Latvija — Padomju Savienības karabāze

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Neatkarīgas valsts izveidošana un bojāeja, divi pasaules kari, divas okupācijas, neatkarības atkalatjaunošana — tādi ir Latvijas zemes un tautas pagājušā gadsimta vēsturiskie notikumi.

Apceļojot Latviju, vēl joprojām redzami padomju armijas atstātie ēku vraki, mežos var uziet nocietinājumus vai bunkurus, kuros kādreiz varenā padomju republiku saime centās aizsargāties pret pūstošā kapitālisma kaitīgajām izpausmēm.

Latviešu, lietuviešu un igauņu apdzīvotās teritorijas vienmēr bija mūsu austrumu kaimiņam ļoti iekārojama teritorija. Ivans Bargais mēģināja pievienot šīs zemes Krievijai, kaujot un spīdzinot vietējos, dedzinot pilsētas un ciemus, Pēteris Lielais šeit cirta savu logu uz Eiropu. No saviem priekštečiem centās neatpalikt arī Padomju Savienības vadoņi.

Pirmā okupācija — Latvija kā PSRS protektorāts

1939. gada 1. septembrī ar hitleriskās Vācijas uzbrukumu Polijai sākās Otrais pasaules karš. Latvija, sākoties karadarbībai, izsludināja pilnīgu neitralitāti cerībā nosargāt valsti ar saviem spēkiem un paļaujoties uz starptautiskajiem līgumiem. Tomēr Latvija jau bija sadalīta. 1939. gada 23. augustā atbilstoši Padomju Savienības un Vācijas noslēgtā pakta slepenajam papildprotokolam “teritoriāli politiskās pārkārtošanas gadījumā” Latvija kopā ar Somiju, Igauniju, Austrumpoliju un Besarābiju tika atdota PSRS “ietekmes sfērā”.

Polijai vēl agonizējot, Padomju Savienība ķērās pie Baltijas jautājuma risināšanas. Pirmā bija Igaunijas kārta. Uz Maskavu tika izsaukts Igaunijas ārlietu ministrs K. Selters, kuram viņa padomju kolēģis V. Molotovs 24. septembra vakarā un vēlreiz naktī uz 25. septembri, rupji apvainodams Igauniju, pieprasīja no igauņiem militāru savienību vai “savstarpējās palīdzības līgumu”. Gan pakts, gan līgums bija jāizprot no padomju redzes viedokļa. Molotovs piedraudēja: tā kā Igaunija it kā uzturot kontaktus ar Padomju Savienībai naidīgiem spēkiem un “dancojot pēc imperiālistu stabules”, tad PSRS gādās par savu drošības garantēšanu citādā ceļā. Tie nebija tukši vārdi, un Selters to zināja. Igaunijas pierobežā bija izvērsti lieli Sarkanās armijas spēki gadījumā, ja Igaunija noraidītu ultimatīvās padomju prasības. Molotovs sarunu laikā Selteram paziņoja: “Neaizmirstiet, ka 20 gadus jūs esat dzīvojuši mierā, pateicoties mūsu vājībai. Ziniet, ka tagad mēs esam stipri un, ja mums neizdosies sarunāt, tad mēs vienkārši paņemsim.”

Pēc Igaunijas pienāca Latvijas kārta. 30. septembrī uz Maskavu tika izsaukts Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters. Steidzami sasauktais Ministru kabinets izveidoja delegāciju sarunām ar Padomju Savienību. 2. oktobrī ar kārtējo satiksmes lidmašīnu uz Maskavu izlidoja Munters kopā ar Ārlietu ministrijas Līgumu departamenta direktoru A. Kampi, PSRS sūtni Latvijā I. Zotovu un padomju tirdzniecības pārstāvi V. Terentjevu. Šīs pašas dienas vakarā Maskavā sākās Muntera sarunas ar Molotovu, klātesot Staļinam. Noteikumus diktēja padomju puse. Staļins atklāti paziņoja: “Tas, kas noteikts 1920. gadā, jau nevar palikt uz mūžīgiem laikiem. Jau Pēteris Lielais Krievijai gādāja izeju uz jūru. Mēs tagad esam tādā stāvoklī, kādā ilgi nevar palikt.” 1920. gada 11. augusta Latvijas – Padomju Krievijas miera līgumā Krievija bija uz “mūžīgiem laikiem” atteikusies no jebkādām pretenzijām uz Latvijas teritoriju. Mūžība, pēc Staļina ieskatiem, bija ilgusi 19 gadu.

2. oktobrī sarunas beidzās, kā tas pie padomju diktatora bija pieņemts, pusnaktī. Munteram tika izvirzīta prasība parakstīt paktu, kas paredzētu Latvijā ielaist 50 000 Sarkanarmijas karavīru, t. i., divreiz vairāk par Latvijas armiju. Atbilde bija jādod pēc 48 stundām. Nākamajā dienā Rīgā Ministru kabineta ārkārtas sēdē Kārlis Ulmanis sīki atstāstīja Muntera telefoniski sniegto sarunu gaitas atreferējumu. Kabinets piešķīra Munteram līguma parakstīšanas pilnvaras faktiski bez apspriešanas, lūdzot tikai pakaulēties par ievedamā karaspēka lielumu. Galvenais vārds, protams, piederēja Ulmanim. Jau 1. oktobrī, kad no Maskavas tika saņemta telegramma ar kategorisku prasību par Latvijas ārlietu ministra sūtīšanu uz Maskavu ar līguma parakstīšanas pilnvarām, Ulmanis sarunā ar vienu no saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem vēl kopš Zemnieku savienības laikiem Ādolfu Klīvi teica: “Tu prasi, vai tas ir ultimāts? Jā, bet, lai satrauktos iedzīvotāju vēl vairāk nesatrauktu, mēs to nepublicēsim. [..] Jebkura militāra pretošanās krieviem ir neiespējama. [..] Tautu Savienība ir bezspēcīga, un mūsu sabiedrotā Igaunija jau parakstījusi līgumu. Polija ir sakauta, un satiksme ar Lielbritāniju un Franciju ir pārtraukta. Nav šaubu, ka mums būs jāparaksta Maskavā līdzīgs līgums, kā to ir izdarījuši igauņi. Tādēļ būtu gudrāk dot ārlietu ministram pilnvaru parakstīt līgumu tūlīt, kā to vēlas krievi.” Demokrātiskā iekārtā nebūtu iespējama tāda rīcība, bet autoritārā valstī, kurā visus ministrus bija iecēlis viens cilvēks — Ulmanis, Latvijas valstiskuma nāves sprieduma apspriešana Ministru kabinetā būtu lieka formalitāte. Ne velti Somija, kas vienīgā no “padomju ietekmes sfēras” zemēm asiņainā karā nosargāja savu neatkarību, bija vienīgā valsts ar demokrātisku iekārtu. 1939. gada 5. oktobrī Munters bija spiests parakstīt Savstarpējās palīdzības paktu starp Latvijas Republiku un PSRS un Konfidenciālo protokolu par padomju militārajām bāzēm Latvijas teritorijā. Pakts paredzēja, ka “abas līdzējas puses apņemas viena otrai sniegt visādu palīdzību, ieskaitot arī militāru, gadījumā ja notiktu tiešs uzbrukums vai rastos uzbrukuma draudi no jebkuras Eiropas lielvalsts līdzēja pušu jūras vai sauszemes robežām”, kā arī “Latvijas Republika nolūkā drošināt PSRS drošību un pašas neatkarības nostiprināšanā piešķir Padomju Savienībai tiesības turēt Liepājas un Ventspils pilsētās kara flotes bāzes un dažus aerodromus aviācijai uz nomas pamata par salīgšanas cenu”. No kā gan Latvija varētu gaidīt uzbrukumu? Lielbritānija un Francija bija ierautas karā, un Latvijas liktenis tās maz interesēja. Vācija uzbrukt neplānoja, arī Barbarosa plāns uzbrukumam PSRS tika pieņemts vēlāk — 1940. gada decembrī. Varbūt Zviedrija vai Somija gatavojās veikt agresiju pret Latviju? Tas būtu jau no zinātniskās fantastikas repertuāra.

Padomju Savienībai tika dotas tiesības iekārtot krasta artilērijas bāzi jūras piekrastē starp Ventspili un Pitragu. Saskaņā ar Konfidenciālā pakta 1. pantu PSRS ieguva tiesības aerodromiem un bāzēm ierādītos iecirkņos atsevišķu garnizonu veidā turēt līdz 25 000 bruņotu sauszemes un gaisa spēku pārstāvju. Vēlāk panāca vienošanos arī par jūras spēku daudzumu Liepājā un Ventspilī, bija paredzēts tur izvietot pa piecām zemūdenēm, tātad kopā 10 zemūdenes Latvijas teritoriālajos ūdeņos. Abas pilsētas kļuva par padomju kara flotes bāzēm.

12. oktobrī Latvijas Ministru kabinets iecēla īpašu militāro komisiju ģenerāļa M. Hartmaņa vadībā militāro jautājumu risināšanai ar padomju pārstāvjiem. Tās uzdevums bija ierādīt padomju spēkiem bāzu vietas. Smagās sarunās tika panākts, ka padomju spēki neizvietosies uz austrumiem no Ventas līnijas, taču bažas radīja tas, ka padomju bāzu apkalpošanai un izbūvei PSRS ieplūdināja Latvijā nekontrolējamu cilvēku skaitu. Militārpersonu ģimeņu locekļi nevienā līgumā netika minēti, taču arī viņi sāka braukt uz Latviju. Faktiski bija sākusies Latvijas pārplūdināšana ar kolonistiem.

No 1939. gada 15. līdz 25. oktobrim padomju sauszemes un jūras spēki ieņēma bāzes Igaunijā, kopš 25. oktobra sāka iekārtoties Lietuvā (Lietuvas kārta parakstīt draudzības līgumus pienāca drīz pēc Latvijas ). No 23. līdz 31. oktobrim padomju jūras spēki pārņēma Liepājas un Ventspils flotes bāzes. 29. oktobrī pulksten 11.00 Zilupes robežstacijā ieradās pirmais vilciena sastāvs ar Sarkanās armijas apakšvienībām. Uz Ventspili devās padomju kājnieki, artilērijas un aviācijas vienības. Liepājā, Kara ostā, bijušajās Latvijas armijas Kurzemes divīzijas telpās, izvietojās Sarkanās armijas korpusa štābs, pārvalde, kājnieki un aviācija, Ēdolē — kājnieki, Cīravā — tanki, Līgutos — motorizētas kājnieku daļas, Isriedā, Bunkā, Paplakā — tanku apakšvienības, Priekulē — apgādes vienības, Vaiņodē — aviācija, Ezerē — motorizētās vienības, aviācija. Ap Kuldīgas meridiānu tika izvietoti vairāki operatīvie lidlauki. Padomju aviācijai bija tiesības lidot teritorijā līdz Tukuma meridiānam. 1940. gada 1. maijā padomju bāzēs Latvijā bija 21 379 karavīri.

Neatkarības ilūzija tika saglabāta līdz 1940. gada 17. jūnijam, kad Latvijas robežu šķērsoja vairāk nekā 25 000 Sarkanās armijas karavīru. Jau 1940. gada 11. jūlijā (t. i., laikā kad vēl formāli pastāvēja neatkarīgas Baltijas valstis) PSRS aizsardzības tautas komisārs maršals S. Timošenko izdeva pavēli Nr. 0141 Par Baltijas Īpašā kara apgabala saformēšanu ar dislokāciju Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. Pēc gada sākās padomju un vācu karš, mūsu zemē vienu okupāciju nomainīja otra — arī Vācijas varas iestādes nekā negribēja dzirdēt par neatkarīgu Latviju.

“Daudz zābaku pa manu zemi staigā...”

1944. gadā Latvijā notika okupācijas režīmu maiņa — Latvijas zemi atkal sāka bradāt Sarkanās armijas karavīru zābaki. Šoreiz padomju vara nekādas spēlēšanās ar kaut vai formālu neatkarību nepieļāva. Latvija bija viena no piecpadsmit “pilntiesīgām, vienlīdzīgām” padomju republikām — pat ne tiesībās ierobežots protektorāts kā Polija, Čehoslovākija vai kāda cita sociālistiskā bloka valsts. Jau tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām Latvijas teritorijā milzīgā skaitā uz pastāvīgu dislokācijas vietu sāka pārvietoties padomju bruņoto spēku vienības. Izvietojuma vietu, nepieciešamo zemes platību un nekustamo īpašumu savām vajadzībām padomju militāristi izvēlējās paši, tā ka vietējās pašvaldības parasti tika nostādītas fakta priekšā bez jebkādām tiesībām pret kaut ko protestēt. Armijas kontrolētās teritorijas faktiski bija valsts valstī, jo vietējai administrācijai tur nebija varas. Militāristi tur darīja to, ko gribēja. Daudzi noteikti vēl atceras, ka, piemēram, visa Kurzemes piekraste bija pasludināta par “pierobežas zonu” ar ierobežotu iespēju tajā iekļūt ierindas pilsoņiem. Iedzīvotāji no piekrastes ciemiem ar varu tika sadzīti dažos zvejnieku kolhozu ciematos (Kolkā, Rojā u. c.), pārējā teritorija tika atdota padomju Robežapsardzības karaspēkam. Visiem šīs zonas iemītniekiem pasē tika iespiests speciāls zīmogs žiķeļ prigraņičnogo rajona (pierobežas rajona iemītnieks).

Arī Latvijas augstākā virsotne Gaiziņkalns ilgi nebija padomju Latvijas pilsoņiem pieejams. 1955. gadā Alūksnē, Bārtā un Vaiņodē sāka izvietot tālās un vidējās darbības kodolraķetes. 1957. gadā sākās raķešu palaišanas iekārtu būve Madonas rajona Mārcienā. Gaiziņkalnā iedalīja 47,2 hektārus zemes raķešu palaišanas laukuma būvei. Te sākās betona pievedceļu būvniecība, jo pirmās kodolraķetes bija ļoti smagas un tās varēja pārvietot tikai pa dzelzceļu vai speciāli būvētiem ceļiem. Taču, kā jau tas dažreiz notiek, 1961. gadā ASV spiegs O. Peņkovskis informēja savus darba devējus par PSRS vidējās un tālās darbības raķešu palaišanas iekārtu atrašanās un celtniecības vietām — to slepenība bija zudusi. Mārcienā raķetes demontēja, un celtniecību Gaiziņkalnā pārtrauca. Nepabeigtais betona ceļš Madonas rajona Bērzaunē un maskēšanas nolūkā iestādītās egles Gaiziņkalnā vēl tagad liecina par tā laika padomju stratēģiskajiem nolūkiem.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma Latvijā palika līdz galam neuzcelti vēl daži lieli padomju militārie objekti: Rīgas rajona Zaķumuižā — Baltijas Kara apgabala pretgaisa aizsardzības trīs stāvu pazemes komandpunkta bunkurs; Tukuma rajona Skrundā — tālās darbības radiolokācijas stacija Darjal UM; Ventspils rajona Irbenē — kosmisko sakaru radiolokācijas centrs Kristāls (tautā pazīstams kā Zvaigznīte — tagad Ventspils radioastronomiskais centrs); Tukuma rajona Upīškalnā — tālās darbības sakaru centra antenu lauks sakariem ar PSRS atomzemūdenēm pasaules okeānos un daudzi mazāki objekti.

Taču tās nebija vienīgās rētas Latvijas vaigā. Gandrīz vai katrā apdzīvotā vietā izvietojās kāda padomju karaspēka vienība. Nav precīzi zināms, cik daudz Latvijā bija padomju karavīru. Astoņdesmito gadu vidū Baltijas Kara apgabala personālsastāvā bija aptuveni 350 000 vīru, jāpierēķina klāt padomju Robežapsardzības karaspēka un Iekšējā karaspēka karavīri. Līdz ar to var pieņemt, ka vēl pirms dažiem gadu desmitiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā atradās aptuveni pusmiljona vīru liels padomju militārais grupējums. Ādažu poligons, Zvārdes aviācijas mērķu poligons, Papes aviācijas mērķu poligons, Vaiņodes (Bendeljāņu) un Tukuma aviācijas bāzes, Dobeles–2 tankodroms, Skrundas pretraķešu aizsardzības sistēmas Dņepr lokators un vēl, un vēl — sarakstu var turpināt uz daudzām lappusēm. Saskaņā ar datiem, kurus 1994. gadā Latvijas Republikas Ministru kabinetam iesniedza Baltijas Kara apgabala vadība, proti, pēc Latvijā izvietoto karaspēka daļu numuru saraksta, varēja konstatēt, ka no 1944. līdz 1994. gadam Latvijā bija dislocēts vairāk nekā 3000 padomju karaspēka vienību, kuras bija izvietotas vairāk nekā 700 objektos 24 no 26 Latvijas rajoniem. Teritorija, ko aizņēma padomju bruņoto spēku daļas un to infrastruktūras, bija vairāk nekā 120 000 hektāru liela. Vai Latviju nevarēja saukt par Padomju Savienības nenogremdējamu karabāzi?

Šo lielo militāro mašinēriju papildināja daudzie padomju militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumi. Latvijas teritorijā nebija izvietotas lielas kaujas tehnikas ražotnes, mūsu valstī neražoja tankus, bruņumašīnas, lādiņus, netaisīja lidmašīnas un kuģus — padomju militārā doktrīna paredzēja uzbrukuma karu, un tas nepieļāva ražot kara tehniku robežas jeb kaujas zonas tuvumā. Šeit bija izvietoti galvenokārt tehnikas remonta uzņēmumi, piemēram, Liepājā, Tosmārē, bija lielākā Baltijas jūras kara flotes remontbāze, Liepājas Kara ostas akvatorija bija kļuvusi par lielāko padomju karakuģu un zemūdeņu kapsētu Baltijas jūrā, kas radīja lielas problēmas okupācijas armijas izvākšanās posmā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas deviņdesmitajos gados.

...1994. gada 31. augustā Rīgas lidostā lidmašīnā, kas lidoja uz Maskavu, lai pamestu Latviju, iekāpa nu jau bijušā Krievijas Ziemeļrietumu karaspēka grupas jeb Baltijas Kara apgabala vadība. Svešas valsts karaspēka izvākšanās bija pabeigta. Četrus gadus gan vēl darbojās Skrundas lokators (jauno, tā arī neuzcelto 1995. gada 4. maijā ar lielu pompu uzspridzināja), tomēr bija beidzies viens dramatisks posms Latvijas vēsturē.

Uz augšu