Cik patiesībā bīstams ir Rīgas cirks?

Lūdzu, izstāstiet biroja viedokli par Rīgas cirka ēku! Kur jūs saskatāt lielākos drošības riskus?

Viens no biroja uzdevumiem ir publisko ēku ekspluatācijas kontrole. Praktiski tas nozīmē, ka mūsu būvinspektori dodas uz objektu, kur to vizuāli apseko, sastāda atzinumu un iepazīstina ar to ēkas īpašnieku. Ja tiek konstatēta bīstamība, birojs uzdod īpašniekam veikt noteiktus pienākumus, lai to novērstu.

Pirmo cirka ēkas pārbaudi veicām 2015.gada pavasarī un identificējām bīstamību, par to informējām «Rīgas cirku» un uzdevām veikt noteiktus pienākumus. Nākamajā kontrolē rudenī pārbaudījām, vai un kā izpildīti biroja dotie uzdevumi. Secinājām, ka nav izdarīts nekas, lai konstatēto bīstamību novērstu. Tā vietā «Rīgas cirks» nodarbojās ar atsevišķu dokumentu sagādāšanu, kas, viņuprāt, parādītu, ka tas, ko mēs uzskatām par bīstamu, patiesībā nemaz tāds nav. Šajā reizē atkārtoti devām konkrētus norādījumus, kas jāveic fasādes daļā, lai tā pēkšņi neuzkristu uz galvas kādam garāmgājējam.

Trešajā pārbaudē šā gada februāra beigās konstatējām jaunus apstākļus –

bīstamību radīja ne tikai fasāde, kuras nostiprināšanai ēkas īpašnieks joprojām neko nebija izdarījis, bet arī skatītāju tribīnes, kā arī pagraba un jumta konstrukcijas blakus kupolam.

Iepazīstinot ēkas jauno īpašnieku – Kultūras ministriju - ar šo atzinumu, tika pieņemts lēmums par ēkas ekspluatācijas pārtraukšanu publiskiem pasākumiem.

Izraisījās diskusija, vai nepieciešams norobežot arī ielu. Mēs to nebijām uzdevuši, jo mūsu kompetence ir ēkas drošības pārbaude un informācijas sniegšana ēkas īpašniekam un pašvaldībai; pārējais jau ir viņu pienākums un atbildība. Jā, bija riski saistībā ar fasādi, tāpēc mēs strikti norādījām, ka tā jāatslogo no satiksmes kontakttīkliem (vadiem). Birojs noteica reālus un saprātīgus termiņus šo darbību īstenošanai. Iespējams, bija cilvēki, kas uzskatīja, ka kaut ko vajag darīt ātrāk, bet nekas neliedz ēkas īpašniekam rīkoties operatīvi un bīstamību novērst īsākā laikā.

Teicāt, ka pirmo pārbaudi veicāt pagājušā gada pavasarī, bet pagāja gandrīz gads, kamēr ēkas īpašnieks nolēma to neekspluatēt. Kāpēc vajadzēja paiet tik ilgam laikam?

Mēs devām konkrētus norādījumus un laiku, kurā konstatēto bīstamību novērst. Ja tas būtu izdarīts, ēkas ekspluatācijas pārtraukšana nebūtu nepieciešama. Turklāt «Rīgas cirks» apelēja pie tā, ka viņiem nav citas ēkas vai alternatīvas, kurp doties.

Vai tas ir pamatots arguments?

Man ir grūti komentēt viņu argumentus. Tomēr jāsaprot, ka tieši ēkas īpašnieka atbildība ir, lai bīstamība tiktu novērsta un ēka būtu droša cilvēkiem. Mēs neanalizējam iemeslus, kāpēc kāds kaut ko ir vai nav izdarījis, lai novērstu bīstamību. Mūsu uzdevums – pārliecināties, ka cilvēki, ieejot publiskā ēkā, var justies droši, ka tā nesabruks un viņiem nekas neuzkritīs virsū, neiebruks vai nesagāzīsies.

Vai ēkas ekspluatāciju nevarēja pārtraukt ātrāk? Ēka, kas ir atzīta par bīstamu, tiek lietota vēl gadu... Cik saistošs īpašniekiem ir biroja atzinums? Vai viņiem tas obligāti jāievēro vai arī var neņemt vērā?

Jebkurā gadījumā valsts institūciju lēmumi ēku īpašniekiem ir saistoši, bet to nepildīšana, protams, automātiski nenozīmē nāvessodu. Katrs izvērtē savu atbildību, iespējamās sekas un iespējas ievērot jebkuru saistošu normu, tostarp arī mūsu biroja lēmumu.

Vai ēkas īpašniekiem var noteikt sodu, ja viņi nepilda biroja lēmumu?

Šobrīd nav nostiprināts administratīvo sodu mehānisms attiecībā uz biroja pieņemto lēmumu nepildīšanu. Ir piespiedu izpildes iespēja, kad varam piemērot naudassodu vai citu piespiedu mehānismu. Tomēr šajā gadījumā nevar teikt, ka «Rīgas cirks» konsekventi un apzināti nepildīja mūsu lēmumus. Protams, bija pārdomas par mūsu norādīto bīstamību, tomēr gribu uzsvērt –

šis bija patiešām pēdējais brīdis šāda lēmuma pieņemšanai.

..Mūsu dotie uzdevumi ēkas īpašniekam jāizpilda līdz 1. decembrim. Ja tas netiks izdarīts, birojs būs spiests reaģēt un pieņemt atbilstošu lēmumu.

Vai esat kādam ēkas īpašniekam noteikuši sodu, ka neievēro jūsu atzinumos noteikto?

Vēl ne. Bet mums ir viens precedents Liepājā, kur ēkas īpašnieks neievēro normatīvo aktu prasības un nelaiž mūsu inspektorus pārbaudīt objektu, jo uzskata, ka tas nav birojam piekritīgs. Tomēr lielākajā daļā gadījumu ar publisko ēku īpašniekiem mums izveidojas veiksmīga sadarbība, jo gan viņu, gan mūsu mērķis ir pārliecība, ka ēka ir droša un nerada draudus cilvēkiem un videi.

Varbūt varat ieskicēt, kā notiek ēkas vizuālā pārbaude? Vai jūsu inspektors vienkārši ieiet ēkā, paveras griestos un apkārt, vai arī veic kādus mērījumus, aprēķinus un ekspertīzes?

Pārbaudes veicam pēc mūsu izstrādātas iekšējas metodikas, kas paredz izvērtēt četrus jautājumus: mehāniskā stiprība un stabilitāte, ugunsdrošība, higiēnas aspekti, kā arī lietošanas drošība un vides pieejamība.

Jā, pamatā apsekošana notiek, ēku novērtējot vizuāli.

Likumdošanā mums nav piešķirts atsevišķs deleģējums pašiem veikt izpētes, bet mums ir tiesības to uzdot ēkas īpašniekam, ja vizuālajā apsekojumā būvinspektoriem rodas šaubas ēkas atbilstību kādam no šiem četriem drošuma kritērijiem. Iepazīstoties ar izpētes rezultātiem, varam izdarīt atbilstošus secinājumus. Tomēr, ja vizuālās apskates laikā redzam, ka ēka vai tās daļa neatbilst minētajiem kritērijiem, birojs var pieņemt lēmumu par ekspluatācijas daļēju vai pilnīgu pārtraukšanu bez papildu izpētes. Mums nav nepieciešams to pamatot ar konkrētiem mērījumiem, ja bīstamība ir acīm redzama.

Vai tad, ja redzat tekošus griestus, varat uzreiz likt pārtraukt ēkas ekspluatāciju, nemeklējot papildu pierādījumus nedrošībai?

Ja tekošo griestu rezultātā ir bojātas nesošās konstrukcijas, jā. Piemēram, ja ēkas fasāde ir atdalījusies no sienu konstrukcijām, uzreiz uzdodam veikt izpēti, lai atrastu risinājumu, kā novērst bīstamību. Birojā ir strikti un nepārprotami noteikta kārtība, pēc kuras vizuālās apsekošanas laikā var secināt, ka ēka ir bīstamā stāvoklī un tās izmantošana nav pieļaujama, tāpēc atbilstoša lēmuma pieņemšanai nav nepieciešams veikt speciālu izpēti.

Pastāstiet par kādiem citiem gadījumiem, kad esat ieteikuši uzreiz pārtraukt ēkas ekspluatāciju!

Bijuši vairāki gadījumi, kad, konstatējot bīstamību, birojs pieņēmis lēmumu par bīstamās ēkas daļas ekspluatācijas pārtraukšanu, piemēram, skolā, tirdzniecības centrā, bērnudārzā, baznīcā.

Dažkārt ēkas īpašnieks ir iznomājis daļu telpu lietotājiem, lai spētu nodrošināt savas ēkas rentabilitāti, bet nomnieki nav informēti par ēkas kopējo «veselības stāvokli». Kad būvinspektori identificējuši riskus, piemēram, ēkas pagrabstāvā vai jumta konstrukcijās, par to informējam īpašnieku. Bet ēkas lietotājam - tirdzniecības centram, kurš šajā ēkā nomā telpas, ir patiess pārsteigums, ka tas darbojas nedrošā vai pat bīstamā ēkā. Tādā situācijā esam saņēmuši pārmetumus par to, kāpēc par esošo situāciju neinformējām arī nomnieku... Tomēr

atbildība par ēkas drošumu gulstas tieši uz īpašnieka pleciem,

un, starp citu, mēdz būt ēkas, kurās ir 87 nomnieki… Tādējādi pienākums nodrošināt ēkas drošību un veidot sadarbību ar nomniekiem ir tieši īpašnieka uzdevums, tāpēc mūsu darbs orientēts tieši sadarbībā ar ēkas īpašnieku.

Cik daudz ēku esat aizlieguši ekspluatēt?

Tie ir aptuveni divi desmiti ēku. Vairumā gadījumu ekspluatācija pārtraukta daļēji, nevis pilnībā visai ēkai.

Cik drošas jums šķiet Latvijas, it īpaši Rīgas, publiskās ēkas, ņemot vērā birojā pieredzēto?

11% no visām pērn pārbaudītajām ēkām, kuru skaits pārsniedz 2000, esam identificējuši bīstamību (daļēji bīstamas vai nepieļaujami bīstamas). Vai 11% uzskatāmi par kritisko robežu? Es teiktu, ka esam tādā situācijā, kādā esam. Bet šie skaitļi uzskatāmi parāda, ka ēku īpašniekiem jāveic investīcijas savos īpašumos, lai nodrošinātu ēku atbilstību mehāniskās stiprības, ugunsdrošības, vides pieejamības un citām prasībām.

Esam runājuši ar ēku īpašniekiem par to, ka laika gaitā mainījušās ēkām izvirzītās drošuma prasības. Pirms 50 gadiem ēka atbilda vides pieejamības nosacījumiem, taču šobrīd šai jomā izvirzītas citas – daudz augstākas prasības.

Ēku īpašniekiem nebūtu apdomīgi gulēt uz lauriem un teikt, ka viņiem viss ir kārtībā.

Tas attiecas gan uz nolietojumu, gan galveno ēku ienaidnieku – ūdens un mitruma – radītajiem bojājumiem. Tieši tāpēc lielākais slikto ēku īpatsvars ir tieši veco ēku sektorā - tām ir lielāks nolietojums un ūdens radītie bojājumi, tāpēc ēku īpašniekiem jāveic regulāri uzlabojumi. Pamatā uzlabojumi nozīmē veikt atjaunošanu vai pārbūvi. Tie vairs nav kosmētiskie remonti, bet būvdarbi, kuriem izstrādājama attiecīgā būvniecības dokumentācija. Tas nozīmē projektēšanu, nesošo konstrukciju nomaiņu, pastiprināšanu utt.

Kāda ir situācija kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā?

Ne Lietuvā, ne Igaunijā šādas ekspluatācijas kontroles neveic – tā pilnībā ir pašu īpašnieku atbildība un pienākums, un valsts tajā neiesaistās.

Teicāt, ka pērn 11% pārbaudīto ēku atklātas būtiskas bīstamības. Kas ir šīs ēkas? Piemēram, vai tie ir veikali, koncertzāles, skolas?

2015.gadā visaugstākā bīstamība bija biroju ēku, skolu, universitāšu un zinātniskajai pētniecībai paredzēto ēku, kā arī ārstniecības un veselības aprūpes iestāžu ēku jomā. Bīstamas telpas konstatētas arī vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības ēkās, sakaru ēkās, stacijās un termināļos, kulta ēkās, sporta un viesnīcu ēkās.

Šogad birojs plānojis samazināt kontroles apjomus. Pērn orientējāmies uz 2000 ēkām, šogad – 800. Mūsu rīcībā ir pietiekoši precīzi dati, kur ir problēmas, tādēļ vairāk koncentrēsimies tieši uz konkrētām ēkām. Tāpēc ļoti ticams, ka bīstamo ēku īpatsvars šogad būs lielāks par 11%. Jāuzsver, ka biroja veiktās pārbaudes veicina arī to, ka

ēku īpašnieki nemaz negaida būvinspektorus, bet paši jau iepriekš veic dažādus uzlabojumus,

zinot, ka kontrole var ierasties jebkurā brīdī.

Iepriekš teicāt, ka lielākā problēma ir ar vecajām ēkām, bet ar jaunajām ēkām situācija ir labāka. Bieži vien sabiedrībā domā otrādi.

Biroja veikto apsekošanu rezultāti rāda, ka vairāk problēmu ir tieši vecajās ēkās.

Tad varbūt vairāk problēmu ir nevis būvniecībā, bet uzturēšanā?

Jā, un tāpēc svarīgs ir Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas atzītais, ka publisko ēku uzturēšana jāregulē ar atsevišķu normatīvo regulējumu. Man šķiet, ka būtu diezgan vieglprātīgi paļauties tikai uz Civillikuma principiem, ka ēkas īpašnieks pats atbild un gādā, lai ar viņa ēku viss būtu kārtībā un tā nenodarītu kaitējumu citiem. Varētu ieviest līdzīgu sistēmu kā automašīnu sektorā un darboties preventīvi.

Vai ieviest regulāras tehniskās apskates?

Paši īpašnieki varētu organizēt tehniskas apskates, ko veiktu specializēti dienesti. Auto tehniskās apskates inspektori var aizliegt automašīnai piedalīties ceļu satiksmē, ja tā ir sliktā tehniskā stāvoklī.

Arī publisko ēku sektorā varētu ieviest līdzīgu principu.

Varbūt šeit varat paskaidrot sīkāk? Kas notiks ar ēku, kurā eksperti saskatīs bīstamību? Vai aizliegs tās ekspluatāciju vai ko citu? Vai ēku «tehniskās apskates» būs obligātas?

Tas atkarīgs no bīstamības pakāpes – ir tādas situācijas, kurās birojs uzdod konstatēto bīstamību novērst un iesniegt birojā to apliecinošus dokumentus; ja nav pilnīgas pārliecības par bīstamības apmēru, birojs uzdod veikt tehnisko izpēti, pēc kuras var noteikt – ēkas stāvoklis ir bīstams vai arī konstatētās atkāpes nav tik būtiskas, lai ietekmētu ēkas drošumu. Savukārt, ja bīstamība ir acīmredzama, piemēram, būtiski bojāts stāvu pārsegums, nestabilas jumta konstrukcijas vai tml., tad nav diskusiju – lai cilvēkus nepakļautu riskam, ēkas daļa vai ēka pilnībā tiek slēgta – tiek aizliegta tās ekspluatācija līdz bīstamības novēršanai, ko pēc nepieciešamo dokumentu iesniegšanas biroja būvinspektors vēl pārbauda klātienē.

Ēku tehniskās apskates publiskām ēkām jau tagad ir obligātas

– to nosaka Ministru kabineta noteikumi, kas paredz, ka tādas jāveic reizi desmit gados, tomēr starplaikā starp apskatēm īpašniekam pašam jārūpējas, lai viņa ēka ir droša – ja ir kādas atkāpes no drošuma prasībām, tās jānovērš uzreiz, negaidot nākamo apskati.

Cik biežu tehnisko apskati vajadzētu veikt?

Tagadējais normatīvais regulējums paredz, ka reizi desmit gados jāveic ēku tehniskā apsekošana.

Vai, jūsuprāt, pietiek ar tehnisko apskati reizi desmit gados? Varbūt vajag biežāk?

Ēkas tehniskajam stāvoklim jāseko līdzi pastāvīgi. Jau šobrīd par lielāko daļu publisko ēku apsaimniekošanu ir noslēgti līgumi, kas paredz noteiktus apsaimniekotāja pienākumus. Problēma ir tajā, ka nav vienotas normatīvās bāzes un tādējādi arī izpratnes par publisko ēku apsaimniekošanu. Ēku būvnoteikumos noteiktā prasība reizi 10 gados veikt profesionālu ēkas tehnisko apsekošanu, manuprāt, ir samērīga, ja īpašnieks pats ir nodrošinājis pienācīgu savas būves apsaimniekošanu.