Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tēvs atzinās, ka mamma mani nekad nav vēlējusies. Abortu izdarīt bija par vēlu, pēc dzemdībām viņa gribēja mani atstāt slimnīcā... Māte paziņoja, ka mani nebaros un neauklēs, ja viņas māte, mana vecmāmiņa, gribot, varot ņemt mani pie sevis. Daudz gadu pagājis, bet atbilde uz neskaitāmiem "kāpēc" nav rasta....
Kopš vien atceros, vienmēr esmu kopā ar vecmāmiņu. Viņa dzīvoja lauku mājās Latgalē pie Baltkrievijas robežas. Vectēvs bija miris, tā viņa par mums, mani un vecāko brāli, rūpējās. Viņai bija neliela saimniecība — pāris kazu, cūka, vistas, zosis, protams, arī suns un kaķis.
Reiz redzēju pa ceļu nākam sievieti un vīrieti. Vecmāmiņa mudināja: "Skrien nu mammai un tētim pretī!" Dažus soļus pagāju un apstājos, sabijos, jo šos cilvēkus nepazinu. Tētis ciemošanās laikā parunājās gan ar mani, gan ar brāli. Taču mamma, šķiet, uz mani pat nepaskatījās. Es arī vecmāmiņu neiztaujāju, kāpēc mamma un tētis nedzīvo pie mums, tāpat arī nedomāju par to, kad viņi atbrauks vēl, jo mums trijatā bija ļoti labi.
Otro reizi mammu redzēju, kad viņa atbrauca pēc manis, tieši pirms skolas. Es ļoti raudāju, jo negribēju šķirties ne no brāļa, ne no vecmāmiņas. Arī vecmāmiņa raudāja, kaut pie viņas palika mazdēls.
Vecākiem mazpilsētā bija divistabu dzīvoklis. Tētis strādāja par šoferi, mamma — par sētnieci. Viņa kopa māju, kurā mēs dzīvojām. Ar vecākiem kopā bija arī mans jaunākais brālis un māsa — vēl pavisam mazi, viņus ieraudzīju pirmo reizi.
Vecāku mājās jutos ļoti slikti. Tētis bieži dzēra, arī mamma šad tad, abi skandalēja, nereti tas beidzās ar kautiņu. Es ļoti baidījos, ierāvos kaktiņā un raudāju. Gandrīz katru dienu mammai lūdzos, lai ved mani pie vecmāmiņas, taču vienmēr tiku atgrūsta.
Baidījos no cilvēkiem, pilsētā viņu likās tik daudz. Vairums sarunājās man nesaprotamā valodā. Skola likās milzīga, lai kur es gāju, visur izjutu bailes — no skolēniem, skolotājiem, pat no telpām. Protams, mācībās nebiju izcilniece, neveicās ne lasīšana, ne rakstīšana, ne rēķināšana. Skolotāja par to bieži rakstīja piezīmes, taču mamma tam nepievērsa uzmanību. Gadījās, ka paliku vienā klasē divus gadus. Draudzeņu man nebija, un klasesbiedri bieži apcēla. Kāds zēns bija redzējis, kā mans tētis piedzēries iet mājās, un visai klasei to demonstrēja, tad nu ilgi bija par ko mani apsmiet. Labi, ka toreiz vēl bija obligāti skolēnu formastērpi. Zilu kleitu ar baltu apkaklīti atdeva kaimiņiene. Šodien spriežu, ka kopējā fonā izskatījos diezgan nožēlojami. Māte tikpat kā neko nepirka, apģērbs bija vai nu lienēts vai arī kāds atdeva savu bērnu drēbes, redzēja jau, kā mēs dzīvojam.
Ja tētis nebija dzēris, viņš ar mani aprunājās, jautāja, kā klājas skolā, apsolīja, ka brīvdienās aizvedīs pie vecmāmiņas, pēc kuras es ļoti ilgojos. Taču parasti tie bija tikai solījumi.
Man vajadzēja pieskatīt brāli un māsu. Mammas vērtējumā vienmēr biju vainīga it visā — gan tad, ja kāds no mazajiem savainojās, gan tad, ja saplēsa kādu trauku. Reiz brālis smilšu kastē saplūcās ar kaimiņu puisīti, arī tad vainīga biju es. Ievēroju, ka mamma īpaši negribēja rūpēties arī par brāli un māsu, tomēr pret viņiem attieksme bija citāda kā pret mani. Vismaz viņi nekad nebija vainīgi.
Abi sāka iet skolā, arī viņiem mācībās neveicās. Kad notika vecāku sapulces, mamma uz tām vienmēr sūtīja mani. Pārējiem bērniem nāca māte vai tēvs, tikai es vienīgā — vecākā māsa. Skolotājas parasti jautāja, kāpēc nav neviena no vecākiem, es raustīju plecus, jo nezināju, ko atbildēt. Kādā reizē mammai apvaicājos: "Kāpēc tu nekad nevari aiziet uz vecāku sapulci?" Viņa nīgri paraudzījās un atcirta: "Nav tava darīšana!" Vairāk neko neprasīju.
Vairs neatceros, cik man bija gadu — četrpadsmit vai piecpadsmit, kad, vērojot sevi spogulī, pēkšņi atklāju, ka neesmu līdzīga nevienam no savas ģimenes, nelīdzinājos arī radiniekiem, kurus pazinu.
Satraukta devos pie vecākiem un uzdevu viņiem tiešu jautājumu: "Vai es esmu jūsu bērns?" Māte novērsās, turpināju tincināt tēvu. Viņš gan apgalvoja, ka esmu viņu meita, taču pavēstīja ko tādu, ka labāk nebūtu to zinājusi. Varbūt man tagad būtu vieglāk. Tēvs atzinās, ka mamma mani nekad nav vēlējusies. Abortu izdarīt bija par vēlu, pēc dzemdībām viņa gribēja mani atstāt slimnīcā, tomēr tēvs kaut kā pierunājis, lai to nedara. Māte paziņoja, ka mani nebaros un neauklēs, ja viņas māte, mana vecmāmiņa, gribot, varot ņemt mani pie sevis. To uzzinot, izmisusi mātei jautāju: "Kāpēc? Kāpēc man neļāvi dzīvot kopā ar vecmāmiņu? Kāpēc man liedzi normālu dzīvi? Kāpēc man bija jānoskatās jūsu bezgalīgajos skandālos, kautiņos, jābēg no mājām arī naktīs bailēs, ka mums nodarīsiet pāri?" Dzērumā tēvs ne reizi vien draudēja mūs visus nosist.
Nezinu, kā tas bija iznācis, gan jau attiecīgajām iestādēm par mūsu ģimeni kāds bija ziņojis — varbūt kaimiņi. Mūs, mani, māsu un brāli, ievietoja internātskolā. Tajā laikā nomira tēvs. Mēs no skolas atbraucām uz bērēm, pēc tam aizbraucām. Vēlāk dzirdēju runājam, ka tēvs nomiris no pārdzeršanās. Varbūt tā arī bija.
Pēc 9. klases beigšanas atgriezos mājās. Ar tādām sekmēm, kādas bija man, vidusskolā un tehnikumā neuzņemtu, bet tuvējā arodskolā man mācīties negribējās. Bija vien jādomā par darbu.
Pēc tēva nāves māte alkoholu sāka lietot arvien biežāk. No darba bija jāaiziet, jo to viņai "palūdza". Es iekārtojos ēdnīcā par trauku mazgātāju. Alga gan maza, bet biju priecīga, ka man ir sava nauda, biju paēdusi, kaut ko no ēdiena varēju aiznest arī mājās. Savukārt māte atrada apkopējas darbu. Viņa to varēja paveikt pāris stundās, telpas bija jāuzkopj pēc kantora darba laika. Bieži vien mātes vietā strādāju es, kad biju beigusi savu darbu. Ja kāds ko vaicāja, teicu, ka viņa ir slima, vienlaikus arī brīdināju māti, ka agri vai vēlu viņas "slimību" apjautīs. Taču viņu neinteresēja, ko es saku. Drīz vien manis teiktais piepildījās, māte nu varēja netraucēti dzert un vainot mani, ka zaudējusi gan vienu, gan otru darbu.
Māte smagi saslima un palika guļot. Gāju darbā, jo nauda bija vajadzīga. Brālis un māsa mācījās arodskolā, kaut saņēma stipendiju, tāpat savu reizi kāds lats bija jāiedod.
Māti kopu līdz viņas dzīves pēdējai dienai. Cerēju, ka vismaz šajā laikā mēs satuvināsimies, bet nekā. Vienīgais, ko viņa lūdza: kad nomiršot, lai apglabājot dzimtajā pusē Latgalē. Viņas lūgumu arī izpildīju. Zīmīgi, ka puķes, ko stādu uz viņas kapa, neieaug, iznīkst, bet blakus, uz vecmāmiņas kapa — aug griezdamās.
Daudz gadu pagājis, bet atbilde uz neskaitāmiem "kāpēc" nav rasta. Joprojām nav dvēseles miera, naktīs bieži rādās murgi. Neziņas kamols turpina mani smacēt.