizējais Pirmās partijas, tagad "Jaunā laika" politiķis Arnolds Laksa. Tanī laikā mums sen jau bija biznesa strīds. Manā gadījumā ir tā, ka notiek biznesa strīds un viena no pusēm iesaistījusi savā pusē Ģenerālprokuratūru, kura tad godprātīgi, izmantojot savā rīcībā esošos resursus, šo procesu virza.
Dmitrijs Skačkovs, zvērināts advokāts: - Visas skaļās lietas faktiski tā vai citādi ir saistītas vai nu ar lielo politiku, vai lielu biznesu. Cerēt uz taisnīguma sasniegšanu šajās lietās dažreiz ir gandrīz tāpat, kā cerēt uz laimestu loterijā. Uz mazo cilvēku sistēmas spiediens varētu būt vēl lielāks. Jebkurš strādnieks, jebkurš zemnieks vai lauku bibliotekārs nav pietiekoši informēts, kā sistēma strādā. Varbūt šīs skaļās lietas ir tikai iemesls, lai risinātu problēmu plašākā mērogā.
Aivo Leimanis, zvērināts advokāts: - Negribētu pozicionēties no tā, ka visas lietas, kas ir sāktas, būtu kāda iniciētas, bet diemžēl daudziem sabiedrībā izkristalizējies viedoklis, ka tas, ko un kādā veidā vajadzētu uzsākt un izskatīt, nāk kaut kur no ārpuses. Prokuratūras ētikas kodeksā skaidri noteikts: prokurors pilda uzliktos pienākumus objektīvi un taisnīgi. Diemžēl daudzos gadījumos šī norma tiek ignorēta, jo prokurors var pieļaut, ka savus tiešos darba pienākumus pilda neprofesionāli.
Guntis Akmeņkalns, tieslietu ministra padomnieks, bijušais prokurors: - Kad strādāju par prokuroru, bieži dzirdēju sakām: būtu tik cilvēks, pantu piemeklēsiet. Kad tas tika teikts man, atbildēju: nē, tā nav. Tagad, kad prokuratūrā vairs nestrādāju un skatos, kādi ir attaisnojošie spriedumi, man gandrīz gribas teikt: var tiešām domāt, ka tas tā ir. Iedodiet tik cilvēku, un pantu atradīsim. Viņš tiks tiesāts un ja ne notiesāts, tad vismaz gadu viņam būs jāstaigā pa tiesām.
- Kāda nozīme lietas ierosināšanā ir prokurora pārliecībai un prokurora pieņēmumam?
Aivars Lembergs, Ventspils mērs: - Prokuratūras likumā ierakstīts, ka prokuroram jārīkojas atbilstoši pārliecībai. Citiem vārdiem, revolucionārā pārliecība ir galvenais un noteicošais prokurora rīcības kritērijs. Kad Martai Krustiņsonei vaicāja - kā jūs taisījāt spriedumus kara revolucionārajā tribunālā, viņa atbildēja – pēc revolucionārās sirdsapziņas. Mums prokuratūrā arī notiek pēc revolucionārās sirdsapziņas. Kad prokurors ir procesa virzītājs un vienlaikus arī izmeklētājs, tad procesu neviens neuzrauga. Kā manā gadījumā – procesa virzītājs ir Pirmstiesas izmeklēšanas nodaļas uzraudzības prokurors. Tātad viņai jāuzrauga pirmstiesas izmeklēšanas process, bet viņa pati veic izmeklēšanu un pati sevi uzrauga! Tāda interesanta sistēma.
Guntis Akmeņkalns, tieslietu ministra padomnieks, bijušais prokurors: - Pēc Kriminālprocesa likuma prokuroram obligāti jābūt simtprocentīgai pārliecībai, ka pierādījumu bāze ir pietiekoša. Bet prokurori lietai bieži pieiet tā: it kā pierādījumi man ir, bet īsti nevar saprast, kā tur ir. Lai tiesa izlemj un, paldies Dievam, būs skaidrība. Tad tādas lietas virza uz tiesu un uzkrāmē tiesai šo nepadarīto darbu.
Ēriks Zvejnieks, LR Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors: - Šī prokurora pārliecība, ko viņš tiesā mēģina īstenot, tātad pārliecināt tiesas sastāvu, var tiesas sastāvam šķist nepārliecinoša. Tātad gan prokurora subjektīvā puse, gan tiesas subjektīvā uztvere liecina par to, ka viena no procesā iesaistītajām pusēm nav pieņēmusi otras puses subjektīvo pārliecību. Faktiski gan prokurora viedoklis, gan tiesas viedoklis ir subjektīvs. Skatoties un vērtējot lietā savāktos pierādījumus, vienam var šķist, ka to ir pietiekoši, lai taisītu notiesājošu spriedumu, un tiesai šādas pārliecības nav un tāpēc tiesa taisa attaisnojušu spriedumu. Te nevar nosodīt ne prokuroru, kurš mēģina pārliecināt tiesu, bet tiesa šo pārliecību nepieņem, ne tiesu, ka viņa tomēr nav ieguvusi šo pārliecību, kāda ir prokuroram.
Dmitrijs Skačkovs, zvērināts advokāts: - Ir augsti kvalificēti juristi, kuri virza lietu uz tiesu stingrā saskaņā ar likumu, bet ir gadījumi, kad prokurors tiešām virza lietu bez pietiekamiem pierādījumiem, jo ir dažādi nejuridiski apsvērumi, kāpēc šī lieta ir vajadzīga. Piemēram, tā saucamā Oderova lieta, kurā bija ļoti pamatotas šaubas par galvenā apsūdzības liecinieka liecībām. Vai Arņa Indriksona lieta, kurā pats biju aizstāvis. Faktiski katrā no šiem gadījumiem saskārāmies vai nu ar nepareizu pierādījumu vērtēšanu no prokuratūras puses, vai pat ar diezgan klajiem likuma pārkāpumiem.
Aivo Leimanis, zvērināts advokāts: - Tuvākajā laikā vajadzētu radīt juridisko mehānismu, lai prokuratūra, pirms virza lietu uz tiesu, būtu pārliecināta, ka savākti neapstrīdami un neapšaubāmi pierādījumi. Nekādā gadījumā nevarētu vadīties pēc principa: prokurors pieļauj varbūtību, ka, iespējams, šis cilvēks tiks notiesāts.
- Kāda ir prokurora atbildība, ja savāktie pierādījumi bijuši nepietiekami un tiesa apsūdzēto attaisno?
Guntis Akmeņkalns, tieslietu ministra padomnieks, bijušais prokurors: - Kaut kā iegājies, ka prokurora atbildība nepastāv. Kriminālprocesa likumā iestrādāti principi, pēc kādiem prokuroram jāvadās, un pēc tiem vadoties visas šaubas ir par labu apsūdzētajam. Šie principi ir smuki sarakstīti likumos, bet prokurora atbildība – nav.
Ēriks Zvejnieks, LR Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors: - Šo jautājumu precīzi noregulē Prokuratūras likums. Procesuālo lēmumu atcelšana gan tiesā, gan pirmstiesas izmeklēšanas procesā pati par sevi nevar būt pamats prokurora disciplinārai atbildībai. Likums pasaka ļoti precīzi: ja vien prokurors nav pieļāvis tīšu likuma pārkāpumu vai nolaidību, kura izraisījusi būtiskas sekas. Ja prokurors ir tīši pārkāpis likumu, tad tāpat kā jebkuram citam Latvijas Republikas pilsonim viņam ir jāatbild saskaņā ar likumu.
Aivars Lembergs, Ventspils mērs: - Ja jūs vai kāds jūsu radinieks strādātu valsts pārvaldes iestādē un kļūdītos, tad cauri – viņam būs jāmaksā, viņu liks cietumā un viss. Ja kļūdās prokurors – nav nekādu jautājumu. Izņemot, ja viņu pieķer pie rokas, ņemot kukuli.
Aivo Leimanis, zvērināts advokāts: - Uzskatu, ka nav atstrādāts mehānisms, kā varētu saukt pie atbildības tās amatpersonas, kuras savas nolaidības, neprofesionalitātes vai pieļauto kļūdu dēļ būtu saucamas pie atbildības.
Dmitrijs Skačkovs, zvērināts advokāts: - Šobrīd ir tas brīdis, kad jāizvērtē nepieciešamība grozīt Kriminālprocesa likumu, lai izslēgtu iespēju izmantot kriminālprocesus bez pietiekoša pamata, lai, tautas valodā runājot, novāktu cilvēku no trases. No otras puses, nepieciešams stingri izvērtēt Prokuratūras pašreizējās vadības stilu. Acīmredzot bez vadības stila maiņas mēs šo problēmu neatrisināsim.
- Vai tā saucamajā „Grīnbergu lietā” tiešām bija pamats krimināllietas ierosināšanai?
Guntis Akmeņkalns, tieslietu ministra padomnieks, bijušais prokurors: - Kriminālprocesa likums saka, ka kriminālprocesi ir jāizbeidz tūlīt un nekavējoties, ja nav noticis noziegums. Likās, ka ir, bet nav... Tad kriminālprocess tiek slēgts, un ar to lieta beidzas. Šajā gadījumā bija juristi, kuri publiski teica: pamata lietas ierosināšanai nav, nozieguma sastāva nav, nevirziet apsūdzību, izbeidziet kriminālprocesu.
Ēriks Zvejnieks, LR Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors: - Šādam viedoklim negribētu piekrist, jo saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 402. pantu, kurš nosaka, ka personu sauc pie kriminālatbildības, ja izmeklēšanā savāktie pierādījumi norāda uz personas vainu izmeklējamā nozieguma izdarīšanā un prokurors ir pārliecināts, ka izmeklēšanas iestādes savāktie pierādījumi to apstiprina, un Kriminālprocesa 59. pantu, kura otrajā daļā noteikts - ja prokurors nešaubās, ka ar savāktajiem pierādījumiem spēs pārliecināt tiesu, viņš ir tiesīgs celt apsūdzību šai personai.
Aivo Leimanis, zvērināts advokāts: - Augstākās tiesas Senāts ir noraidījis prokuratūras iesniegto kasācijas sūdzību, uzskatot, ka tā nav bijusi ne pamatota, ne likumīga. Te ir arī atbilde uz jautājumu, vai bija pamats sākt procesu.
Aivars Lembergs, Ventspils mērs: - Ministru kabineta kārtības rullis nosaka: atbildīgs par kabineta rīkojuma izpildi ir ministrs, kurš šo rīkojumu ir parakstījis. Rīkojumu bija parakstījis Kariņš, tātad viņš ir atbildīgs par izpildi. Par Lembergu vispār nevar būt runa, var vērtēt Kariņa darbību. Kas notiek? Kariņš uzraksta par mani sūdzību, pret mani ir kriminālprocess, esmu aizdomās turamais, tad apsūdzētais. Lietu izskata visās trijās tiesu instancēs, tās atzīst, ka Lembergs nav vainīgs. Pret Kariņu kāds vēršas? Nē! Tāpēc, ka viņš ir pareizs politiķis, bet es esmu nepareizs.
Tiesas process tiesā vien aizņēma 134 stundas, klāt vēl visa sagatavošanās un braukāšana, tas viss maksā naudu. Tikai advokātiem mani izdevumi sastādīja 104 tūkstošus latu. Pievienotās vērtības nodoklis no šīs summas bija astoņpadsmit tūkstoši latu. Valsts Tieslietu ministrijas personā nolēma, ka man pienākas kompensācija 2400 latu apmērā. Tad valstij tas ir bizness, jo tikai uz pievienotās vērtības nodokļa vien valsts no manis ir nopelnījusi. Esmu šo lēmumu pārsūdzējis tiesā. Taču es tērēju savu naudu, bet valsts tērē nodokļu maksātāju naudu.
- Personai, kura bijusi nepamatoti apsūdzēta, nodarītās sekas bieži ir neatgriezeniskas. Kāda ir iespēja labot nepamatotas apsūdzības sekas?
Aivo Leimanis, zvērināts advokāts: - Ir diskreditēts kāds konkrēts cilvēks konkrētā procesā. Vēl nesagaidot tiesas spriedumu, plašsaziņas līdzekļos tiek darīts zināms, ka viņš ir vainīgs. Galarezultāts ir tāds, ka attaisnotā persona vēršas tiesā, kur no valsts Tieslietu ministrijas personā piedzen līdzekļus, kuri tur nonākuši no mums kā nodokļu maksātājiem.
Ēriks Zvejnieks, LR Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors: - Ir likums par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu. Šinī likumā zaudējumu atlīdzināšanas tiesiskais pamats ir attaisnojoša tiesas sprieduma taisīšana neatkarīgi no attaisnošanas motīviem, krimināllietas izbeigšana personu reabilitējošu apstākļu dēļ un administratīvā aresta atzīšana par nelikumīgu un administratīvās lietvedības izbeigšana. 1998. gada 31. augusta Ministru kabineta noteikumu Nr. 327 6. pantā teikts, ka zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz šo noteikumu 4. punktā minēto amatpersonu pieņemtajiem lēmumiem, izmaksā Tieslietu ministrija no ministrijai šiem mērķiem izdalītajiem valsts pamatbudžeta līdzekļiem.
Kompensācijas pieprasījumu veids ir arī prasības pieteikums tiesā, kad persona strīdas par kompensācijas apmēru, kādu noteikusi kompetentā institūcija savā lēmumā, un gadījumi, kad persona vēršas tiesā par morālā kaitējuma atlīdzināšanu.
Dmitrijs Skačkovs, zvērināts advokāts: - Jebkura morālā kaitējuma atlīdzība, kas noteikta likumā un kas saskaņā ar likumu ir iespējama, nevar pilnībā atlīdzināt morālās ciešanas, ko cilvēkam rada šāds kriminālprocess. Ja biežāk amatpersonas aizdomātos par to, kādas sekas var būt viņu rīcībai, jo mazāk mums būtu šādu gadījumu.